Attēlā - Nusrats Fatehs Ali Hāns
 
Eseja
11.05.2018

Mūzika kā psihotehnika – ceļš pie sūfiju Kavali mūzikas

Komentē
0

Faktiski tas laikam sākās manu teoloģijas studiju laikā vai arī pat mazliet agrāk. Laikam tomēr agrāk.
Man bija apmēram 15 gadu, un es dzīvoju Iļģuciemā. Tolaik manu pasauli bija pārņēmis Džons Ronalds Rūels Tolkīns, un, lasot "Gredzenu pavēlnieku", "Hobitu", "Silmarilionu" un vēl kaut kādus jaukus fantāzijas foliantus, man pavisam pēkšņi un piepeši sāka šķist, ka pasaule un mana dzīve tomēr slēpj kaut ko daudz plašāku, noslēpumaināku un brīnumaināku par jau apnikušo futbolu sētā, strelkām ar 71. vidusskolas
barigām, rāpšanos deviņstāveņu jumtos un breikdansa nodarbībām pie Vadima, pazīstama ar iesauku "Čereps", tajā pašā Iļģuciema 71. vidusskolā.

Kādu reizi, kad pēc viena no breikdansa treniņiem man kāds ne visai ar dzīvi apmierināts indivīds par kaut ko ne īpaši nozīmīgu piedraudēja ar skaisti izvirpotu, gaišu, slīdīgu un gana cietu beisbola vāli (tas notika Grīvas masīvā jeb Grīvenē, kā mēs, sētas puikas, to toreiz dēvējām), mani atkal pārņēma tādas kā eksistenciālas alkas saprast – kādēļ gan tas viss? Kādēļ kāds mani vēlas piekaut ar beisbola vāli? Vai aiz šīs vāles ir paslēpusies kāda dziļāka Visuma iecerēta jēga?

Tā, kādu vakaru nesteidzīgi klimstot pa savu sētu, ausoties, vai pirmā stāva balkonā beidzot neparādīsies smukā meitene Nastja, kura bija apmēram piecus gadus vecāka par mani, vēroju zvaigznes, gaidīdams kaut kādu Debesu atbildi.
Jebkādu.
Vienīgā lieta, kas tovakar man "reāli" nelika mieru, bija Gendalfa, elfiem pazīstama kā Mitrandira jeb Pelēkā ceļinieka, atbilde Pipinam jeb Peregrīnam Tukam īsi pirms kaujas Minas Tirītā jeb Baltajā pilsētā pret Saurona armiju, proti:

"Nāve ir tikai vēl viens ceļš, kurš mums visiem jāuzņemas. Kad tu mirsti, šīs pasaules pelēkais priekškars pašķiras, un tad tu tos ieraugi. Baltus krastus, un tālāk – vārdiem neaprakstāma zaļa zeme, to apspīd zeltaina saule."
Un tad nāca Aivars ar savu mazo sunīti. Čirkainā un jaukajām formām apveltītā Nastja tovakar pie loga tā arī neparādījās, toties Aivars mani uzrunāja: "Tev baigi patīk tās pasaku grāmatas, ja?"
Es pamāju ar galvu.
Nu, ko es varēju teikt? Ka Gendalfs man liek meklēt dzīves jēgu?
Bet Aivars turpināja: "Man te ir viena grāmatiņa, kuru sarakstījis ķīniešu skolotājs Li Hundži. Palasi. Šajā grāmatā ir visas atbildes uz tevi interesējošajiem jautājumiem."
Tieši šādā, pavisam prozaiskā un, varētu teikt, nekādā veidā es piecpadsmit gadu vecumā tiku iesaistīts vienā no dīvainākajām Rīgā pastāvošajām new-age sektām "Faluņ Dafa".

