Autora foto
 
Proza
08.10.2021

Mute meklē ausi

Komentē
1
Saglabā

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt.
(Mateja 28)

Vakar pēc pastaigas viens svešinieks piegāja pie manis un vaicāja, vai Hāgas tribunāls jau sācies. Šoreiz viņš lietoja uzrunu "virsnieka kungs", taču mans skautiskais ārējais izskats parasti ir tikai viens no ieganstiem. Arī neatrašanās uz ielas nepalīdz – kādā naktī, smēķējot trešā stāva logā, novēroju, kā garāmgājēju noslēpumaina vilkme burtiski ierāva pagalmā un lika no apakšas apvaicāties, vai man nav kartona. Arī tik nomaļa vieta kā kapi nav attaisnojums, drīzāk pamudinājums patērzēt zem četrām acīm, lai pajautātu svarīgāko: "Jūs esat ornitologs?" Vieglāk atbildēt, ka jā, specializējos mizložņu olu čaumalu apcerē, nekā runāt par realitāti. Jau pēc pirmajiem teikumiem var secināt, ka runātāju tā nebūt neinteresē. Šoreiz tas ir onkulis ar pliku galvvidu un somu, kas pārmesta pāri plecam, – pēc skata šoferis vai atslēgu meistars: "Redzat to baznīcu? Tur strādā viens mācītājs, tāds ar bārdu. Redzējāt? Viņš mani mēģināja izdrāzt, jo dāvināja dāvanas." Nevar teikt, ka esmu pārsteigts, pats vienmēr dāvanas esmu uzlūkojis ar aizdomām, kopš tās dienas jo sevišķi. Onkulis turpina (šķiet, viņš nesen apsolījis sev neko neslēpt no svešiniekiem): "Agrāk šajos kapos visu demolēja, katru dienu lauza žogus un veda suņus pastaigā. Tad es biju jaunāks un māsai bija psoriāze. Bet tagad es grasos nopirkt rūpnīcu "Somdaris" Brīvības ielā un taisīšu tur vienu lielu projektu, taču to gan atklāt jums nedrīkstu." Virs mums tek vasarīga vēja strauts, kas nes pa straumei zaļas lapas. Mēs abi stāvam un skatāmies uz vanaga ligzdu.

Un bieži redzu to pētošo skatienu – tas ir centiens saprast, kas īsti es esmu. Viena meitenīte uz ielas, kad agri no rīta parādījos viņas priekšā, ne bez aizdomām balsī pavaicāja savai mātei: "Mammu, kas tas ir?" Varbūt to grūti saprast tāpēc, ka arī es pats savos 36 gados vēl neesmu līdz galam noticējis, ka eksistēju. Svešinieka skatiens slīd man pāri, uz skatītāja iekšējā ekrāna iedegas zaļš uzraksts: "Vīrietis." Tad cilvēks saliek rokas sānos un svarīgi, pavisam nopietni saka šādu monologu: "Nopirku jaunu zāles pļāvēju. Tad vajadzēja labot, mēģināju izjaukt korpusu. Bet tagad viņi speciāli tā ražo, ka jānes uz servisu, pats neko salabot nevar. Beigās atlauzu vaļā, bet nevar salikt atpakaļ. Agrāk mantas taisīja uz ilgiem laikiem." Citreiz iztrūkst pat mēģinājums saprast, figurants ķeras pie lietas nekavējoties. 

Pirms pāris nedēļām Lielajos kapos tas notika ar tekstu: "Jūs taču nedomājat, ka esmu debils, jo staigāju ar pīlādžiem rokās?" Es godīgi atzīstu, ka tā nedomāju. Nācējs nekavējoties apsēžas uz soliņa blakus un palūdz cigareti. Var redzēt, ka dzīve viņu nav saudzējusi, vīrietis varētu būt no tiem, kas  sākumā sabeidz savu veselību, bet tad pievēršas ticībai vai uzkrītoši reibst no pasaules skaistuma. Priecājas par sīkumiem un raudzē ivančaju. Vēlēdamies pateikties par tabakas devu, viņš sāk čaukstināt  maisiņu un vilkt ārā dažus pīlādžu zarus: "Mans vectēvs vienmēr teica, ka šis augs pasargā no ļaunajiem un visu veidu mošķiem. Tas jums!" Es zinu, kas notiks tālāk – es ielikšu to somā, fotoaparāts ogas saspaidīs, es par tām aizmirsīšu un atklāšu to, kad karš pret mošķiem jau būs zaudēts. Taču nevaru atteikt, iebāžu bunti mugursomā, vēlīgais runātājs pat iedod līdzi nelielu, cauru maisiņu: "Bet jūs kaut kam tādam ticat? Jo cilvēkam taču ir kaut kam jātic. Varat neatbildēt, tā ir privāta lieta. Bet ziniet: es te skatījos televizoru, un ir tādi cilvēki, kuri neļauj pārliet asinis pat saviem bērniem." Es minu: "Jehovieši?" Vīrietis pielec no soliņa stāvus: "Jehovieši! Nu, kā tā var? Viņi neļāva savai meitai pārliet asinis, un viņa nomira! Goda vārds, un man nav kauna to stāstīt, aizgāju uz blakus istabu un tur raudāju 40 minūtes, stāvēju pret sienu kā nošauts. Kur mēs dzīvojam?" Maģiskais rituāls ir sācies, stihijas atmodinātas, un manam viedoklim tur vairs nav spēka. Uzzinājis, ka bildēju putnus, viņš piedāvā aizskriet pēc veciem objektīviem, kurus viņam kāds atstājis. "Tas ir tepat netālu, būšu pēc 10 minūtēm! Tur dzīvo mans tēvs, lasa Bībelīti un tic pīlādžiem. Es viņam sacīju – ja tu kļūsi par jehovieti, es no tevis atteikšos. Bet Dievs ir viens," viņš aizsteidz māju virzienā, bet es palieku gaidīt 40 minūtes, lai nesagaidītu neko. 

