Fragments no filmas "Mūsdienu apokalipse" plakāta.
 
Karš Ukrainā
30.11.2023

Mūsdienu apokalipse?

Komentē
0

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Šausmas.

Vārds, par kuru es domāju arvien biežāk. Un nekad neeksistējušā pulkveža Kurca seja. Kurcs ir kinovaronis, iemiesojums, simbols, enerģija, vīrieša loceklis, zīme, tīrs ļaunums, slāpes ellē. Pēkšņi iešaujas prātā, ka sen neesmu redzējis tramvajus. Ērmīga doma, fenomenoloģiska. Tādēļ, ka tīri loģiski tie ir meli, kas neiet kopā ar realitāti, jo tramvajus es redzu nemitīgi, katru dienu centrā eju tiem garām. Drīzāk esmu sācis tos nepamanīt – arī tie ir tikai simbols, tilts pāri notikumu upei, lai saprastu, ka visapkārt palikušas ir šausmas. Un, ja vajag pie kaut kā pieturēties, ir jēga izvēlēties masīvu objektu. Tramvaji der. Kad tos vairs nedzirdi – skaidrs, esi tik zemu, ka vēl zemāk nav iespējams. Ar tiem tramvajiem ir jocīgi: atkal un atkal garām nobrauc sarkanbalta padomju pagātne, tonnām smaga, no dzelzs, nekāda, ķēmīga, tikai nezin kāpēc skaļa.

Taču svarīgi ir nepazaudēt domu: šausmas pienāk klāt nemanāmi, piemēram, caur grāmatām. Tās vienmēr ir bijušas pēdējais patvērums, tā drošā osta vētras laikā. Pēkšņi nozūd arī grāmatas. Kāpēc lai es to visu lasītu? Autori nav redzējuši šausmas, un tie, kuri ir, tās padarījuši par ziedokli. Pulkvedis šausmām neticēja, viņš ar tām sadzēra. Šī glāze vienatnē ar šausmām, kuras viņam bija kļuvušas par draugu gluži kā vakarā iedegtas ugunis, kas tik mīļas bija Nīčem. Viņš esot staigājis pa klintīm un tumsā kūris un kūris šīs ugunis. Iztēlojos, kā viņš lasīja žagarus un dega ugunskurs, kuru ap pusnakti aizpūta vējš. Pēc kāda laika vēstures vējš uz Eiropu atpūtīs koncentrācijas nometnes. "Zemes lielais dienvidus" beidzot piespiedīs cilvēku palūkoties uz sevi iesākumam Pirmā, bet pēc tam arī Otrā pasaules kara gaismā: vien kaila eksistence, bez jebkādām sociālām vai kultūras sagādātām "ēnām". Taču līdz šausmām vēl būs tālu.

Katrs karš ietver to, ko cilvēks gribētu aizmirst. Šajā ziņā visi kari ir līdzīgi: no senās pasaules laikiem līdz tagadējam krievu–ukraiņu karam cilvēki iznīcinājuši sev līdzīgos ar īpašu brutalitāti, ko pieņemts raksturot ar vārdu "šausmas". Izsekojot karam līdzi ar senās mākslas vai viduslaiku mākslinieku palīdzību, attēlos redzam nocirstas, uz pīķiem uzspraustas galvas, vēl dzīviem gūstekņiem novilktas ādas, uzvarētajiem nocirstus locekļus utt. Ir pieņemts uzskatīt, ka tas viss palicis pagātnē vai vismaz raksturīgs ja nu vienīgi Āfrikas valstīm, kur vietējie kari tik tiešām vēl joprojām tradicionāli notiek ar uzkrītošu brutalitāti pret ienaidniekiem.

