Šobrīd darbu jau atsākuši vairāki muzeji, taču piesardzība turpinās, pilnvērtīgi ceļot vēl nav iespējams un iekrājumi tiek taupīti. Lai jums nebūtu žēl, Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone apkopojusi savas komandas ieteikumus muzejiem, uz kuriem mierīgi var nebraukt, "jo mēs jau tur bijām un iekritām. Lai gan – var jau būt, ka mūsu neveiksmīgā, pazemojošā vai nejēdzīgā pieredze jūs vilinās un jūs trauksieties turp, līdzko pasaule atkal būs vaļā."
Lolita Tomsone
Pirms stāstu par Jeruzalemes simt miljonus vērto evaņģēlistu projektu – muzeju "Friends of Zion", no kura man uz ledusskapja ir saglabājies paliels magnēts ar manu sarkano un mirdzošo seju, vajadzētu kritiski ieskatīties arī mūsu pašu Lipkes memoriāla pieredzē.
Bija tā. Vasarā pie muzeja izbēra milzīgu grupu ar izraēļu tūristiem – visi stipri gados, angliski nerunā, līdzi košeri sendviči. Tiktāl viss labi, bet grupas vadītājs, kurš atteicās no mūsu ekskursijas ivritā, nekādi nebija cilvēkus sagatavojis pustumsai un faktam, ka mums nav tualetes, kas vienā laikā var uzņemt 45 cilvēkus. Nebija pagājušas ne trīs minūtes, kad daži jau kliedza – ieslēdziet gaismu, bet bariņš pensionāru bija veiksmīgi iestrēguši liftā, jo brauciena vidū kāds bija nospiedis stop. Tad visi vienā balsī spiedza un mēģināja tikt ārā; daļa grupas pazuda tualetēs un apmaldījās, saukdami pēc palīdzības, tikmēr gids, pēc aicinājuma kabalists, stāstīja, ka Lipke glābis ebrejus, jo viņam bijusi īsta jūda dvēsele.
Beidzot visi bija atrasti un izvesti uz muzeja terases, kur ieraudzīja dienasgaismu. Es izmisumā mēģināju labot gida stāstu – Žanis Lipke bija latvietis, re, kur viņa māja un ābeles, tepat ir šķūnis, kuram blakus bija bunkurs. Pamazām visi norima un nopriecājās, ka var runāt dzimtajā valodā. Pēc dežūrjautājumiem – vai tu esi ebrejiete, kāpēc tu runā ivritā, cik tev ir bērnu, vai visi Latvijā ir antisemīti – izrādījās, ka esam pirmie latvieši, ar kuriem viņi var izrunāties. Izraēļi cits citu pārtrauca un jautāja, vai mani vecāki grib, lai atgrieztos komunisms, vai esmu stāvējusi Baltijas ceļā, cik Rīgā maksā dzīvoklis un kāda ir vidējā alga, cik pavisam ebreju ir Latvijā. Kā lielu jaunumu, izstāstīja veco joku par ebreju avīzēm, kuras nevajag pirkt, – tur viss ir slikti, krīzes un posts, labāk lasīt ārzemju presi, jo tur viss ir karaliski – ebreji valda pār pasauli, Holivudu un bankām. Visi smējāmies, daži sita pa celi. Parādīju piknika vietu pie Ķīpsalas baseina, un negaidītā viesuļvētra devās tālāk. Visdrīzāk gan arī viņi mums ieliks puszvaigznīti vērtējumā, jo es nezināju, cik maksā dzīvoklis Rīgā.
Uz muzeju "Friends of Zion" (FOZ) man noteikti bija jātiek – tur esot par ebreju glābējiem un vispār par visiem Izraēlas draugiem. Tā esot neticama pieredze – tu staigā pa milzīgiem ekrāniem, visapkārt ir vēsture, Bībele, olīvkoka statujas, iespaidīga animācija un "Titānika" cienīga mūzika. Muzejā evaņģēlists Maiks Evanss (Mike Evans) esot ieguldījis miljonus un šobrīd ieteicis Trampam "Friends of Zion" balvu piešķirt Putinam, turklāt prezidents Netanjahu tādu jau esot saņēmis, bet to es iepriekš nezināju.
Muzejā ieskrienu karstā dienā, neuzmanīgi izcepusies saulē. Angliski tūres nav, ivritā arī nav, ķīniešu grupa tikko sākusi apmeklējumu. Man ļauj iet vienai pašai, biļete – 44 šekeļi. Pirms esmu attapusies no karstuma, mani uzreiz nofotografē. Pirmajā zālē pa Jūdejas tuksneša kalnu galotnēm staigā pats dibinātājs Evanss, mūzika patiešām ir dramatiska, viss filmēts ar droniem. Visu laiku gaidu, ka Toms Krūzs no helikoptera nometīs viņam virvju kāpnes un ūsainais kungs runas vidū varonīgi aizlidos pa gaisiem.