Būtībā jau sektai nebija ne vainas. "Faluņ Dafa" sekotāji ticēja, ka viņu skolotājs Li Hundži ir visaugstākā dievība, kas drīz nāks tiesāt pasauli. Mēs daudz meditējām, ticējām, ka kļūsim par bodhisatvām un budām, un tā tālāk, un tā joprojām: kā jau konvencionāliem sektantiem pienākas. Ar laiku man šī eksotiskā aizraušanās tomēr sāka apnikt. Protams, bija neizsakāmi interesanti klausīties kustības sekotājos, kuri apgalvoja, ka skolotājs ar lielo S ir novērsis kādus piecus pasaules galus, konstanti komunicē ar citplanētiešiem, citu dimensiju vaļveidīgajām būtnēm, budām no oriona zvaigznāja, bet, tā kā manā dzīvē arvien sāka dominēt skrituļdēlis, pankroks un seksīgā draudzene L, man beidzot galu galā bija jāsakārto prioritātes – minirampa vai sekta.
Minirampa tātad. Vienu neatsveramu ieguvumu no "Faluņ Dafas" es tomēr paturēju – meditācijas prasmes. Jau "Faluņ Dafas" laikā es diezgan daudz un labprātīgi meditēju – 15 gadu vecumā tā bija visai dīvaina aizraušanās, tomēr ne manai mātei, ne vecmāmiņai nebija sevišķu iebildumu, kad es ieslēdzos istabā un kādu stundu nenācu ārā, mēģinādams atvērt savu trešo aci jeb adžņa čakru. Kad jau vēlāk iestājos teoloģijas fakultātē, jo Gendalfa apgalvojumi par kādu viņam vien zināmu pārpasaulīgu esības dimensiju joprojām nelika mieru, meditējot kādā no Rīgas tempļiem, sadraudzējos ar jogas pasniedzēju Adžitu Singhu (tulkojumā – Neuzvaramais lauva) jeb vienkārši Sašku. Saška mēdza un arī mūsdienās joprojām mēdz pārvietoties Rīgas ziemīgajās ielās puskails – šortos un sandalēs mīnus 20 grādu lielā salā –, tādēļ man viņš šķita interesants, vēl man patika viņa interesantā balss intonācija un visai izkoptā prasme spēlēt harmoniju – mūzikas instrumentu, kurš 19. gs. radies Rietumos, bet kļuvis populārs Austrumos, sevišķi dažādas tempļu rituālās mūzikas ietvaros. Kad Adžits Singha man no labas sirds uzdāvāja kādu mazāk spēlētu harmoniju, kurš viņam pašam nebija vajadzīgs, palēnām sākās mana aizraušanās ar Austrumu reliģiskās mūzikas strāvojumu pētīšanu. Sākumā mani fascinēja Latvijas hinduistu ekstātiskie dziedājumi – mantras un bhadžani –, tomēr "īstās durvis atdarījās", kad bezgalīgajos klejojumos pa interneta dzīlēm uzgāju pakistāņu leģendāro dziedātāju, apaļīgo, četrās oktāvās kliedzošo Nusratu Fatehu Ali Hānu un viņa pārstāvēto islāma mistiķu mūziku, dēvētu par Kavali jeb Qawwali (kurā tostarp tiek spēlēts harmonijs vai, vēl labāk, divi). Man pēkšņi, lai cik tas dīvaini šķistu, bija pavisam skaidrs, ka Nusrats Fatehs Alī Hāns dzied par to pašu, par ko Gendalfs stāsta Peregrīnam Tukam Minas Tirītā. Bet vai Gendalfs Preregrīnam bija stāstījis arī par psihotehnikām? Par psihotehniku teoloģijā dēvē kādu no vēl no reliģijas aizlaikiem praktizētu metodi, ar kuras palīdzību vienas, otras vai trešās reliģijas adepts (vismaz no ticīgo viedokļa) sasniedz ekstāzi, kuras laikā saplūst ar visas esības avotu: Kabalā šo avotu dēvē par Ein Sof, Mahājānas budismā par Dharmakaiju, mistiskajā islāmā, pats par sevi saprotams, par Allāhu. Dažādu novirzienu otrodoksālajā islāmā gan ideja par saplūsmi ar Allāhu tiek lielākoties vērtēta kā herētiska vai, mazākajā mērā, heterodoksa. Arī kristietībā psihotehnikas vēsturiski bijušas klātesošas jau kopš paša sākuma – par piemēru var ņemt kaut vai 3./4. gs. tuksneša tēvus Antoniju Lielo vai Jāni Kasiānu, kurš esot iesējis striķī tuksneša akmeņus, virpinot tos plaukstā, bez apstājas skaitīdams vienu konkrētu vārdu, šādi radot tādu kā kristīgās meditācijas protopraksi, kas cita starpā ļoti līdzinās tai pašai Theravādas budismā praktizētajai psihotehnikai – "Samatha" meditācijai, kuras rezultātā adepts nonāk vienpunktīgā prāta stāvoklī "Ekkagata", no kuras tad tālāk praktiķim daudz vieglāk sasniegt Cildenā Astoņposmu ceļa pēdējo pakāpienu – "Samadhi" jeb dziļo, nirvānisko meditācijas stāvokli. Lai vai kā – atklājot leģendāro mūziķi Nusratu Fatehu Alī Hānu, es vairs tik daudz nemeditēju un sāku vingrināties Saškas dāvinātā harmonija spēlē, ik pa laikam mājās kliedzot mantras, bet vēl vairāk izbļaujot tādas islāmiskas frāzes kā "Bismilā Ir Rahaman Ir Rahīm, Alā – Hū" u.c. Lieki piebilst, ka māte un vecmāmiņa sāka kļūt arvien satrauktākas.