Taču Krievijas iebrukums Ukrainā šo ļodzīgo ilūziju iznīcinājis. Un runa nav tikai par civiliedzīvotāju slepkavošanu un masu kapiem, kurus krievu armija atstāja Kijivas un Harkivas apgabalā. Jo oficiāli Krievijas varas pārstāvji to visu noliedz, cenšoties kaut vai ar meliem saglabāt piedienību tā saucamajos "karadarbības likumos". Runa ir par ko citu: par "Vāgneru". Šī krievu armijas vienība tagad ir zināma visā pasaulē un ne tikai tādēļ, ka tik brutāli izturas pret Ukrainas Bruņoto spēku kareivjiem un arī pret saviem algotņiem. "Vāgnera" "vienreizība" ir tā, ka viņi savu brutalitāti nenoliedz, vēl jo vairāk – to padara par kultu. Šis šausmu kults nodrošina dzelzs disciplīnu pašā struktūrā, kur pakļautībā jānotur tūkstošiem krievu cietumnieku, kas sēž par īpaši smagām apsūdzībām; tas producē šausmas ārējam lietotājam.

Tā nu krievu karš Ukrainā šausmas pārvērtis par sociālu fenomenu, vēl vienu apziņas kategoriju. Kopš antīkās senatnes laikiem filozofija šīs kategorijas pētījusi kā tiltu uz lietu būtību. Kvalitāte, kvantitāte, telpa, būtība, laiks – šīs kategorijas sevī ietilpināja pasauli, pārveidoja un atspoguļoja to. Tagad realitātes izpratne notiek caur šausmu eksistenci: galvas nogriešana, filmēšana, simtiem atzinīgu tīkšķu un atsauksmju savākšana – jaunais šausmu pieprasījums.

Šajā punktā mēs atkal atgriežamies pie "Mūsdienu apokalipses" un tās galvenā varoņa. Pulkvedis Kurcs ir līdz galējai robežai novesta kara loģika. Jo karš ir tikai instruments, savā ziņā tikai nejaušība, kurai jāparāda cilvēces patiesā evolūcija. Un šī evolūcija neizpaužas aifonos, nebūt ne. Tā nogājusi ceļu no krusta līdz āmuram, ar kuru toreiz iedzina naglas krustā. Mīlestību (Kristus krustu) vispēdīgi malā atstūmušas Šausmas – "Vāgnera" āmurs. Mūsdienu Dostojevska "lielinkvizitors" nav kusls večuks kardināla mantijā: viņam ir uzpleči ar zvaigznēm. Viņš pat neiedomātos Kristus priekšā runāt dižu, patētisku monologu – visticamāk, tikai nomestu Viņam pie kājām asiņainu āmuru, tāpat bez vārdiem. Man liekas, mūsu laikos "inkvizitoram" nekas nav sakāms, tikšanās ar Kristu norisinātos klusējot.

Tāda savāda tīras jēgas sajūta, kas aizvien biežāk pārņem arī mani pašu. Es bieži dzirdu: kāpēc tu neraksti vai raksti tik reti? Ir taču tik daudz notikumu, atliek tikai konvertēt tos vārdos. Bet vārdu nav. Tie nav vajadzīgi. Liekas, visiem viss jau tāpat ir saprotams; ar ko var papildināt nogrieztu vai visas pasaules priekšā sadragātu galvu? Analīzes, prognozes, līdzjūtība, pat niknums un lāsti – te nekas neder. Viss šķiet grotesks, realitātes kariķēšana, tikai vārds "šausmas" tāds nav. Tomēr arī tajā nav satura, jo tas acumirklī sairst tūkstoš un vēl tūkstoš jēgās: katrs tajā ieliks ko savu. Un šausmas jau nav bailes. Bailes ir priekšmetiskas, tās vienmēr ir bailes no kaut kā – no nāves, no augstuma, no zirnekļiem. Šausmas nav iespējams ieraudzīt valodā, tādēļ svarīga ir tikai šausmu eksistence, procesu paralēlā norise, kontrasts un nevis sekas, šoks. Tramvajs, kas skaļi joņo pa sliedēm ar desmit cilvēkiem, kuri dodas savās rīta gaitās, un tikmēr starp sienu un āmuru iespīlēta kāda cita cilvēka galva. Ko darījām mēs, kad tas notika? Varbūt pirkām pārtiku, likām grozā olas un kečupu – bet tieši tajā pašā laikā Donbasa mežiņā vienam no ukraiņu kareivjiem dzīvam grieza nost galvu, "nopludinot" video ar viņa kliedzieniem telegramā.

