Recenzija
03.06.2014

Mūzika lidostām un sēru gājieniem

Komentē
0

Laikā, kad ar mainīgiem panākumiem viens pēc otra izskanējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" kārtējās koncertsezonas fināls un viesdiriģenta Daniela Hārdinga vadītā Londonas simfoniskā orķestra uzstāšanās Rīgā, šiem notikumiem pa vidu noritējuši arī tikpat saistoši muzikāli priekšnesumi ar ne tik vērienīgu atskaņotājmākslinieku sastāvu. 2014. gada 22. maijā Lielajā ģildē uzstājās izslavētais Brāmsa trio no Krievijas, turpretī koncerts Spilves lidostā divas dienas vēlāk vēstīja, ka patiesībā "Sinfonietta Rīga" māksliniekiem nekāda atpūta nav gaidāma vēl pusi vasaras, mūziķiem dažādos ansambļos – no diviem stīgu instrumentiem līdz pat diriģenta pārraudzītam kamerorķestrim – atskaņojot Latvijā vēl nedzirdētus 20. gadsimta klasiķu un mūsdienu komponistu daiļrades paraugus. Uzreiz jāraksta, ka Brāmsa trio reputācija izrādījās nedaudz maldinoša, spožākas atklāsmes sagaidot galvenokārt "Sinfonietta Rīga" koncertā, taču arī Lielajā ģildē neiztika bez vismaz viena negaidīta mākslinieciska atraduma.

Brāmsa trio dalībnieki – vijolnieks Nikolajs Sačenko, čellists Kirils Rodins un pianiste Natālija Rubinšteina – savam priekšnesumam Rīgā bija izvēlējušies divus hrestomātiskus skaņdarbus – Dmitrija Šostakoviča 2. klavieru trio, kuru spēlē visnotaļ regulāri, un Pētera Čaikovska klavieru trio, ar kuru koncertzālēs iespējams sastapties daudz retāk. Un tas diez vai būtu tādēļ, ka Čaikovska opuss, kā vēstīts koncerta pieteikumā, "tiek uzskatīts par komponista sarežģītāko klavierēm rakstīto skaņdarbu" – domāju, ka šim paziņojumam iebildīs jau tie, kas paši izspēlējuši kaut vai klavierdarbu cikla "Gadalaiki" ātrākās daļas, un arī 22. maijā dzirdētajā interpretācijā Natālijai Rubinšteinai lielākās grūtības sagādāja nevis virtuozitāte, bet gan mūzikas satura pilnvērtīga atklāsme. Visdrīzāk atskaņotājus attur Čaikovska klavieru trio monumentālā forma un tajā ietvertais daudzdimensionālais vēstījums, kas prasa lielu koncentrēšanos ne tikai no klausītājiem, bet arī pašiem mūziķiem. Neordināra jau ir pati skaņdarba formveide, kur komponistam pieticis ar vienīgi divām, toties īpaši vērienīgām daļām, ciklu noslēdzot grandiozai variāciju kopai, kurā netrūkst ne fūgas, ne arī citu iepriekšneparedzamu pavērsienu. Un jāteic, ka tieši ar opusa māksliniecisko dramaturģiju Brāmsa trio tika galā tīri labi, ne tik iepriecinošus priekšstatus radot katra konkrēta ansambļa dalībnieka snieguma izvērtējumam.

