Homo Novus izrādes "Lietisko pierādījumu muzejs" publicitātes attēls
 
Raksti
16.12.2021

Muzejs vardarbības rētu veldzēšanai

Komentē
0
Saglabā

Par virtuālo izstādi "Lietisko pierādījumu muzejs", kura idejas autores ir Jana Jacuka un Laura Stašāne.

Es ļoti ticu tam, ka stāstiem ir dziedinošs efekts. Gan stāstiem, kurus par savu dzīvi un pieredzi stāsta citi, gan tiem, kurus pēc traumatiskas un sāpīgas pieredzes savos prātos, kaut kur uz datora ekrāna vai papīra uzrakstām paši.

Personīga stāsta spēku varam pieredzēt uz savas ādas, apmeklējot internetā mītošo "Lietisko pierādījumu muzeju" – dokumentālu izstādi privātā virtuālā dzīvoklī. Muzeja kolekciju veido ikdienišķi priekšmeti – liecinieki vardarbībai ģimenē, kurus muzejam kopā ar stāstu ir iesūtījušas sievietes. "Lietisko pierādījumu muzejs" ir Lauras Stašānes un Janas Jacukas iniciatīva, bet grafisko dizainu un tehnisko risinājumu izstrādājis Toms Burāns. Kopumā projekts gan tehniski, gan vizuāli veidots ar lielu maigumu un empātiju.

Projekta autores raksta: "Notikumiem, kas norisinās mājās aiz slēgtām durvīm un par kuriem neviens nerunā un izliekas, ka tie nemaz nav notikuši, vienmēr ir liecinieki. Tās ir ikdienišķas lietas, kas nevienā tiesā vai policijā netiktu pieņemtas kā ticami pierādījumi, bet tās atklāj skaudru sāpju pilnus stāstus. Mēs aicinām ikvienu, kas ir cietusi no vardarbības mājās, atsūtīt muzejam savu stāstu un runāt par piedzīvoto. Tas var palīdzēt kādai citai just mazāk kauna un baiļu. Tas var palīdzēt kādai saprast, ka viņa nav viena, nav traka vai stulba. [..] Tas var palīdzēt kādam bērnam atgūt bērnību. Tas var padarīt redzamu kādu, kas šobrīd jūtas neredzama. Galu galā tā ir dāvana mums visiem, kas ir gatavi klausīties un palīdzēt."

Dāvana mums visiem. Šķiet – kā gan lietas, kas pieredzējušas emocionālu, fizisku un finansiālu vardarbību, var būt kādam dāvana? Brīžos, kad cilvēki piedzīvo traumatisku pieredzi, palīdz apziņa, ka viņi pasaulē nav vieni ar savām problēmām, sāpēm un salauztajām sirdīm. Sajūta, ka tas, kam viņi pašlaik iet cauri, nav kaut kas īpašs, bet gan tāds, ko  piedzīvojuši un pārdzīvojuši simtiem citu cilvēku.

Mana pieredze ar stāstiem un lielā ticība to spēkam veidojusies no diviem projektiem. Pirms vairāk nekā desmit gadiem man bieži sanāca braukt uz Zagrebu, un katru reizi es gāju uz Salauzto attiecību muzeju. Nelaimīga mīlestība, traģiski zaudējumi, vardarbība ģimenē, mīlestība, kas beigusies, – tur atradās vieta katram attiecību stāstam. Otra transformējošā pieredze notika, kad atklāju podkāstu RISK. Braucot uz darbu, to bieži klausījos, un nekad nevarēja zināt, vai galā nonākšu izsmējusies vai noraudājusies. Centos par šo podkāstu izstāstīt ikvienam, kas bija gatavs klausīties, un tā tapa MUŠA.

MUŠĀ ir viens stāsts, pie kura atgriežos atkal un atkal. Tas ir stāsts, kuru, slēpjoties aiz pseidonīma, stāsta jauna sieviete. Anonīmus stāstus mēs ierakstām studijā, nevis klātienes pasākumos. Pirms audio ierakstīšanas biju strādājusi ar tekstu, un stāsts man bija zināms, vairākas reizes izlasīts. Pavisam noteikti zināju faktus, ko viņa stāstīs, un to, kā šis stāsts beidzas. Tomēr, trijatā sēžot studijā un klausoties viņas balsī, neviena no mums nevarēja noturēties neraudot. Cilvēka balss neļauj tev būt atstatus, būt vērotājam no malas. Tā ievelk un liek kļūt par stāsta līdzdalībnieku. Man ļoti pietrūkst tieši balss vai iespējas aptaustīt muzeja eksponātus, lai es varētu veidot saikni ar stāstu. Pašlaik muzejs ir kaut kas, ko tu izklikšķini, papriecājies par formu, tomēr neizveido empātisku saikni, stāsts paliek otrajā plānā aiz formas.