Pēc īsiem un izjustiem Bībeles stāstiem un lēkāšanas pa gadsimtiem tieku līdz zālei, kuras dēļ esmu atnākusi, – "Lights in Darkness". Animācija ir aizkustinoša; es gan nesaprotu, kāpēc Hitlers izšķiļas no siltumnīcas stikliem, bet tas nav galvenais. Zema balss izstāsta par slavenākajiem ebreju glābējiem – par Oskaru Šindleru, Irēnu Sendleri, diplomātiem Tuini Sugiharu un Raulu Vallenbergu, par kristiešu pagrīdi Nīderlandē un Ten Bomu ģimeni. Lielajā zālē esmu viena, un pēkšņi mani pilnīgi nesagatavotu pārsteidz diktora autoritatīvā balss, kas liek izstiept rokas un plaukstā paturēt izglābto ebreju dvēseles. Visapkārt tumsā pār amfiteātra krēsliem sāk krist ebreju rēgi. Ja sākumā tie ir jau izglābtie cilvēki, vai pēc tam sāks līt visi neizglābtie? Tuvojas panika un asaras. Apkārt neviena nav, un es mēģinu ķert gaistošās pieneņu pūkas, man ir kauns, ka izglābto sejas un vārdi krīt zemē, jo zāle ir tukša. Cik tas ir ētiski – tā manipulēt ar iejūtīgiem apmeklētājiem? Es jutos kā tas vilks padomju elektroniskajā spēlītē, kurš grozā ķer no visiem stūriem birstošās olas, bet, tāpat kā spēlē, lielākā daļa krīt zemē. Spēlē no sašķaidītajām olām vismaz izšķīlās cālīši un devās prom brīvībā. (Pardon par šādu būmeru atsauci – runa ir par multeni un spēli "Ну, погоди!" ("Pagaidi tikai!").)
Satriekta devos ārā, bet pie izejas sagaidīja pēdējais gigantiskais video izjustu čellu pavadībā – arī tu, mūsu apmeklētāj, tagad esi kļuvis par Cionas draugu! Uz ekrāna auga un plauka milzīgs koks, skaidrs, ka ļoti simbolisks. Tā zaros kā sasvīduši spoki rēgojās pēdējo pāris stundu muzeja apmeklētāji. Mana sarkanā seja līgojās zaros kopā ar vēl 30 tūristiem no Ķīnas. Lai es nekad neaizmirstu šo satriecošo notikumu, pie izejas saņēmu palielu magnētu ar savu ģīmetni, kurai visapkārt bija rāmītis ar uzrakstu FOZ. Atstāju to uz drauga ledusskapja – viņam, to ieraugot, no smiekliem sākās astmas lēkme.
Šo muzeju es varētu ieteikt psihedēlisko vielu cienītājiem, lai ietaupītu uz sēnēm. Šobrīd muzeja video pieejams visiem, tiesa, diez vai jums mājās ir tik milzīgi ekrāni un skandas, bet vismaz no griestiem nesnigs svešu cilvēku sejas.
Maija Meiere, muzeja galvenā pedagoģe
Čukstošā tante–rēgs
Palangā, ārkārtīgi skaistā koka namā ar gaumīgu interjeru, iekārtojies ilggadējam Palangas birģermeistaram Jonam Šļūpam (Jonas Šliūpas) veltīts memoriālais muzejs. Lai gan muzejam bija jābūt atvērtam, kad tur nokļuvām, durvis bija slēgtas un logos nedega gaisma. Biju jau gatava noticēt, ka esmu kaut ko pārpratusi un muzejam ir brīvdiena, kad durvis atslēdza kundzīte ar izbiedētu skatienu. Viņa aicināja mani iekšā, pārdeva biļeti un piedāvāja ceļvedi (laminētas lapas ādas vākos, ja nemaldos), taču to visu darīja čukstus. Muzejā taču bijām tikai mēs divas. Kuru gan viņa baidījās iztraucēt? Birģermeistara garu?
