I
Mūsu korī dzied trīsdesmit pieci vīri. Gan dzīves nastas saliekti večuki sirmām galvām, kuriem dziesma reiz bijusi maizes rieciena vietā, gan vīrišķi spēku briedumā, gan jaunie, kā saka, pašā jaunības plaukumā.
Ir tāds Krūmiņu Frīdis — goda dziedonis, šo titulu mūsu korī piešķir trīsdesmit gadus dziedājušajiem. Viņš pēc amnestijas ticis ārā no lāģera, kā atbrauca atpakaļ, tā uzreiz iestājās korī, tolaik vēl zem sovhoza kultūras nodaļas vadības. Domājis, ka visi no viņa raustīsies, bijušais politieslodzītais, bet nekā, tā laika diriģente — Marita Kravčenko, — ar lielāko prieku pieņēma Frīdi korī. Un Frīdis nepievīla. Viņš vienmēr ieradies pirmais, sagaida pārējos koristus ar siltu rokasspiedienu, nav iedomīgs vai pasaules iekārtu nicinošs, nē, pasarg’ Dies’, viņš ir pozitīvisma iemiesojums un dzīvo līdzi laikmeta garam,— jauno mudināts, pat iestājās projektā, lai mācītos datorus. Frīdis regulāri nācis uz mēģinājumiem, nāk un nāks arī turpmāk, par to šaubu nav. Viņš nekad (nekad!) tīšuprāt nekavē mēģinājumus. Aizpērn Frīdim bija smagāks laiks, saasinājās veselība, tad viņš ilgāku laiku nenāca uz mēģinājumiem. Bet viņš savlaicīgi brīdināja diriģentu, piezvanīja un izstāstīja kas un kā. Frīdim piešķīra pāris nedēļas rehabilitāciju, viņš aizbrauca uz Līgatni, tur ārstiem radās aizdomas par vēl kādām vainām, tāpēc Frīdis, tikko atgriezies, pa taisno devās pie citiem dakteriem. Bet tiklīdz veselība puslīdz stabilizējās, Frīdis atkal bija klāt un ar savu sulīgo baritonu bagātināja mūsu kora balsu buķeti.
Aizspriedumu varā dzīvojošiem ļautiņiem varbūt varētu šķist, ka koris – tā ir veču padarīšana, ka no jaunības tur nav ne smakas. Šiem spriedelētājiem vajadzētu atnākt uz kādu koncertu, viņi redzētu mūsu staltos puišus, kas ir dzīves zaļoksnas plaukumā. Jā, varbūt šiem gadās kādu reizi ieķert sīvo pār mēru, bet kam gan nav gadījies, — pat vecais Freimanis, viens no kora veterāniem, reiz stāstīja, ka savulaik kora izbraukumos mazāk dziedājis, vairāk plītējis un meitas mīlējis.
Mums no jaunajiem redzamākais ir Armands Liepiņš, — students, Studentu pašpārvaldes vadītāja vietnieks, pašam sava firma, tirgojas ar automašīnu rezerves daļām. Gadās, un itin bieži gadās, ka Armandam sanāk mēģinājumus izlaist. Pagājušonedēļ pat — Armandam jāiet uz korporatīvo balli.
— Varētu jau neiet, — viņš saka, viņam tās balles nepatīkot, bet kontakti jāuztur, citādi — viens, divi un kundes novērsīsies. Tā nu ir iekārtots, tā vienmēr ir bijis, kāds uzmetas par kungu — es tev, tu man, es tavs klients, tu mans vergs. Un tā — vienreiz balle, citreiz darbs, un mēģinājumi izpaliek. Nu, neesam arī mēs citi bez grēka. Kuram nav gadījušās kādas pēkšņas darīšanas, un nevar jau kori padarīt par reliģisku sektu, — esot cilvēki, kas ar sektām tā sapinas, ka pat savu miesīgu māti gatavi nodot.