Es atceros, kā mēs ar tersardzi iegājām Bučā. Mūsu vienība nepiedalījās kaujās, un mēs pilsētā iegājām sestajā dienā pēc tam, kad krievi no turienes bija aizvākušies. Tad jau bija zināms par civiliedzīvotāju masu slepkavībām un pie baznīcas bija neskaitāmi žurnālisti no visas pasaules: tieši tajā laikā notika līķu ekshumācija. Tādēļ mēs nolēmām izbraukt pa mazajām ieliņām, jo kāds no vietējiem pastāstīja, ka tur kaut kur redzējis kaudzi sadedzinātu līķu. Un, jā, Veco ābeļu ielā, kuras nosaukums tagad zināms visā pasaulē, starp nelielām mājiņām uzdūrāmies krāsmatām. Nebija iespējams noteikt, cik cilvēku tur gulēja, – es pats saskaitīju četrus. Viens no līķiem bija pārrauts uz pusēm, un dažus metrus tālāk mētājās apdegusi kāja, kuru jau bija apgrauzuši vietējie badainie suņi, ko saimnieki bija pametuši evakuēdamies. Krievi vienkārši bija sametuši līķus kaudzē un aizdedzinājuši. Pietika paiet desmit metrus nostāk, un tie izskatījās pēc parastiem atkritumiem, kas dedzināti kādas mājas pagalmā. Vispār daļēji tā patiešām bija: līdzās apdegušajiem līķiem bija celtniecības atkritumu kaudze. Tie, kas bija to pastrādājuši, apzināti vai ne vēlējās parādīt, ka cilvēka dzīvība viņiem nav svarīgāka par putekļiem.

Taču šausmas todien slēpās saulē. Tas bija sestais aprīlis, brīnumsaulaina diena. Turpat ielas otrā pusē bija neliels priedulājs, un pagalmu ieskāva lepnīgas muižas, kurās vēl nesen mājoja vietējā vidusšķira. Domājams, tā šķira, kuras daļu tagad pabeidza ēst suņi. Savādi, bet tagad, pusotru gadu pēc tās dienas, es reižu reizumis atveru datorā karti no Vecās ābeļu ielas un vienkārši skatos. Man laikam tas ir analogs tai aprīļa saulei, kas cauri priedēm apspīdēja apdegušos līķus. Tu skaties uz ielu taisnajām līnijām, pilsētas loģiku, ūdenstilpēm, kokiem un līdz galam netici, ka šajā kartes punktā tev uzmācās nelabums, redzot padzeltējušās līķu atliekas.

Te rodas banāls, taču svarīgs jautājums: kā pārvarēt šausmas? Uz varmācību vienmēr var atbildēt ar varmācību, taču, atbildot šausmām ar šausmām, tiek iegūts kaut kas pilnīgi pretējs: tās neizzūd, tikai ievelk cilvēku vēl dziļāk. Daudzi no tiem, kas noskatījušies "Mūsdienu apokalipsi", nebūs ievērojuši, ka tikmēr, kamēr pulkvedis Kurcs runā vienu no saviem monologiem, kamera filmē viņa grāmatas, tās, kuras viņš lasīja dziļi džungļos. Viena no grāmatām ir Freizera "Zelta zars", un tā ir atbilde filmas fināla epizodei un visām paša Kurca ciešanām: viņš, izgājis cauri kara šausmām, ieviesa karu sev visapkārt, apjožot to ar nogrieztām vietējo iedzīvotāju galvām.

