Foto – Matīss Markovskis
 
Recenzija
13.09.2016

Mūsu laika varonis

Komentē
0

Par Dāvja Auškāpa izrādi "Celtnieks Sūlness" Valmieras Drāmas teātrī

Dāvja Auškāpa veiktais Henrika Ibsena lugas "Celtnieks Sūlness" iestudējums Valmieras teātrī pagājušajā pavasarī pamatoti raisīja lielu interesi. Ne tikai kā kārtējais latviešu teātra Ibsens, bet arī jaunā režisora dēļ, kurš acīmredzami nebaidās no sarežģītiem uzdevumiem un tieši aizvadītajā sezonā pa īstam pierakstījās profesijā. It kā mazliet nepamanīts palika pirmais pagājušās sezonas Dāvja Auškāpa darbs – Eliota Heisa lugas "Ceļā uz mājām" uzvedums Latvijas Nacionālajā teātrī. Formas ziņā nepretenciozā, bet psiholoģiski uzmanīgi izstrādātā attiecību studija ar labiem aktierdarbiem aizvadītās sezonas daudzo ģimenes tēmai veltīto izrāžu virknē bija viena no interesantākajām, tomēr radīja arī iespaidu, ka šoreiz režisors "nomiris" aktieros. Valmieras teātra "Celtnieks Sūlness" ir gluži cits gadījums. Ar Ibsena 1892. gadā sarakstīto lugu Dāvis Auškāps rīkojies bez pārspīlētas pietātes, un, lai kā būtu vērtējams galarezultāts, uz skatuves redzamais neapšaubāmi ir patstāvīga režisora interpretācija.

"Celtnieks Sūlness" noteikti nav labākā Ibsena luga, simboli tajā ir ļoti tieši, pretnostatījums starp metaforisko ielejas un kalnu cilvēku – jeb to, kas sapņo celt mājas ar augstiem torņiem, un to, kas par torņiem gribētu aizmirst, – ir nepārprotams. Arī alūzija par īstajiem bērniem un mākslas darbiem kā bērniem, kas ieņem cits cita vietu, šai lugā dažbrīd šķiet pārlieku shematiska. Dāvja Auškāpa izrādē interesi raisa tieši duālā pieeja lugai. No vienas puses – daži Ibsena vispārinājumi vispārināti vēl vairāk, no otras puses – lugas galvenais varonis, pateicoties lieliskam Krišjāņa Salmiņa aktierdarbam, ieguvis ļoti konkrētus vaibstus.

Visdiskutablākā izrādē ir simbolu spēlēšana caur simboliem, kas īpaši parādās mākslinieces Annas Heinrihsones radītajās un režisora ne pārāk daudzveidīgi izmantotajās vizuālajās zīmēs – gan scenogrāfijā, gan kostīmos, kā arī Jēkaba Nīmaņa mūzikā. Galvenais scenogrāfijas elements – uz paliela galda novietots ēku kompleksa makets, kas visu izrādes laiku šķitis pamatīgs un stabils, –finālā izrādās irstošs un nedrošs. Rotaļu zirdziņš ir zudušo bērnu un pārvietojamās kāpnes – zudušo sapņu simbols. Rūtas Dišleres Hilde ir cerība, brīvība un prieks – ģērbta baltā, vaļējiem, blondiem matiem, bet Elīnas Vānes Alīne – skumjas, pienākums un nāve, par ko liecina slēgtais apģērbs, kas pilnībā nosedz augumu un matus, atklājot tikai gandrīz automatizētu, bālu, bezkaislīgu seju. Krišjāņa Salmiņa Sūlness, atbrīvodamies iekšēji, arī fiziski atbrīvojas no kostīma detaļām – no cieši nopogāta uzvalka sākumā līdz baltam kreklam ar vaļēju apkaklīti finālā.

Mizanscēnas veidotas tā, ka aktieri fiziski gandrīz nesaskaras, it kā vizualizējot atsvešinātību, kas valda Sūlnesa mājā. Un vienīgā, kas neredzamās robežas pārkāpj, par tām pat neaizdomājoties, ir Rūtas Dišleres Hilde – iebrāžas telpā kā viesulis, apsēžas uz galda, uzskrien pa trepēm. Hildes tēlā abstrakciju palicis visvairāk. Kaut aktrise šai lomā ir bezgala pievilcīga – patiešām kā svaiga vēja pūsma noslēgtā bezgaisa telpā, tomēr ir grūti nepārprotami atbildēt, kas šī meitene ir un kāpēc te ieradusies. Protams, var piekrist kolēģiem, kuri recenzijās skaidrojuši šo Hildi kā Sūlnesa iztēles radītu, jo gan lugas, gan izrādes simboliskais piesātinājums to pieļauj. Taču Rūtas Dišleres spēlētās varones komunikācija ar partneriem ir tik izteikti un pat provocējuši ķermeniska, ka primāri tomēr gribas viņu uztvert kā reālu jaunu sievieti, kurai, kā šķiet, jau ir bijusi kāda pieredze un kuras romantiskais stāsts par desmit gadus gaidīto celtnieku var tikt uztverts arī kā šarmanta koķetērija. Būtiski, ka gan lugā, gan jo īpaši izrādē vienlīdz būtiska ir Hildes dziedinošā ietekme ne tikai uz Sūlnesu, bet arī uz viņa sievu Alīni, kuru režisors vizualizējis divās līdzīgās mizanscēnās – vispirms vienā skatuves malā, sēžot uz grīdas, Hilde uzklausa Sūlnesu un vēlāk otrā skatuves malā – Alīni. Varbūt visprecīzāk šo Hildi raksturo vārds, ko Ibsens tik daudz un neviennozīmīgi lieto lugā "Spoki", – viņai piemīt dzīvesprieks. Ibsena pasaulē tas uz kādu brīdi dod spēku dzīvot, bet tomēr nespēj atmodināt to, kas jau ir miris.