Armands jeb Armis, kā mēs viņu draudzīgi saucam, ir puisis uz goda, būtu vairāk tādu jauniešu kā viņš. Armis neatsaka palīdzību, ja kādam no večiem noplīst bremžu kluči vai klaudz cilindrs, — var aizskriet līdz Armja servisam, un, ja viņš ir uz vietas, tad pats, ja nē, tad kāds no viņa vīriem apskata autiņu, saķīlē, un viss ir tip top. Diriģentam pašam bija golfiņš, tagad viņam ir karavāns, bet agrāk, kad viņam bija mazais, violetais golfiņš, itin bieži viņš Armim palūdza šo to pielabot. Un neko, Armis pusstundu ar verķiem pašiverēja, un diriģents varēja priecīgs atkal braukt. Armis ir tenors, balss viņam laba, tiešām, tikai dažkārt viņš ņem pārāk klusi, un kopējo skanējumu pārņem tie dziedoņi, kas velk šķībi.
— Nu jau braucam auzās, — diriģents saka. Starp puišiem ir iegājies teiciens, — braucam līdzi Vitautam.
Tam gan nav nekāda pamata, jo Vitauts ir viens no spējīgākajiem vidējās paaudzes baritoniem. Un teiciens par auzām vairāk saistīts ar viņa profesiju. Vitauts, viņam ir ļoti skaisti, tumši, sprogaini mati, ir mehanizators. Agrāk viņš strādājis pie saimniekiem, bet tagad pārcēlies uz pilsētu, strādā lopbarības izplatītājfirmā. Jūs droši vien ziniet to nosaukumu, liels un solīds somu uzņēmums, viņi reklamējas „Latvijas Avīzē”. Maksājot labi, nākot procenti par virsnormu.
Uz mēģinājumiem Vitauts reizēm atskrien minūtes divdesmit, citu reizi pusstundu vēlāk, kā gadās, bet dziesmas vienmēr izmācījies. Meldiņu noturēt viņš prot, savulaik mācījies arī mūzikas skolā. Kad mūsu korim aranžēja Raimonda Paula dziesmu „Mātei”, Vitautam bija jādzied solo. Vienreizēji viņam izdevās, vienreizēji. Kas būtu domājis, ka Vitauts var tik emocionāli, tik dzīvi! Viņš ir no tiem cilvēkiem, ar kuriem mūsu korim patiesi jālepojas.
Un neba šie trīs vien ir mūsu kora malači, ir arī citi, mūsu vidū ir ne viens vien zelta cilvēks, — patiess draugs un domubiedrs.
Tomēr dīvainā kārtā, un tas mūs izbrīna, uz galvenās vīru koru balvas „Dziesmu vaiņags” pasniegšanu diriģentam līdzi dosies tādi dziedātāji, kas nebauda biedru cieņu un uzticību.
„Dziesmu vaiņags” ir nozīmīgākais amatieru koru apbalvojums, ko piešķir pašiem labākajiem pēc žūrijas vērtējuma. Visi kori dzied vienu programmu — tautasdziesmu, divas komisijas noteiktas latviešu komponistu dziesmas un brīvās izvēles dziesmu. Žūrija vērtē ne vien izpildījumu, bet arī kora atdevi un sirdsbalsi, ja tā drīkst teikt. Mēs neesam profesionāļi, bet dziesmā izliekam sevi visu un es domāju, ka žūrija novērtēja tieši to piešķirot „Dziesmu vaiņaga” sudraba vītni mums.
Pirms pāris nedēļām mūsu korim pienāca uzaicinājums piedalīties svinīgajā apbalvošanas pasākumā Rīgā. Katru gadu apbalvošanas pasākums tiek apvienots ar vakariņām un kultūras priekšnesumu, pagājušā gadā pasākumā esot piedalījies a capella sekstets un vakariņās bijis cepts lasis. Šogad domājams būs kaut kas līdzīgs, bet mūsu kori pārstāvēs ne tie cilvēki, kurus mēs tur gribētu redzēt. Neviens gan ar mums pagaidām par to nav runājis, bet līdz mūsu ausīm informācija nonāca.
Var jau būt, ka mūsu šaubas ir nepamatotas, tomēr nav noslēpjamas dīvainas saites, kas izveidojušās daļas dziedātāju un diriģenta starpā. Vienam diriģents aizrāda par nosebošanos, bet tajā pat laikā izliekas nemanām cita desmit izlaistos mēģinājumus, acīmredzot pēc viņa domām daži dziedātāji ir vienlīdzīgāki par citiem.