Devos pastaigā pa muzeju. Laika bija daudz, biju nolēmusi izzināt visu par birģermeistara dzīvi un nopelniem. Taču drīz vien ievēroju, ka neesmu viena. Turpat aiz durvīm, it kā nemanāma, bet tomēr traucējoša mēmi stāvēja čukstošā kundzīte. Tikko pametu vienu ekspozīcijas istabu, viņa steidzās izslēgt ekspozīcijā gaismu. Un tā visās istabās. Sajutos kā traucēklis viņas rāmajā ikdienā, tāpēc sāku arvien ātrāk un ātrāk virzīties pa istabām, lai neapgrūtinātu sirmo kundzi ar ilgo stāvēšanu un gaidīšanu. Dodoties prom, atviegloti nopūtos, jo jutu – beigušās gan manas, gan kundzes ciešanas un varam tālāk dzīvot savu ierasto dzīvi.
Desmaizīšu muzejs, ko nepieklājīgi apmeklēt divreiz
Klaipēdā, Liepu gatvē, atrodas Laikrāžu muzejs. Esmu tur bijusi vairākkārt, jo skaisti pulksteņi skaistos namos ir mana vājība. Kasiere ir ļoti jauka un laipna, taču, uzzinot, ka esmu muzejā jau bijusi iepriekš un tāpēc bukletiņu nepirkšu, bija ārkārtīgi izbrīnīta. Varēja noprast, ka nākt uz muzeju vairāk nekā vienreiz ir nevēlami un pat absurdi. Kādā no reizēm, kad slīdēju pa vēsturiskajiem parketiem, baudot to čīkstoņas saderību ar pulksteņa tikšķiem, piedzīvoju pilnu stundu – vairāki pulksteņi sāka dziedāt savas gaviles no visiem muzeja stāviem. Šai dziesmai sekoja nervoza zāļu uzraugu darbošanās, un atklājās, ka soli patiesībā ir mantu glabātuves – tika ņemti laukā saiņi, čabināti maisiņi un papīri un izvilktas... desmaizes. Mana skaistā Laika veča pils piepildījās ar desas smaržu, kura izplatījās teju vai gaismas ātrumā. Tā bija pēdējā reize, kad šo muzeju apmeklēju, jo burvība bija zudusi. Varbūt kādreiz dzīvē tur atgriezīšos, taču pametīšu to pirms personāla pusdienlaika.
Vācu ordnungs
Man jāatzīstas – neesmu ideālā muzeju apmeklētāja. Man ļoti patīk fotografēt. It sevišķi, ja redzu kaut ko, manuprāt, skaistu vai īpašu. Un es to daru arī tad, ja fotografēt ir aizliegts man nesaprotamu iemeslu dēļ. Protams, vienmēr respektēju loģiskus iebildumus – nefotografēt ar zibspuldzi vai nebāzt telefonu un kameru nepieklājīgi tuvu eksponātiem, neapgāzt kaut ko, virzoties atmuguriski un meklējot labāko leņķi. Taču citādi šis arhaiskais pirmsviedtālruņu aizliegums man šķiet muļķīgs. Savukārt prasīt samaksu par to, ka es ar savu ne īpaši smalko kameru drebelīgām rokām bildēju, piemēram, savu ģimeni vai draugus, – tas ir pazemojoši. Naudu no apmeklētāja var un vajag paņemt, bet tas jādara gaumīgi! Ar šo savu nepaklausību pagājušajā gadā nokaitināju vienu pavecāku Rostokas muzeja zāles uzraugu.
Rostokas Kultūrvēstures muzejā manas vizītes laikā bija izstādīta fantastiska seno rotaļlietu izstāde. Skaistās lelles, lāči, leļļu rati un mājiņas, miniatūrie sadzīves priekšmeti tā vien prasījās nofotografēties. Taču – fotografēt aizliegts! Neredzot, kā es varu eksponātiem kaitēt, izvilku savu telefonu un sāku bildēt. Aizlieguma zīmes bija izvietotas visā muzejā, taču uzraugi delikāti aizgriezās, kad noteikumu pārkāpu. Pēkšņi man uzklupa zāles uzraugs – dusmīgs, sirms rostokietis, kurš vāciski diezgan agresīvi aizrādīja, ka fotografēt aizliegts. Aizbēgu uz citu zāli un turpināju savus briesmu darbus – atspīdošās vitrīnās centos kaut kā nebūt nobildēt kādu skaistumu. Niknais vācu ērglis mani atrada arī šeit un turpināja vāciski rāties. Angliski centos paskaidrot, ka esmu muzejniece, ICOM biedre, viņa kolēģa īpaša viešņa un, ja vajag, varu pie kases samaksāt par atļauju fotografēt. Angļu valoda sadusmoja viņu vēl vairāk, jo viņš to neprata. Atkal aizlavījos, atkal bildēju. Atkal viņš rājās. Šoreiz nolēmu atsvaidzināt savas niecīgās vācu valodas zināšanas un ļauties diskusijai. Pajautāju: "Aber warum?!*" Kunga dusmīgās uzacis sastinga, viņš mirkli padomāja un pikti nošņāca: "Das weiß ich nicht!**" Šī atbilde mani satrieca. Jāpaskaidro, ka pirms šīs vizītes biju apmeklējusi koncentrācijas nometņu vietas Rostokas apkārtnē. Klīstot pa brikšņiem, kuri aizsedza kādreizējo moku vietu drupas, es sev jautāju: "Kā tas varēja notikt?" Visdrīzāk sirmais kungs nav nekāds ebrejus nīstošs nacists, taču aizvadītajās dienās piedzīvotais un šī kunga trulā, tukšā bezapziņas pakļaušanās noteikumiem bija kā atbilde uz jautājumu: "Kā tas varēja notikt?"