Freizers, reliģisku sistēmu pētnieks, grāmatā apraksta epizodi no Nemi dieves Diānas kulta. Tā ir saistīta ar dieves priesteri: ap svēto koku no agra rīta līdz vēlai naktij staigā drūms cilvēks. Viņam rokās ir šķēps, un viņš visu laiku skatās apkārt, kā gaidīdams ienaidnieka uzbrukumu. Šis cilvēks ir priesteris un slepkava, un tam, kuru viņš gaida, agri vai vēlu būs priesteris jānogalina un jāieņem viņa vieta. Tāds bija šīs svētvietas likums. Pretendents uz priestera vietu šo titulu varēja iegūt tikai šādi – nogalinot savu priekšteci – un palika šajā amatā tik ilgi, līdz viņu pašu nogalināja spēcīgāks konkurents.

Filmas beigās pulkvedi Kurcu nogalina virsnieks, kuru armija komandējusi Kurcu likvidēt: viņa karošanas metodes kļuvušas "nepieņemamas". Pēc tam vietējie godina slepkavu, kurš viņu acīs kļuvis par jauno priesteri, taču šis cilvēks nepieņem šādu statusu un dodas prom. Iestājas vispārēja katarse: pulkvedis mirst, tikko dzirdami atkārtodams: "Šausmas… šausmas…" – un tādējādi beidzot no tām ir brīvs. Ne viņa apzinātie lēmumi ("tev jākļūst par šausmu draugu"), ne to īstenošana ikdienā nespēja atbrīvot Kurcu no šausmām, kuras viņš reiz bija pieredzējis kādā Āzijas ciemā, ieraudzīdams pret poliomielītu sapotēto bērnu roku kalnu. Viņu no tām atbrīvo tikai fiziska noslepkavošana.

Starp citu, katarse. Šis grieķu jēdziens antīkajā senatnē lielākoties lietots divās nozīmēs: vainas izpirkšana vai fizisks atvieglojums slimojot. Interesanti, ka vēl dzīvais Kurcs filmā savam nākamajam slepkavam saka: "Tev ir tiesības mani nogalināt, taču nav tiesību mani tiesāt." Tādējādi te nav runa par vainu. Runa ir par atbrīvošanos no tīrās eksistences, kurā vienīgā esības jēga ir apzināšanās, ka visapkārt ir tikpat tīras šausmas.

Kā tas attiecas uz krievu–ukraiņu karu? Īstenībā – tieši. Varbūt, ja Rietumu analītiķi pirmām kārtām apjaustu, kāds dziļš kultūras konteksts ir tam, ar ko Ukraina sastapās 24. februārī, tad diskusijas par sarunām ar Kremli izbeigtos nesākušās. Eiropai bija vajadzīga Otrā pasaules kara pirmajā gadā gūtā sūrā pieredze – tikai tad Rietumu politiķiem izdevās saprast, ka sarunas ar Hitleru nav iespējamas. Ir vienkārši absurdi mudināt nacistus un, teiksim, ebrejus sēsties pie kopīga – pat nosacīti filozofiska – sarunu galda: kādas vērtības varētu rosināt pat šādas diskusijas aizsākšanu? Ebreji nacistu acīs nepiederēja pie cilvēku cilts, viņu iznīcināšana bija viens no nacistiskās nacionālās politikas pamatakmeņiem. Savukārt nacisti ebreju acīs bija absolūta ļaunuma iemiesojums, nesavienojams ar viņu eksistenci. Tā bija "vai nu – vai" situācija, tāpat kā tagad Ukrainā, kurai Maskava liedz tiesības eksistēt.

"Vāgnera" āmurs patlaban ir tas, kas ļauj apzināties, ka sistēma, kuras pamatā ir šāda āmura kults – nāves, neierobežotas brutalitātes un vispārēju šausmu kults –, ir lemta tikai iznīcināšanai. Ar to nav iespējams par kaut ko vienoties. To nav iespējams iebiedēt vai uzpirkt. Tā nav spējīga uz kompromisiem – tikai uz īsu pārtraukumu jaunam teroram. Putins nonāca līdz tronim pāri daudzu politisko konkurentu līķiem, un viņa šķēps ir tāpat (iespējams, pirmām kārtām) pavērsts arī pret "Vāgneru", kurš viņu vienreiz jau ievainoja ar savu "maršu uz Maskavu".