Par Brāmsa trio uzstāšanās vērtīgāko daļu nenoliedzami saucams vijolnieka Nikolaja Sačenko priekšnesums. Reti ir tie gadījumi, kad uz koncertskatuves, īpaši jau kameransambļa sastāvā, iespējams iepazīt tik bagātīgu, tembrāli daudzkrāsainu un daiļu vijoles tembru, un pēc koncerta, pārskatot mūziķa biogrāfiju, it nemaz nepārsteidz ne viņa uzvara Starptautiskajā Čaikovska konkursā, ne arī citi apbalvojumi. Līdztekus Nikolaja Sačenko spēles tembrālajām kvalitātēm tikpat spēcīgas izjūtas deva tās emocionālais piesātinājums un spēja veidot gan precīzi loģisku, gan arī tēlainu mūzikas ritējumu visaptverošās līnijās, un tas arī lielā mērā nodrošināja skaņdarba interpretācijas veiksmi. Kirils Rodins un Natālija Rubinšteina, lai arī atzīstami par gana apdāvinātiem un profesionāliem mūziķiem, tomēr pārlieku palika vijolnieka ēnā. Abu mūziķu veikums vismaz koncerta pirmajā daļā lielākoties priecēja – čellista un pianistes noskaņās izsmalcinātais un atturīgais spēles stils bija viens no galvenajiem parametriem dzidrajai un elegantajai klavieru trio interpretācijai, kuru atskaņotāji iedzīvināja bez mākslīgas patētikas un sakāpinātas eksaltācijas. Tomēr Kirila Rodina muzicēšanai nepārprotami nāktu par labu krāšņāks un izteiksmīgāks kolorīts, turpretī pianistes priekšnesums pastāvīgi balansēja uz robežas starp vienkārši atturīgu un jau emocionāli blāvu izteiksmi, kā rezultātā vairākas vertikāles kameransambļa faktūrā pienācīgi neizskanēja, izirstot uzreiz pēc piesardzīgajiem pieskārieniem klavieru taustiņiem vai čella stīgām. Neraugoties uz to, ar šajā interpretācijā sasniegto māksliniecisko piepildījumu pietika, lai, iedziļinoties Čaikovska mūzikas kontrastainajos uzplūdos un liriskajās stāstījuma blakustēmās, nenāktos garlaikoties ne uz brīdi, turklāt jādomā, ka šajā koncertā klavieru trio traģiskais risinājums būtu lieliski uztverams arī bez jebkādām priekšzināšanām. Čaikovskis šo skaņdarbu rakstīja pianista Nikolaja Rubinšteina piemiņai, un, ja pat Sestajā simfonijā komponists dod norādes uz pēcnāves dzīvi, tad klavieru trio noslēguma sēru maršā nekādu ilūziju nav – vienīgi nebūtība un kaps.

Savādi, bet, rakstot 2. klavieru trio, kas savukārt veltīts pēkšņi mirušajam zinātniekam Ivanam Sollertinskim, Šostakovičs bija saudzīgāks par Čaikovski. Tiesa, skaņdarbs – it īpaši ņemot vērā fināla slavenās "nāves dejas" nu jau vairākās paaudzēs radītās asociācijas ar holokaustu un viduslaiku cilvēka pasaules skatījumu – ir traģisks, tomēr ne bezcerīgs. Diemžēl Brāmsa trio veidotā interpretācija palaikam gan atstāja gluži bezcerīgu iespaidu. Opusa pirmās daļas plūdums izskanēja visai vienveidīgi un plakani, un daudz labāk negāja arī skaņdarba turpinājumā – šķita, ka katrs mūziķis spēlē katrs par sevi, un vienota koncepcija klavieru trio lasījumam tā arī neparādījās. Koncerta otrajā daļā uzskatāmi kļuva dzirdams, ka Nikolajs Sačenko ir galvas tiesu pārāks par pārējiem Brāmsa trio dalībniekiem, taču ar vijolnieka iedvesmojošo sniegumu vien nepietika, lai radītu adekvātu priekšstatu par Šostakoviča darba emocionālo pasauli un tīri konstruktīvo veidolu – čellists pārsvarā spēlēja bezpersoniski un bezkrāsaini, bet pianistei pārāk daudz pūļu sagādāja komponista dotajiem norādījumiem atbilstoša dinamika skaņuraksta skaļākajos posmos, lai spētu domāt arī par kaut ko citu.

No Dmitrija Šostakoviča sarakstītās kamermūzikas klāsta (piecpadsmit stīgu kvarteti, sonātes vijolei, altam un čellam ar klavierēm, divi klavieru trio, klavieru kvintets, stīgu oktets un vēl pāris partitūras) nopietnas un ilglaicīgas interpretācijas tradīcijas pastāv gandrīz ikkatram skaņdarbam, taču to vidū tieši 2. klavieru trio vismaz Latvijā spēlē visbiežāk. Kopš iepriekšējās šī opusa interpretācijas Spīķeru koncertzālē ar spīdošo pianista Jura Žvikova veikumu pagājis tikai pusotrs mēnesis, tādēļ vēl jo vieglāk ir iztēloties ideālam tuvu sastāvu Šostakoviča 2. klavieru trio atskaņojumam. Vijolnieks te būtu Nikolajs Sačenko, pianists – Juris Žvikovs, bet čella partiju varētu spēlēt, teiksim, šajā skaņdarbā jau iepazītais Sergejs Roldugins, kurš Latvijā regulāri uzstājies gan Dārziņa skolas audzēkņa, gan Sanktpēterburgas konservatorijas rektora statusā. Cik zināms, šiem trijiem mūziķiem kopīga sadarbība nav sanākusi, taču katrā gadījumā tā nav arī neiespējama.