Atsevišķs žanrs ir īsas tikšanās, piesātinātas kā čefīrs. Es pīpēju pie sava darba, vērodams, kā debesu plātsmaizi sagriezuši elektrības vadi un dreb plastmasas maisiņa karogs. Un viņš nāk, es jau redzu, kā dodas ielai pāri, lai sacītu: "Tikko iznācu no cietuma." Esmu spējīgs arī uz pretjautājumu: "Cik ilgi nosēdēji? Piedod, ka prasu, bet tu pats izstāstīji." Viņš, saprotoši: "Pusotru gadu. Tagad braukšu pie mammas uz Tukumu." Un aiziet. Cerams, beigās aizbrauc arī pie mammas. Viņa pēc tam to reizes piecdesmit atstāsta kaimiņienei. Tikpat lakoniski rīkojās ļoti sen nesatikts paziņa, kuram uzskrienot nezināju, vai nu vairs sveicināt. Autobusa gaidīšana neatstāja brīvu vietu manevram, nācās mijiedarboties. Pajautāju, ar ko viņš nodarbojas, bet šis sāka strauji vicināt dūres, it kā gribētu piekaut gaisu, un tad klusi paskaidroja: "Es gribu būt kā vējš." Šodien tieši ir vējains, varbūt tas ir viņa nopelns. Vēl viens paziņa mani atrada, par spīti tam, ka vēlējos, neviena netraucēts, iedzert kafiju parkā. Starp mums norisinājās šāds  dialogs:

– Tu esi saticis manu māsu?
– Jā, salīdzinoši nesen.
– Es gan nevaru viņu satikt. Man to darīt aizlieguši čigāni.
– Kādi čigāni?
– Tie, kas dzīvo Centrāltirgū un kontrolē cilvēku domas, tāpat kā cilvēks kontrolē iekšējos orgānus. 

Tikšanās mēdz būt arī virtuālas – nepazīstama sieviete man uzrakstīja: "Čau! Tev ir brutāla labā roka!" Vēl viens cilvēks trijos naktī atsūtīja e-pastu: "Rvīn, kādas ir tavas pamatnostādnes?" 

Kapos ir nosacīts klusums, ligzdošanas sezona beigusies, putni gandrīz vairs nedzied, lai gan joprojām ir tepat. Reizēm izdodas uzskriet tam, ko dēvēju par epicentru – piepeši zīlītes tekalē pa zariem, parādās dzeņi, sīļi ar zilu, kaligrāfisku triepienu uz spārna. Tie mēdz sekot līdzi cilvēkam cerībā nočiept to, ko viņš būs atstājis kapos, un atdarina dzirdētās skaņas bez mazākās nojausmas par to nozīmi. Divi tādi sabozušies bumbuļi ziemā viens otram translēja pieklusinātus čiv-čiv-čiv un tad peļu klijāna dziesmu, uz ko šoreiz neuzķēros. Tad epicentrs pārvietojas un no jauna iestājas sastingums. Lai gan tas ir netaisnīgs apzīmējums – ziemā pretrunā ar to ir kapu iemītnieku pēdu virtenes. Vāveres izrok paslēptās ozolzīles, dzenis knābā parafīnu no svecēm, kas skan kā skārdnieka darbnīca. Atlido zvirbuļu vanags, putni skaļi satraucas, katrs cenšas ielīst biezākos krūmos, kur viņi ir drošībā. Es apsēžos uz soliņa, pielīpu pie sveķiem, dziļi nopūšos un skatos augšup – tā ir vienīgā vieta, kur skatīties ir vērts. 