Es pats ar "Vāgneru" pirmoreiz sastapos (gan pastarpināti) jau 2017. gadā, gūstā, kad manā kamerā nokļuva majors no tā saucamās Luhanskas tautas republikas (LTR). No Luhanskas šis cilvēks bija izvests uz Doneckas "Izolāciju" [1], kur viņu mēģināja paslēpt kā svarīgu Luhanskas okupantu iekšējās cīņas aculiecinieku. Dažas dienas sarunājoties, izrādījās, ka majors jau 2015. gadā bija kopā ar "Vāgnera" komandieri Dmitriju Utkinu karojis vienā frontes sektorā. Kad es lūdzu raksturot "Vāgneru", viņš atbildēja īsi: "S Ģimoj lučše družiķ," – prātīgāk ir ar Ģimu draudzētiesKā galu galā atklājās, praksi nogriezt ienaidniekiem galvu, dedzināt to līķus, nocirst rokas un kājas un visus šos procesus filmēt PMK "Vagner" bija piekopusi jau Sīrijā un Āfrikā. Taču tajā laikā tas viss vēl nemērķēja uz kļūšanu par vienības oficiālo doktrīnu un tika cītīgi slēpts no pētošajiem žurnālistiem, kuri burtiski pa kripatai vien vāca kopā Utkina un viņa biedru kara noziegumus. 


Pēc 2022. gada 24. februāra viss principiāli mainījies. Šausmas un fakts, ka no oficiālā Kremļa puses uz tām nav pilnīgi nekādas reakcijas (vai varbūt Kremlis nav spējīgs uz tām reaģēt?), tagad ir jaudīga "Vāgnera" reklāmas kampaņa. Tas pats bērniem nocirsto roku kalns no pulkveža Kurca šausmām tagad ir iebalzamēts un izstādīts visu interesentu apskatei nosacītajā mūslaiku Krievijas muzejā. Tās padarītas par eksponātu.

Galu galā, ja drīkstu atļauties vēl vienu metaforu, mūsu tramvajs atdursies pret sienu, uz kuras būs viens vienīgs uzraksts: "Un kāpēc ne?" Arī šis jautājums nav radies Ukrainā un formalizētā veidolā Eiropas intelektuāļu prātos pastāv jau daudzus gadsimtus. Atkal atcerēsimies Dostojevski un viņa "ja reiz Dieva nav, tad viss ir atļauts", savukārt pēc tam bija Nīče ar vērtību pārvērtēšanu. Tad paiet pasaules kari, pieredzot koncentrācijas nometnes un to, kā cilvēki maksimāli efektīvi cenšas cits citu iznīcināt, un jautājums "Kāpēc ne?" Eiropas centrā dzirdams jaunās skaņās, vismaz Sartra un Kamī darbu lappusēs. "Svešiniekā" Kamī ar varoņa muti saka: "Vai nav vienalga, ka Raimons kļuva mans biedrs tāpat kā Selests, kaut gan Selests bija daudz labāks par Raimonu? Vai nav vienalga, ka Marija tagad skūpstās ar kādu jaunu Merso?"

Jautājums "Un kāpēc ne?" no sholastiskās metafizikas augstumiem kritis līdz skūpstiem Alžīras kvartālos. Pēc cilvēku iznīcināšanas gāzes kamerās un krematorijās Rietumu ratio vairs neredz pamatu rīcībai pasaulē: pēc kā lai vadās cilvēks, ja koncentrācijas nometnes tika uzvarētas ne jau ar argumentiem vai vērtībām, bet ar aviāciju un bumbām, kas tādā pašā tukšājā pārvērta pilsētas, teiksim, Drēzdeni vai Nagasaki? Taču jautājums ir: vai šī ir tēze, ar kuru šausmas aizsākas, pamats, fundaments vai to tiešas sekas?