Kurš gan varētu iedomāties, ka Valdis Frīdenbergs ir cienīgs doties pēc vissvarīgākās balvas kora pastāvēšanas laikā? Ja tā būtu skate, nenozīmīgs konkurss vai kaut kāds kaktu pasākums, lūdzu! Bet „Dziesmu vaiņaga” sudraba vītni mūsu koris saņems pirmo reizi. Frīdenbergs, kurš nesen šķīries no trešās sievas, četru bērnu tēvs, tagad sapinies ar divdesmit gadus jaunāku skuķi. Klīst baumas, ka viņai neesot astoņpadsmit gadu un Frīdenbergs sapūderējis smadzenes, dāvinot visvisādus niekus. Tajā pat laikā par saviem bērniem viņš neliekas ne zinis, un, kas ir vēl trakāk, tas jaunais skuķis ir viņa sievas meita no pirmās laulības. Par morālo stāju tas liecina pietiekami daudz. Arī kora mēģinājumu un koncertu apmeklēšanā Frīdenbergs nav īpaši aktīvs, pagājušajā Lāčplēša dienā dziedājām baznīcā, pirmā dziesma jau uz beigām, kad noklaudz durvis un gar vienu malu pie mums jož Valdis. Nevar pagaidīt kad dziesma beidzas, nē, jātešas tieši dziesmas laikā. Trakākais jau bija, kad viņš, baritons, ielīda starp tenoriem un ar savu šķībo dziedāšanu gandrīz norāva visu pasākumu.
Savukārt Gatis Lintiņš, — nu nekādi nav saprotams, kāpēc viņš vispār ir korī. Viņam ir problēmas ne tikai ar dziedāšanu, bet arī ar galvu. Vasarā mēs bijām sadziedāšanās pasākumā ar sieviešu kori. Nelielajā estrādītē vispirms notika koncerts, bija arī daži skatītāji, un vēlāk kā jau tas ir pieņemts, bija neliela pasēdēšana pie kādas glāzītes un uzkodām. Bija dažs aliņš, dažs vīniņš, nu, varbūt arī kāda lāsīte konjaka, bet bez pārmērībām. Tomēr dažam labam, konkrēti Lintiņam, vajadzēja sadzerties un sākt vāvuļot. Vispirms viņš sieviešu kora dāmām izteica visai nepieklājīgus piedāvājumus. Kad sieviešu kora pārstāves nebija rīkojušās pēc Lintiņa prāta, viņš izteica dzēlīgas piezīmes par šo meiteņu un sievu izskatu. Piekrītu, sieviešu korī dzied ne tikai pirmā svaiguma meitenes, ir arī nobriedušākas, kurām krūšu formas un vidukļa apkārtmērs nav kā Frīdenberga dūdiņai, tomēr arī sievietēm Balzaka vecumā ir savas pozitīvās īpašības. Lintiņa izteikumi sieviešu kora acīs grāva mūsu prestižu, viņš sagrāva visu labo iespaidu par mums, padarot mūs par ļaunākiem, nekā patiesībā esam. Mūsu korim nācās pielikt lielas pūles, lai savārīto putru izstrēbtu un mainītu jauko dāmu priekšstatu par mūsu puišiem. Lintiņš iekļuva melnajā sarakstā un kopš tā laika liela daļa koristu izvairās no viņa klātbūtnes. Lintiņa komentāri kļuva arvien dzēlīgāki, — sirmā Krūmiņfrīža dziedāšana reiz tika nosaukta par teķa sēkšanu, nu jau ir skaidrs, — tieši Lintiņš palaida baumas, ka Vorobjovam Pēterim esot nepareiza seksuālā orientācija. Pēc negadījuma ar sieviešu kori arī pats Lintiņš sāka norobežoties no pārējiem, pievēršoties tikai tiem, no kuriem var gūt kādu labumu. Saviem izredzētajiem viņš no vairumtirdzniecības bāzes reizēm nes pa kādam pārtikas grozam. Gan jau, ka viņš par tiem nemaksā, bet kā jau mahinators pa kluso noraksta. Zagts kumoss rīklē sprūst – mēs, pārējie, neesam tik nabagi, lai nevarētu paši sev ēst nopirkt un ietu viņa priekšā liekties.