Ja 22. maija koncertā 20. gadsimta mūziku pārstāvēja Dmitrijs Šostakovičs, tad 24. maijā to reprezentēja jau pavisam laikmetīgas personības – Alfrēds Šnitke un Ģērģs Ligeti. Kamerorķestra "Sinfonietta Rīga", diriģenta Normunda Šnē un klavesīnistes Ievas Salietes izveidotajā programmā pārējie ārvalstu komponistu vārdi Latvijas klausītājiem bija jaunums – koncertu ievadīja zviedra Jespera Nordina partitūra "The Aisle", bet noslēdza 1986. gadā dzimušā beļģa Gregorija de Hopa opuss "Une roe qui torre", savukārt Kristapa Pētersona skaņdarbs "Akustikas apguve" piedzīvoja pirmatskaņojumu.

Ar koncertu Spilves lidostā "Sinfonietta Rīga" īstenoja arī citur pasaulē realizēto ideju nopietno mūziku, īpaši mūsdienu skaņumākslu, sistemātiski atskaņot ārpus ierastajām koncertzāļu telpām. Šoreiz par koncerta norises vietu tā dalībnieki izvēlējās Spilves lidostas centrālo ēku, kura, lai arī uzbūvēta 1954. gadā, kad Staļins jau bija atradis pirmo atdusas vietu mauzolejā, tiek saukta par nozīmīgu Staļina neoklasicisma stila paraugu – vienu no retajiem, kas nepārbūvēts un nesabojāts saglabājies līdz mūsu dienām. Un, protams, mūziķu uzstādījums ir skaidrs – nekādu uvertīru un tautasdziesmu apdaru, vienīgi tīrs modernisms. Kā jau to ļauj nojaust pats skaņdarba nosaukums, Kristapa Pētersona "Akustikas apguvē" kā viena no strukturālajām idejām realizēts Spilves lidostas akustiskās telpas izmantojums, mūziķus izvietojot trīs dažādos līmeņos. Un realitātē tas arī darbojas – foniskie efekti ir patiešām izteiksmīgi, uzburot papildu skaņulauku interpretu spēlētajām pasāžām un harmoniskajām vertikālēm, taču tā nebūt nav vienīgā skaņdarba vērtība. Šķiet, ka šeit komponists atradis īsti veiksmīgu balansu starp intelektuāli konstruktīvu ieceru īstenojumu un emocionāli tēlainu izteiksmi.

Harmoniski izsmalcināti, vijīgi un plūstoši izskanēja gan autora pieminētās opusa pirmo triju daļu lakoniskās "skaņu instalācijas", gan arī tām sekojošā izvērstā muzikālo tēmu attīstība, kur vienlīdz valdzinošs un interesants izklausījās "Akustikas apguves" tematisms un tembrālais veidols. Atmiņā īpaši palika neierasti jūtīgie metāla pūšaminstrumentu sabalsojumi un niansētās klavesīna partijas dialogs ar ansambli, un tas vien raisīja vēlmi šo skaņdarbu noklausīties vēlreiz. Lai gan Kristapa Pētersona jaundarbu nevarētu nosaukt gluži par nevainojamu – mūzikas ritējums, tuvojoties tās finālam, it kā iestrēga un sāka atkārtoties, jādomā, ka pēc kāda laika un partitūras rūpīgas pārskatīšanas "Akustikas apguve" lieliski iederētos arī pavisam citādāka repertuāra ietvaros.