Paradokss: "Vāgnera grupā" ir sliktākie no sliktākajiem, cilvēki no Krievijas sociālajām padibenēm. Taču brīžiem liekas – kāds no dibinātājiem reiz tomēr ir izlasījis rindas: "Vai nav vienalga…" – un atbildējis: ja reiz vienalga, tad drīkst visu.

Protams, visas šīs pārdomas ir svešvaloda Eiropas mazpilsētām, kurās notikums ir tas, ka cauri izbrauc "ātrie" ar sirēnu. Šo valodu nav iespējams iemācīt – to var tikai ielāgot pieredzot. Kā to ielāgojušas Baltijas valstis, Polija un Čehija. Kā reiz to bija ielāgojuši arī vācieši, tostarp tekstos, kurus rakstīja viņu 20. gadsimta intelektuāļi, kuri tagad – mūsdienu Krievijas laikos – jo bieži ir ieslīguši mānīgā dzīves omulībā.

Jā, Heidegers rakstīja par šausmām, sastopoties ar pilnīgu Neko: cilvēks sevi atklāj nāves eksistencē, proti, no "es reiz izbeigšos" perspektīvas. Laiku pa laikam arī man prātā parādās aina, kurā esmu kritis karā un bērēs kāds mani citē no šādām te "pravietiskām" esejām. Mūsu valstī tā kļuvusi par ikdienas praksi: bojā iet prozaiķi, dzejnieki, mākslinieki, un viņu vārdi pēdējoreiz izskan pie viņu zārkiem. Nāve tagad vairs nav teorija, un no grāmatu lappusēm tā izkāpusi prettanku grāvjos un sirēnu kaukoņā.

Taču pašam Kurcam viņa apokalipse nebūt nebija abstrakcija: viņa "šausmas" bija tuvākas Selīna "šausmām". Selīns savējās bija iemitinājis uzpūstos līķos, bumbu sprādzienos, cilvēku izkārnījumos, dziļā depresijā uz skaļu smieklu fona utt. "Ceļojums līdz nakts galam" parādīja kara šaušalas, taču ar karnevāla pieskaņu, tajās pretstati nav paralēli, bet samaisīti vienā katlā.

Kas ir svarīgi: jo tālāk "Apokalipses" varoņi aiziet gar upi un džungļu dziļumā, jo dziļāk viņi iegremdējas paši sevī un jo vairāk izmainās viņu psihiskais stāvoklis. Ar šo ceļojumu džungļu tumsā režisors droši vien vēlējies parādīt jebkura kara loģiku: jo ilgāk tu tajā esi, jo spēcīgāk deformējas apziņa. Taču vai ir atceļš tam, kurš redzējis šausmas? Arī šis nav abstrakts jautājums – tas var attiekties gan uz cilvēku, gan arī uz visu valsti, kuru traumējušas gadiem ilgas šausmas, kamēr apkārt sveiki un veseli ir Eiropas kaimiņi. Tādiem kā pulkvedis Kurcs atceļa laikam tomēr nebija: tas, kurš saplūdis ar kara šausmām un pats tās producē, beigu beigās tajās izšķīst ar savu paša nāvi.

Te atkal der piesaukt frančus. Rakstnieks Žans Keirols, kurš bija izgājis caur Mauthauzenes koncentrācijas nometnes šausmām, ieviesa "lācariskās literatūras" jēdzienu – tas saistās ar pieredzi, kas gūta, izdzīvojot koncentrācijas nometnēs. Cilvēkus, kas šīs šausmas pieredzējuši, Keirols sastata ar Jaunās derības Lācaru, kuru Kristus augšāmcēla no miroņiem. Taču rakstniekam šāda "augšāmcelšana" nav pozitīvs notikums: "augšāmceltais" nekad nespēs līdz galam atgriezties ikdienas dzīvē, kas viņam būs transcendenta attiecībā pret vēl vakarējām šausmām. Cilvēks, kurš redzējis šausmas kā personisku pieredzi (nevis tikai dzirdējis vai pārstāstījis), vairs nekad nebūs "savējais" pasaulē, kurā citi viņam likuši atgriezties. Psiholoģiski viņš ir tas pats Kamī "svešinieks" – vientuļš, apātisks atnācējs "dzīvo" pasaulē. Gluži tāpat arī Lācars, kā raksta Keirols, pēc augšāmcelšanas noteikti bija nelaimīgs un droši vien izjuta pat riebumu pret šo pasauli, pēc tam kad bija pieredzējis patiesu viņsaules transcendenci.