Vēl viens gnīda ir Zigmārs Apse. Viņš korī iestājas tikai dažus mēnešus pirms Dziesmu svētkiem, tad regulāri nāk uz mēģinājumiem, tēlo ļoti centīgu, bet, kā svētki aiz muguras tā Zigmārs ir prom un iepūt ļipā. Pēc dažiem gadiem, svētkiem tuvojoties, Zigmārs atkal klāt. Koris viņam ir vienīgi iespēja ik pa četriem gadiem aizbraukt uz Rīgu par pašvaldības naudu. Vienkārši sekli un zemiski. Vienmēr smaidīgs un glums kā miroņzivs. No īstajiem vīriem neviens viņu nesveicina. Man pat negribas tērēt laiku un dzesēt muti tik prasta un amorāla cilvēka dēļ.
Bet kāpēc šādi cilvēki brauks saņemt „Dziesmu vaiņaga” sudraba vītni?
II
Situācija ir kļuvusi dramatiska, neredzama siena sadalījusi mūsu kori divās naidīgās grupas. Vīri ierodas uz mēģinājumiem, sasveicinās, dzied tāpat kā parasti, uz āru nepatiku neizrāda, bet vienotības trūkums ir jūtams, un pa kaktiem notiek visādas runāšanas, acīs neviens neko nesaka, nē, bet baumu līmenī runā visu ko.
Mēs, lielākā daļa koristu, esam skeptiski pret kārtību, kādā izvirzīti pārstāvji apbalvojuma saņemšanai. Mēs vienmēr esam ticējuši, ka dziesma ir vienojoša, nevis šķeļoša, saliedējoša, nevis graujoša. Mums, protams, nav pierādījumu, patiesībā mēs nezinām, kas būs laimīgie braucēji uz „Dziesmu vaiņagu”, bet neba jau tāpat vien diriģents ar mums nav par šo jautājumu mēģinājumos runājis, — pilnīgi skaidrs, ka kaut kāds plāns ir, tikai diriģents ir pārlieku gļēvs, lai par to ar mums runātu. Šāda atsvešinātība mums nav saprotama. Mēs atceramies daudzos kopīgos pasākumus, — gan publiskās uzstāšanās, gan ekskursijas kopā ar ģimenēm. Pirms sešiem gadiem aizsākto ceļojumu tradīciju mēs uzturam dzīvu, un katru gadu cenšamies kaut kur izbraukt, — pagājušajā vasarā braucām ar laivām pa Gauju, šopavasar ar velosipēdiem krustu šķērsu pa Latgali. Jebkuras problēmas mēs esam spējuši atrisināt, runājot atklātu valodu, sakot patiesību, lai cik nepatīkama tā arī būtu. Vai kāds būtu nepatiesi apsūdzēts? Labi, ir gadījies, ka vīri pavelk viens otru uz zoba, bet nekad ārpus kaut kādiem saprātīguma rāmjiem, — piemēram, Kārlis Soldatovs itin bieži nokavē mēģinājumus, vienreiz diriģents sadusmojās un teica, ka metīšot šo ārā, — ja Kārlis gribot palikt korī, lai nesot kasti bairīša. Kaža aizrādījumu un joku saprata. Nokaunējās un uz nākamo mēģinājumu, cepuri nost, ieradās laikā un atnesa duci Aldara gaišā. Vai atkal, — tā reize, kad Sirotkins pamatīgi apvainojās uz Lauciņu Juri. Juris Salacas laivu braucienā pēc pagājušajiem Dziesmu svētkiem Sirotkina laivā iesnaudies, un straume to uznesusi upē samestām drazām, laivā izplīsa pamatīgs robs. Bet Sirotkina laiva taču dārga un moderna, — Amerikas radi to ar kurjerpastu sūtīja uz Latviju, laiva maksājot vairāk kā tūkstoti. Sirotkins ilgi un dikti lamāja Jurīti, kurš teju vai zemē aiz kauna ielīda. Mēs sapratām, ka būs ziepes, tāpēc sanācām, nomierinājām abus vīrus, likām viens pret vienu pa punktiem izrunāties, un beigu beigās šie vienojās, neatceros, ko nolēma, man šķiet, ka Juris samaksāja par laivas remontu, taču galvenais, ka atgriezās miers.
Bet šobrīd izskatās, ka mūsu kori pārņēmis draudīgs kapitālisma lāsts. Koris izrādījies pateicīga augsne nenovīdības un skaudības sēklai, — uzdīguši ļaunuma asni, zeļ „dots devējam atdodas” princips, diemžēl visļaunākajā, — mantisko attiecību, — versijā.