Un tad viss atkal sākas no jauna. Šoreiz vīrietis ir viegli iereibis un uzreiz atzīstas, ka viņam ir paģiras un ļoti vajag salāpīties. Es mēģinu teikt, ka nevaru palīdzēt, taču par vēlu – maģija atkal ir aktivizēta. Piedāvāju nopirkt viņam alu kafejnīcā, kuras terasē sēžu pats, bet viņš iesaka iet uz "Rimi", jo tur esot lētāk, kamēr viņš pieskatīs manu mugursomu. Protams, ar alu nepietiek, viņš grib piesēst, lai gan vairākkārt ļoti atvainojas. Viņu sauc Ritvars, strādā celtniecībā, bet šodien uz darbu aiziet nav jaudājis, lai gan tieši solīja algu. "Man ir sajūta, ka dzīvoju tūkstoti gadu. Bet arī tu dzīvo tūkstoti gadu, to uzreiz var redzēt. Tieši tāpēc es pie tevis pienācu," viņš paziņo. Baldonē viņu no mājām izlikusi sieva, tāpēc nav, kur dzīvot. Savādi, ka tūkstoš gadu laikā viņš nav pie šādām situācijām pieradis, jo izskatās nedaudz pazaudējies. Maisā viņam ir maiņas apavi, jaka nosmērēta ar krītu. Ritvars blisina acis kā putns un skatās uz riteņbraucējiem, kas spraucas starp galdiem, un uz spoži nopulētu apavu parādi, kas nes sev līdzi parfīma garaiņus. Tūkstoši vienreizējo kafijas krūzīšu tiks izmesti miskastēs, tā ir cena par atdarītām acīm un možu pilsētas rītu. 

Dažas dienas vēlāk satieku Ritvaru uz ielas un sveicinu. Kā nekā, esam laikabiedri un vienaudži. "Ā, tas esi tu, kas dzīvo tūkstoti gadu!" Ritvars  pasmaida un lūdz nopirkt viņam cigaretes. Lai gan steidzos uz darbu, nopērku, vārtrūmē viņš aizsmēķē un saka: "Bet, lūdzu, neej prom. Tu esi interesantākais cilvēks, ko es satikšu šodien." Es saku, ka visu jau izdarīju  un man jābūt darbā. Kad grasos iet, Ritvars skrien pakaļ: "Es tevi lūdzu, pagaidi! Parunā ar mani vēl desmit minūtes!" Apstājos: "Klau, nekaitini mani. Man nu ir jāiet." Ritvars izmisumā gandrīz raud: "Bet kāpēc tu negribi ar mani pavadīt laiku?" "Jo mums ir dažādas dzīves." Te mazpazīstamais vīrietis uzdod jautājumu, kas mani iedzen strupceļā: "Kas tev liedz tās apvienot?" Nudien. Redzot manu apjukumu, viņš turpina: "Ja tu būtu gudrāks, tu apvienotu." Savukārt es negribu būt gudrs, es gribu, lai mani liek mierā. Ritvars turpina iet līdzi un stāsta: "Esmu uzaudzis bērnunamā, man nekad nav bijis tēva. Un tagad es saprotu, ka vienmēr ļoti gribēju, lai man ir tēvs. Varbūt tu gribētu būt mans tēvs?" Esmu solidārs tikai ar nelaimi. 

Atkal galds, atkal kafijas krūze un pelnutrauks. Un nācējs pat jau paiet garām, tomēr daba dara savu, noskan iekšējais timpāns. "Vai jums nebūtu kāda cigarete?" viņš mīlīgi prasa. "Mana sieva kaut ko sadomājas un tad trako, es nezinu, ko ar to iesākt. Tad man jādzīvo uz ielas, bet vispār es nesen iznācu no cietuma," [bez]pajumtnieks pīpē un grozās. Viņš apgalvo, ka parādīs triku, izvelk no somas dezinfekcijas līdzekli "Virudes" un iedzer no tā lielu malku. Pat tik pieredzējušu seju dzēriens savelk murķelī, tad viņš izelpo man virsū un arī es neviļus noskurinos. "Lūk, tā," viņš lepni saka, "nesen uzlēju sev uz kājas benzīnu un aizdedzināju." Ar pirkstu viņš rāda uz konkrētu vietu, kur bijis sārts. Es painteresējos, kāpēc viņš tā darīja, un garāmgājējs paskaidro: "Jo esmu krievs."

Līdz vakaram man ir vēl trīs darba tikšanās, bet pēc tam gribas vemt. Pēdīgi piezvana mamma, celt klausuli gandrīz nespēju, bet vajag. "Viss ir kārtībā?" "Protams, mammu, viss ir pilnīgā kārtībā." 

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!