Nereti mēs iedomājamies vardarbību kā kaut ko grandiozu, visaptverošu. Lidojošus šķīvjus, uzsistu zilu aci, salauztu roku. Tomēr ļoti bieži tā ir garlaicīgi ikdienišķa, neviena nemanīta – tā atkal un atkal atkārtojas ik dienu. Tai iet garām draugi, kaimiņi, klasesbiedri, kolēģi un arī vecāki. Iet garām tādēļ, ka tas ir ārkārtīgi ērti un viegli. Neuzdod liekus jautājumus, jo negribētos taču kādu aizvainot.

Pirms vairākiem gadiem man ļoti tuva draudzene bija nonākusi, kā man šķita, vardarbīgās attiecībās ar savu vīrieti. Viņš burtiski bija apēdis viņas dzīvotgribu, enerģiju, ticību sev un ambīcijas, šķita neparedzams un tāds, kas ātri sadusmojas. Vīrietis, kas par visām savām bijušajām sievām teica, ka sākumā viss bijis labi, bet tad "viņas sajuka prātā". Vīrietis, kurš bijušajām sievām par jauno sievu neko neteica, savukārt brīvdienas pavadīja kopā ar iepriekšējo ģimeni un bērniem. Mana draudzene no radošas, ambiciozas sievietes pārvērtās par cilvēku, kas uzskatīja, ka sievietei strādāt nav nepieciešams un galvenais ir rūpēties par to, lai vīram nav jāēd iepriekšējā dienā gatavots ēdiens.

Kā lai pajautā – klau, vai tavs vīrs gadījumā nav vardarbīgs? Jo, ja nu viņš nemaz nav vardarbīgs un tu tagad esi aizvainojusi viņas bērna tēvu un dzīvesbiedru? Protams, ir viegli to pajautāt, ja zem acs ir zilums, bet ko darīt, ja vardarbības pieredze mīt kaut kur iekšā tevī? Tev nav pierādījumu, tikai nojausma. Turklāt viņi dzīvoja citā valstī, tāpēc mūsu tikšanās kļuva fragmentāras. Vai tā bilde, ko saliec kopā un kas izskatās pēc šausmām, patiesībā nav vien ēna, ko veido tevis pašas bailes un atmiņas?

Viens no vardarbības rīkiem ir sairdināt upura attiecības ar draugiem. Tomēr tas, par ko nerunā, – cik ļoti vardarbīgas attiecības izmaina tevi pašu. Draugi ir gatavi doties glābt upuri, tomēr upuris ne vienmēr grib būt glābts un ne vienmēr uzvedas un izskatās kā upuris. Dažreiz viņš neatzīst, ka tā ir vardarbība, un dusmojas. Un tad pamazām jūsu attiecībās parādās šis vardarbības rēgs. Tas ir turpat telpā, bet par to nedrīkst runāt. Un, ja nedrīkst runāt par tik svarīgu tematu, paliek pavisam maz, ko teikt.

Mūsu attiecības sabruka pēc tam, kad pateicu – man šķiet, ka tavs vīrs ir vardarbīgs. Lai gan beigās viņa izšķīrās no šī vīrieša, mūsu draudzība nekad neatjaunojās. Viņa ir mani nobloķējusi sociālajos tīklos un neatbild uz ziņām jau vairākus gadus. Tas ir viens no lielākajiem zaudējumiem manā dzīvē, un nepaiet neviena diena, kad es neiedomātos par to, kā viņai iet.

Ko es ieliktu muzejā no šīs zaudētās draudzības? Agrāk mēs pavadījām kopā ļoti daudz laika, apmeklējām kultūras pasākumus un viņa vienmēr ciemos pie mums ieradās ar kādu jaunu grāmatu vai žurnālu "Rīgas Laiks". Muzeja eksponātiem es pieliktu 2014. gada oktobra "Rīgas Laiku". Manās atmiņās žurnāls stāv uz galda, mēs virtuvē smēķējam un spēlējam spēli, kur bērni viņai aizspiež degunu un ir jāatbild – kas ir mīlestība? "Tad, kad bučojas," viņa toreiz atbildēja, un mēs visi smējāmies.

Tēmas

Linda Curika

Man ir grāds politikas zinātnē un pētniecības pagātne. Agrāk pētīju iekļaujošu izglītību. Interesējos par dzimumu līdztiesību. Nepatīk pašmērķīgi un garlaicīgi teksti un sarunas. Patīk suņi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!