Vieta izrādes veselumā īsti nav atrasta Ilzes Lieckalniņas Kajai Fosli, Jura Laviņa Knutam Brūvīkam un Aigara Vilima ārstam Herdālam, jo viņi visi – gan tēli, gan aktieri – darbojas tikai sadzīviskā līmenī, proti, izpilda kādu funkciju, bet pēc būtības neietekmē Krišjāņa Salmiņa Sūlnesa pasauli. Citādāk ir ar Sūlnesa konkurentu Ragnaru. Lugā Sūlnesa bailes no jaunatnes arhitekta Ragnara izskatā, kas metaforiskā nozīmē drūzmējas aiz durvīm un par katru cenu grib ieņemt savu vietu, ir daudz izteiktākas un Sūlnesam neglaimojošas. Izrādē Salmiņa Sūlnesu un Aigara Apiņa Ragnaru vismaz vizuāli šķietami nešķir paaudzes, tāpēc viņu konkurencei ir varbūt pat skarbāks raksturs. Liekas, šo Sūlnesu nomāc ne tik daudz tas, ka Ragnars izdarīs kaut ko kardināli novatorisku, kas aizēnos paša Sūlnesa kādreizējos nopelnus, bet gan apziņa – Ragnars spēj radīt/strādāt, kamēr Sūlness vairs nespēj. Savukārt Ragnaru grauž apziņa, ka viņš tiešām ir pašā spēku pilnbriedā un spētu darīt lielas lietas, bet viņam to neļauj. Un ar fizisko vecumu tam nav nekāda sakara.

Ļoti interesanta un pat kaut kādā ziņā pārsteidzoša Dāvja Auškāpa izrādē ir Krišjāņa Salmiņa spēlētā titulvaroņa koncepcija, par ko, visticamāk, vienlīdz atbildīgs kā aktieris, tā režisors. Valmieras Halvars Sūlness ir izteikts mūsu laika varonis, kuru, atmetot jebkādu romantizāciju, raksturo tipiskākais mūsdienu vidējās paaudzes vidusslāņa komplekts: pusmūža krīze – absolūta atsvešināšanās no sievas, un jēgu dzīvei atgriež jaunas, jūsmīgas meitenes ierašanās; izdegšanas sindroms – viņš nespēj radoši strādāt, bet joprojām ir spiests to darīt, lai neizkristu no aprites; un veģetatīvā distonija – sieva un ārsts apgalvo, ka viņam augstumā reibst galva, un arī pats viņš nejūtas par sevi pārliecināts. Krišjānis Salmiņš intriģējoši un pārliecinoši nospēlē cilvēku, kurš tiešām vairs nespēj dzīvot un radīt. Šķiet, viņā ir vien pelni, zem kuriem tikai kaut kas vēl mazliet gruzd. Īsu brīdi Hildei vēl izdodas uzpūst liesmu, bet ļoti ātri pats varonis apjauš, ka tas ir tikai pašapmāns. Krišjāņa Salmiņa varonis savas dzīves pēdējo lēmumu pieņem pats un apzināti (jāatzīst gan, ka Rīgas viesizrādē izrādes fināls tomēr palika tāds kā aprauts), kā šķiet, tieši tādēļ, ka skaidri apzinās – neko uzcelt vairs neizdosies.

Dāvja Auškāpa "Celtnieku Sūlnesu" estētiskā ziņā gribas salīdzināt ne tik daudz ar otru pagājušās sezonas Ibsenu – Elmāra Seņkova "Mežapīli" Nacionālajā teātrī –, cik ar citu klasikas iestudējumu turpat Valmierā – Ineses Mičules versiju par Aspazijas romantisma traģēdiju "Vaidelote". Abos gadījumos var runāt par kaut ko līdzīgu koncertuzvedumam, kur, lugu vairāk vai mazāk īsinot, izrādes notikums tiek skatītājam frontāli pavēstīts, kā fonu izmantojot dekoratīvi komentējošu vidi. Zināms shematisms šādā režijas pieejā ir, bet vienlaikus abos labi zināmajos stāstos tā izdevies atklāt arī jaunas, iepriekš neredzētas nianses.

Tēmas

Līga Ulberte

Līga Ulberte ikdienā stāsta par teātri un dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!