Anete Jenča, pētniece un muzeja pedagoģe
Apmeklējot muzeju, gribētos sagaidīt lieliskus eksponātus, pārdomātu ekspozīciju, patīkamu vidi, aizkustinošus stāstus, aizraujošu vēsturi tās vistiešākajā izpratnē un, protams, profesionālus un laipnus darbiniekus. Tatru muzejs Popradā manī viesa cerības, ka izdosies ieraudzīt lielāko daļu no iepriekš minētā – kā nekā tas ir viens no senākajiem muzejiem Slovākijā (izveidots 1876. gadā) ar vērā ņemamu pastāvīgo ekspozīciju, vismaz tā varēja noprast no muzeja mājaslapas.
Muzejs tiek atvērts deviņos rītā. Kaut kā negribēju būt viena no tiem pilnīgi trakajiem muzeju entuziastiem, kas trīs minūtes pirms darba laika sākuma jau stāv pie ieejas durvīm, kad darbinieki vēl tikai saslēdz pēdējos gaismas slēdžus. Ierasties trīs minūtes pēc darba laika sākuma šķita pārlieku trauksmaini. Muzejs atradās pilsētas centrā, tāpēc pēc nelielas pastaigas 9:30 bija laiks, kad pienācu pie acīm tīkamas 19. gs. ēkas. Sākums labs – viss labs.
Ieeju ēkā un esmu krēslainā koridorā, priekšā kāpnes, kas ved uz otro stāvu un ir tikpat lielas krēslas apņemtas. Piecu sekunžu pārdomas – varbūt esmu par agru? Nē, pulkstenis bezkaislīgi rāda 9:32. Nav jau teikts, ka kādam tevi vajag sagaidīt tumšā gaitenī, kurā nav nevienas norādes. Mana vaina, ka tumšas telpas izraisa vieglu trīsu manā mīkstajā sirdī. Uzreiz kāpt uz otro stāvu pa tumšajām trepēm negribas. Atliek divi gaiteņi. Viens pa labi, kurā valda melna nakts, otrs pa kreisi – nedaudz gaišāks, jo tajā iespīd gaisma no kādas telpas puspievērtajām durvīm. Ja jāizvēlas starp tumsu un vēl lielāku tumsu, noteikti jāņem mazākais ļaunums, tāpēc dodos gaitenī pa kreisi. Nokļūstu līdz durvīm, uz kurām uzrakstīts kaut kas neskaidrs slovāku valodā. Pieklauvēju un atveru durvis. Bingo! Esmu atradusi kaut ko, kas izskatās kā tūrisma informācijas centrs. Pie viena galdiņa sēž sieviete blondiem matiem, un mana nojauta brīdina, ka viņa datorā spēlē kādu spēli, jo ar ļoti koncentrētu skatu uz ekrānu izmisīgi klabina datora peli. Viņa laikam nedzirdēja, ka biju klauvējusi, tāpēc nedaudz nervozi pasaku: "Hello!" Dāma manāmi satraucas. Skatās uz datora ekrānu, tad uz mani, tad atkal uz ekrānu. Beigās tomēr laikam nolemj pievērst uzmanību man. Jūtos pat drusku vainīga – ja nu tā bija svarīga spēle? Vainas apziņu pēc sekundes noslīcinu, saku, ka vēlos vienu muzeja biļeti, un parādu starptautisko muzejnieka ICOM karti. Sieviete paņem to rokās un ilgi pēta. Tad pār viņas lūpām nāk viens vienīgs vārds: "Cash?" Noprotu, ka viņa ICOM karti uztver kā manu kredītkarti. Tā gadās, tiesa, ne bieži un ne muzejā. Pēc tam viņa ar roku norāda uz sienu, kur redzamas muzeja cenas. Mirkli aplūkoju tās un pamanu, ka studentu kartēm atlaide, bet ICOM karte ļauj muzeju apmeklēt bez maksas. Drošības pēc izvelku savu ISIC studenta karti. Noprotot, ka dāma visticamāk angliski īsti nesaprot, rādu uz sienu un abām savām kartēm. Nākamās 5 minūtes tiek pētītas abas kartes. Un te pēkšņi apgaismības mirklis – sieviete iedod man studentu biļeti. Kaut kā no šīs 15 minūšu cīņas par biļeti jūtos nedaudz nogurusi. Promejot sieviete pasaka nākamos trīs vārdus: "Slovakian, German, English?" Un rāda uz kaut ko līdzīgu bukletam. Atbildu: "English."