Tāpat arī vēl kādā koncertā labprāt sastaptos atkal ar Spilves lidostā iepazītajiem Jespera Nordina un Gregorija de Hopa darbiem. Zviedru komponista sarakstīto "The Aisle" klarnetei un stīgu kvartetam raksturoja detalizēta iedziļināšanās tematiskā materiāla piedāvātajās iespējās, kas izvērtās tembrāli daudzveidīgos salikumos un saudzīgos emocionāli trauslu līniju savijumos. Bija arī jūtams, ka Jespers Nordins kā muzikālu vērtību izvirza noslīpētu formveidi, un tas vēl jo vairāk ļāva visiem kompozicionālo domu izvedumiem sekot ar interesi. Salīdzinājumā ar pārējo komponistu veikumu Gregorija de Hopa partitūra uzrunāja mazāk, liekot secināt, ka "Une roe qui torre" uzlūkojams kā teicami uzrakstīts jauna komponista darbs, kura visnotaļ daudzslāņainajiem dažādu stīgu orķestra grupu pretstatījumiem un apvienojumiem tomēr nedaudz pietrūkst individualitātes.

Ar oriģinālu pasaules redzējumu gan vienmēr izcēlusies kā Alfrēda Šnitkes, tā Ģērģa Ligeti daiļrade, tādēļ nepārsteidz, ka tieši šī koncerta daļa atzīmējama kā spilgtākā. Spilves lidostā izskanējusī "Sinfonietta Rīga" programma uzskatāma par īpaši vērtīgu tādēļ, ka tajā mūziķi deva iespēju vienkopus noklausīties visas četras kameransambļiem rakstītās Šnitkes "Himnas". Netradicionāls te ir jau pats instrumentu salikums – 1. himnu spēlē čells, arfa un timpāni, otro – čells un kontrabass, trešā atvēlēta čellam, fagotam, klavesīnam un zvaniem, bet ceturto himnu atskaņo visu septiņu instrumentu ansamblis – taču, protams, ieinteresētam klausītājam vēl būtiskākas par neierastajiem tembru dialogiem izrādās mūzikā jaušamās reliģiskās zemstrāvas, metafiziskais saturs un emocionālā kontemplācija. Tikpat skaidrs, ka šo skaņdarbu autors nebūtu Šnitke, ja tajos nevarētu atrast arī vairākus paradoksālus un ekstravagantus pavērsienus, un tā visa rezultātā četru himnu cikla atskaņojums kļuva par spožu apliecinājumu komponista radošajai brīvībai. Arī Ģērģs Ligeti savas dzīves laikā nevēlējās ielaisties nekādos kompromisos ar totalitāru varu – atšķirība tikai tā, ka viņu vairāk par pareizticīgo katedrālēm interesēja mākslīgi savērpts un paātrināts pulksteņa rādītāju ritējums. Tieši klausītāju un atskaņotāju pretrunīgās attiecības ar laika plūdumu devušas vienu no impulsiem Ligeti klavesīnam (vai pianolai, vai mehāniskajām ērģelēm) rakstītā "Continuum" ekscentriskajai idejai, kuras muzikālais īstenojums atzīstams par vienlīdz virtuozu un poētisku, aizraujošu un filosofisku.

24. maija koncerts kopumā deva secinājumu, ka "Sinfonietta Rīga" mākslinieki brīvāk un drošāk jutās nevis tembrāli viengabalainā kamerorķestrī (kam bija paredzēts Gregorija de Hopa darbs), bet gan apjomā mazākos un skanējumā kolorītākos sastāvos. Lai arī nevarētu teikt, ka šī uzstāšanās no "Sinfonietta Rīga" puses atmiņā paliktu ar kādām īpaši spožām interpretācijas virsotnēm, diezgan droši, ka Normunda Šnē vadītais lasījums "Akustikas apguvei" visai precīzi atbilda Kristapa Pētersona iecerēm, savukārt mūziķu piedāvātās versijas Šnitkes un Nordina darbiem saucamas par izkoptām un stilistiski skaidrām. Cildinošākie vārdi tomēr jāvelta klavesīnistes Ievas Salietes priekšnesumam, kurš bija žilbinošs Ligeti "Continuum" atskaņojumā, savukārt kopīgā saspēlē ar kamerorķestra mūziķiem iezīmējās ar tādām kvalitātēm kā teicamu ansambļa izjūtu, māksliniecisku gaumi un izsmalcinātu faktūras un melodisko līniju zīmējumu. Nav šaubu, ka Ievas Salietes solokoncerts, uzstāšanās ar orķestri vai piedalīšanās jaunā kamermūzikas programmā ir tieši tas, kas Latvijas koncertdzīvi tikai bagātinātu.

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!