Islāma mistiķu sūfiju Kavali mūzika lielākoties izplatīta Pakistānā, Ziemeļindijā, kā arī Bangladešā, bet par tās aizsācēju tiek uzskatīts 13. gs. Ziemeļindijas dzejnieks, pētnieks, mūziķis, kuram tiek piedēvēta arī indiešu muzikālā instrumenta sitāras izgudrošana, – Amīrs Khusro (Amir Khusrow).
Jāpiezīmē: Kavali mūzika, kā jau jebkura cita psihotehnika, ved uz konkrētu mērķi, šajā gadījumā – reliģisko pārdzīvojumu jeb īpašu apziņas stāvokli, ko tādi sūfiju ordeņi kā Čišti (
Chishti) un Nakšbandi (Naqsbandi) dēvē par "Vadžad" (Wajad). Sūfisma izplatītājs Rietumos Hazrats Inajats Hāns (Hazrat Inayat Khan) savā grāmatā "A Sufi Message of Spiritual Liberty" norāda, ka "Sūfiji dēvē ekstāzi par "Vadžad". [..] Šī svētlaime norāda uz garīgo attīstību, kā arī atver visas iedvesmas un garīgos spēkus. "Vadžad" ir mūžīgā miera stāvoklis, kurš attīra no visiem grēkiem. Tikai paši garīgi attīstītākie sūfiji spēj piedzīvot "Vadžad" stāvokli." [1]

Nusrats Fatehs Alī Hāns:

Bez Nusrata Fateha Alī Hāna citi ievērojami Kavali izpildītāji ir viņa brāļadēli Rizvans un Muazams (Rizzwan-Muazzam

Vēl viens par leģendu uzskatīts Kavali izpildītājs Azizs Mians:

Interesanti piebilst: Kavali tradīcija ar laiku izplatījusies arī ārpus tās vēsturiskās ģeogrāfiskās teritorijas. Tā, piemēram, mūsdienās ievērojamu popularitāti guvusi arī Kanādas-Amerikas Kavali apvienība jeb Čišti ordeņa sūfiju Partija "Fanna-Fi-Allah". Šajā grupā uzstājas arī sieviete Amina Čišti (un ir to darījusi arī Pakistānā), kas musulmaniskajai Kavali tradīcijai ir visai neierasti un pat mazlietiņ nepieņemami:

Pamatu pamatos Kavali mūzika ir strikti piesaistīta islāma svētajam tekstam Korānam, kā arī tradīcijā cienīto praviešu un kalīfu, piemēram, ceturtā kalīfa Ali, godināšanai. Tāpat kā, piemēram, Osmaņu klasiskās mūzikas tradīcijas skaņdarbi seko konkrēti noteiktai kārtībai "Fasil" formas ietvaros, arī Kavali tradicionāli tiek izpildīts noteiktā sekvencē (katra žanra dziesmas gan var tikt arī izpildītas atsevišķi, neesot sasaistē ar tradicionālo kārtību), katrai dziesmai ir skaidrs vēstījums un vieta kopējā performancē: "Hamd" ir Allāha pielūgsmes dziesma, "Naat" godina pravieti Muhamedu, "Mankabat" (Manqabat) – atceras kalīfu Ali, "Gazal" (Ghazal) audializē mīlestību pret Dievu, "Marsija" (Marsiya) parasti ir veltījums mirušai personai, tāda kā sēru dziesma, Munajat (Munajaat) – pateicības dziesma Allāham, kuras tekstuālo pamatu nereti veido populāru persiešu dzejnieku dzeja, piemēram, 13. gs. dzejnieka Rūmī panti. Rūmī tostarp tiek uzskatīts par "Munajat" žanra autoru.

Pavisam interesantu metamorfozi Kavali mūzika pieņēmusi Izraēlā, kur radusies šīs mistiķu mūzikas iedvesmota jūdaistu grupa "HaKavalija" (
HaQawwalia), dziesmu tekstuālajai bāzei izmantojot ebreju svētos rakstus Tanahu. Ebreju Kavali partija "HaKavalija":

Kad reiz pats Stambulā satiku divus Nakšbandi sūfiju ordeņa pārstāvjus, no kuriem viens teicās esam pravieša Muhameda trīsdesmit astotais mazmazmazdēls, un mēs aizrunājāmies par dzīves jēgu, protams, Dievu, kā arī, pavisam protams, sūfismu, – viņi uzstāja, ka īsts sūfijs no sākuma ir ļoti labs un paklausīgs musulmanis, vislabāk sunnīts. Pēcāk viņi vēlējās mani konvertēt islāmā, skaidrojot, kā pareizi izrunāt islāmisko ticības apliecību "La Illāha Ilalā, Muhammad Rasūl Allā,", proti, "nav cita Dieva kā Allāhs, un Muhameds ir viņa pravietis": pēc tradīcijas, ja dzīva dvēsele šo ticības apliecību noskaita divu pieaugušu musulmaņu vīriešu liecinieku klatbūtnē, dzīvā dvēsele tūlīt kļūst par musulmani. Uz viņu uzstājību es pavisam mierīgi atbildēju, ka vēl padomāšu, pie sevis pārliekot, diez ko par to teiktu Gendalfs.

[1]
Hazrat Inayat Khan. A Sufi Message of Spiritual Liberty. London, 1914.

Harijs Vagrants

Harijs Vagrants ir beidzis Teoloģijas fakultāti. Grupā ''Zāle'' spēlē Vidējos Austrumos izplatītu mūzikas instrumentu santuru. Raksta dažādiem izdevumiem, klausās tautas un pasaules mūziku. Reizēm dze

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!