Sieviete uztaisa lielas acis un manāmi satraucas, ak, otro reizi šo minūšu laikā esmu viņai sabojājusi omu. Negaidīti atveras durvis un ienāk jaunāka sieviete. Blondā dāma ir manāmi atvieglota un kaut ko pasaka slovāku valodā. Jaunā sieviete paskaidro, ka viņa man atnesīs bukletu angļu valodā, jo tie beigušies, bet es jau varu sākt apskatīt muzeju, un norāda virzienu. Pasaku paldies un atgriežos gaitenī, kurš arvien ir tikpat tumšs. Bet kur ir muzejs? Atgriezties un pajautāt? Ja nu blondā dāma satraucas trešo reizi? Izvēlos doties kāpņu virzienā. Lēniem soļiem mēroju ceļu līdz otrajam stāvam. Aiz stūra redzama spilgta gaisma – esmu atradusi ekspozīciju. Neandertālieši. Tam seko aizvēsture un agrie viduslaiki, Tatru reģiona daba… Klejoju no vienas telpas uz nākamo, un šķiet, ka ceļoju cauri gadsimtiem. Man patīk ekspozīcija, nekur nav neviena uzrauga. Nevarētu teikt, ka manam introvertajam latvietim tas nepatiktu. Ejot uz nākamo telpu, ieskatos pulkstenī un saprotu, ka muzeju skatos jau kādu pusstundu, bet mans buklets angļu valodā tā arī vēl nav atnests. Esmu nokļuvusi telpā, kur ir dažādas tekstilijas. Teju pie pašas ieejas zālē ir statīvs ar izdrukātām A4 lapiņām, turklāt angļu valodā. Jau stiepjos pretī, bet pamanu, ka aiz statīva pie sienas uzlikta zīme, ka ar rokām aiztikt nedrīkst. Varbūt tā zīme attiecas uz eksponātiem? Bet kāpēc tik tuvu statīvam? Izmantojot cilvēku neesamību, tomēr paņemu sev lapiņu un iepazīstos ar informāciju par Elemiru Montško un viņa mākslu. Pēc kāda brīža esmu sasniegusi nedaudz tumšāku telpu, kas veltīta 20. gs. Ekspozīcijas lielāko daļu veido dažādi ar sportu saistīti priekšmeti. Aplūkoju slidas, kas tapušas 20. gs. sākumā, un pēkšņi rodas dīvaina sajūta, ka mani novēro. Pagriežos, un, Svētais Jēzu, metru no manis stāv plecīgs uzraugs, kurš drīzāk līdzinās bankas apsargam. Sasveicinos, bet viņš paskatās uz lapu, kuru biju paņēmusi iepriekšējā telpā. Viņš norāda, lai atdodu to. Jūtos kā zagle un, trīs reizes atvainojoties, atdodu lapu. Kas to būtu domājis, ka šīs izdrukātās A4 lapas ir tik nozīmīgas!
Pieeju tuvāk vienai no vitrīnai. Piepeši tas pats uzraugs ir divu soļu attālumā no manis. Nē, nu nav jau tā, ka es gatavotos izsist stiklu un nospert simtgadīgas koka slēpes. Bet uzmācīgais uzraugs ir neatlaidīgs un seko man pa pēdām. Mans introvertais latvietis izjūt zināmu spriedzi. Gaitenī neviena joprojām nav, nolemju aizbēgt no apsarga un atvadīties. Ieeju biļešu telpā, kas tagad smaržo pēc siltas kafijas, – abas dāmas, mani ieraugot, sastingst kā paralizēti truši. Kolīdz pateicu paldies un uz redzēšanos, redzēju lielu atvieglojumu muzeja dāmu sejās. Tomēr labi sagādāt kādam prieku – lai muzejs stāv kluss un tukšs, bez traucējošiem apmeklētājiem, kas slepeni mēģina nozagt slēpes.
* Bet kāpēc?
** To es nezinu! (vācu val.)
5