Jārīkojas, — kaut kas jādara, jāmaina. Vienu brīdi pavīdēja doma izrunāties ar diriģentu kā vīriem ar vīru, bet parasti pēc mēģinājumiem ap viņu kā medus podu apkārt vazājās kāds no lišķiem. Zvanīt pa telefonu un, starp citu, uzprasīt, kas notiek ar „Dziesmu vaiņaga” ceremoniju, nešķiet laba ideja. Pats diriģents arī tāds kā atsvešināts — viņu ir pārņēmis kaut kas nelāgs, varbūt augstprātība, iedomība, vai varbūt labākas dzīves tīkojumi. Jau paklīdušas runas, ka viņu ņemšot kāds no Rīgas koriem.
— Diriģentam vajadzētu būt cilvēkam, kuram uzticas, — mēs spriežam pēc mēģinājuma, — viņam jābūt tēvam, brālim, labākajam draugam. Tomēr mūsu diriģents, mūsu vecais labais Andrītis, ir krietni mainījies un diemžēl ne uz labāko pusi. Var jau būt, ka viņš sevī ierāvies arī dēla dēļ. Savulaik dēls bija Latvijas izlasē, bet rezultāti pasliktinājās, — kā diriģents kaut ko pa druskai mums ieminējies, it kā sirdskaites dēļ, — un vieta izlasē pazaudēta; vēl jau gan runāja, ka no izlases dēlu atskaitījuši dzeršanas dēļ, kas arī nav maz ticams, — puika viens pats lielā pilsētā, visi ceļi, kā saka, vaļā.
Lai kā būtu, jāatceras, ka nevienam tagad nav viegli. Tagad tādi laiki, kad nevienam nav viegli. Tas jāatceras un dziesmā ir jāsmeļas spēks, — dziesmai jābūt tai, kas stiprina, nevis glaimiem un viltotiem smaidiem.
Varbūt vajadzētu noorganizēt lielo kora sanāksmi, kurā piedalītos gan diriģents, gan kultūras nama direktore, gan kāds no pagasta padomes, un mēs kopīgi pārrunātu, kas notiek. Varbūt arī tas nebūtu viegli, bet mēs rastu kādu konkrētu risinājumu, — izrunātos no sirds un miers.
III
Vakar vakarā bija pēdējais mēģinājums pirms „Dziesmu vaiņaga”, diriģents bija mēms kā kaps, šķita vispār nekāda ielūguma nav bijis. Labdien, labdien, iesildīsimies, dziesma tāda, dziesma šitāda un viss, paldies, visi pa mājām. Mēs, domubiedru pulciņš, pēc mēģinājuma aizgājām līdz „Pārsliņai”, — nelielai bufetītei ciemata centrā, Vanadziņu Uldis tur savulaik strādāja un mums tur ir savs galdiņš. Vīri klusēja, — sūca aliņu un klusēja. Pa kausam izdzēruši, devāmies mājup, ne vārdu nepārmijuši.
No rīta, vēl nebiju īsti pamodies, kad zvanīja Liepiņarmands, — no rīta braucis uz pilsētu un pie „Pārsliņas” redzējis diriģentu, Lintiņu un Frīdenbergu, katram pa pudelei, līdzi jauni skuķi, visi salīduši mašīnā, viens no meitēniem, visticamāk, Frīdenberga jaunais zaķis, pie stūres, lai vīri var mest pa lampu. Armands jau gribējis šiem sekot, bet nobijies, ka kompānija kaut kur meža nomalē apstāsies un sāks grupveidā kopoties.
Ar mūsu kori visticamāk ir cauri. Vienīgais, par ko mēs varam būt pārliecināti, ir tas, ka kora vēsturē ievērojamākās balvas saņemšanā mūsu kolektīvu pārstāvēs cilvēki, kuri to vismazāk pelnījuši. Diemžēl tur nu nekas vairs nav maināms. Kas noticis, tas noticis. Drīz daudzi no mums kori pametīs un šaubos vai palikušie spēs nodziedāt gana labi, lai uzvarētu kaut vai rajona skatē, par „Dziesmu vaiņaga” programmu nemaz nerunājot. Diriģents aizbrauks uz pilsētu, viņa vietā ieradīsies kāds Mūzikas akadēmijas studentiņš, kuram kora vājo sniegumu piedos, bet no kora spilgtās spozmes paliks vien diplomu un goda rakstu makulatūras kaudze.
0