Protams, pēc Otrā pasaules kara šādā stāvoklī bija faktiski visa Eiropa: vakardienas koncentrācijas nometnes, gestapo spīdzinātavas, nosalušie vai badā nomirušie bērni uz ielām vēl ilgi bija eiropiešu kolektīvā ikdiena, un šai ziņā viņi visi bija vienlīdzīgi. Tagad situācija ir cita: Ukrainas kolektīvā apziņa jau otro gadu ekshumē masu kapus un apglabā krievu raķešu nogalinātos bērnus, turpretī aiz Ukrainas fiziskajām robežām valda transcendenta pasaule, kas ukraiņu pieredzei absolūti nav saprotama. Taču arī ukraiņu pieredze ir tāds pats "svešinieks" itāļu Rivjērai vai Prāgas krodziņiem. Pēc Ukrainas uzvaras karā šīs pieredzes sadursies. Mēs vēl joprojām neesam uzņemti Eiropas Savienībā, jo nav veiktas dažas reformas un izpildītas formalitātes. Taču neviens nedomā par to, ka ukrainis pēc kara Eiropā var būt līdzīgs Lācaram – svešinieks, kas nespēj priecāties par brīnumu, ka šausmas palikušas aizmugurē.

Līdz tam vēl ir tālu. Ne tikai frontē notiekošā dēļ, bet arī tādēļ, ka kolektīvā trauma pašas valsts iekšienē ir nevienmērīga. Kaut kur tās dziļums ir vienāds ar šausmām, kuras tu pieredzi ierakumos ar ienaidnieku līķiem, uz kuriem tev nākas gulēt, lai būtu siltāk. Un kaut kur par to dzird no televizoru ekrāniem.

Es stāvu saulainā laukumā Kijivā. Cilvēki pamazām nāk ārā no pazemes patvertnēm: tikko apklusušās sirēnas atsauc viņus dienvidus tveicē.

Garām aizbrauc tramvajs…



Šī eseja ir daļa no projekta "Karš ir…", kas tapis, Ukrainas intelektuālajam žurnālam "Krytykasadarbojoties ar Kanādas labdarības organizāciju "Ukrainian Jewish Encounter" (UJE).

The "War Is… Ukrainian Writers on Living Through Catastrophe" essay project is created with the support of Ukrainian Jewish Encounter (UJE), a Canadian charitable non-profit organization.


 

[1] Kādreizējā minerālvates rūpnīcā Doneckā, Gaišajā ceļā 3, 2010. gadā sāka darboties kultūras iniciatīvu platforma ІЗОЛЯЦІЯ; 2014. gadā okupējuši Donecku, krievi tur ierīkoja cietumu, 2022. gada martā arī "filtrācijas nometni" cilvēkiem no okupētās Mariupoles. Staņislavs Asejevs 2017.–2019. gadā bija ieslodzīts "Izolācijā" un par šo laiku sarakstījis grāmatu "Gaišais ceļš" (latviešu tulkojums – 2022. g.)


Staņislavs Asejevs

Staņislavs Asejevs (1989) ir ukraiņu rakstnieks un žurnālists, kurš divarpus gadus pavadījis krievu izveidotajā koncentrācijas nometnē "Izolācija". Savu pieredzi Asejevs aprakstījis latviski tulkotajā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!