Mūsdienas. Pēc postmodernisma

Viena maza kļūda, ka kapitālisms sākās 18.gs beigās. Viņš kā socio-ekonomiskais novirziens sāka pastāvēt kopš cilvēks sāka apmainīties ar savām lietām pret svešu lietu. Kā polit-ekonomiskais novirziens tas sākās 8 gs. līdz ar veneciāņu kapitāla uzkrāšanu, lai ekonomiski dominētu Eiropā. Līdzekļu bija daudz: revolūcijas, bads, inflācijas, deflācijas utt...

lai kādi būtu to pastiprinišie mehānismi (reklāma, mediji etc), pieprasījums rada piedāvājumu - jo ir jābūt kaut kādai vajadzībai (piemēram, atšķirties no citiem, vai, gluži otrādi, būt kā visiem), kas atbilst patēriņa tendencēm. Tādēl nevaru piekrist, ka vesela subkultūra "ir radīta".
Tajā pat laikā tas šķiet drīzāk jautājums par kultūras izpētes/apraksta metodi. manuprāt, hipsteri ir avangards, kas it kā kristalizē noteiktas tendences sabiedrībā kopumā, un to analīze ļauj runāt par procesiem jeb bāzi šīm tendencēm pamatā. tājā pat laikā, kā jau avangarda grupa, tā ir skaitliski maza pret visu kopumu.

hipsteri man šķiet pārāk mazs aspekts no tā visa, pie tam hipsetru citadelē, Ņujorkas Wiljamsburgā nu jau sāk izplatīties Normcore tendences, un drīz vien hipsteri būs pagātne

Hipsteri vai jaunais Normcore virziens iezīmē tikai vienu mazu nogabalu kultūras telpā. Modi. Kā visi citi, arī jaunais standarts (trends ne-trends) radīts tikai patēriņa veicināšanai. Skapis var gavilēt "Mani pārkrāmē, tātad es esmu!". Kādas atblāzmas no tā tiek kultūras augstākajiem plauktiem? Uz Maļēviča melnā kvadrāta rakstīts NORMCORE.

citētā rindkopa ir vairāk kā kopsavilkums tālākajam izklāstam, bet savu punkts tur ir. manuprāt, postmodernismu raksturo lielā mērā vienvirziena komunikācija, kas rada telpu viņa fragmentācijai un visu lietu relativitātei; mūsdienās vairāk strādā dažādas atgriezeniskās saites (kas, savukārt, ļauj runāt par H.D.L. minēto atbalsti), un tas pārkārto kultūras un patēriņa telpu.

Iespējams, ka pēcpostmoderno laiku var saukt par Atbalss laikmetu (Echo). Laiku, kurā dominē atstarotās zīmes. Mūsdienu mākslas (arī šai disciplīnai nepieciešams jauns apzīmējums vai tādu kopums) laiktelpa arvien ir pārblīvēta ar replikām - radošām piezīmēm par bijušo un bijušā kopijām – atstarojumiem. Cita starpā, arī globālajā tīmeklī pirmbalsi notvert kļūst arvien neiespējamāk, un visa lielā rosība visbiežāk te notiek par un ap reakcijām – atbalsīm.
Domāju, ka lielākie nākotnes izaicinājumi, pēc ieilgušās mīņāšanas atbalsojumos, postmodernisma apēnotā laikā, paredzami starpdisciplinārajās telpās, kur jau šobrīd dzimst pārsteidzoši zinātnes un mākslas savienojumi. Radoši tehnisko eksperimentu rezultāti transformēsies jaunos virzienos. Tai pat laikā (es ticu, ka) arī meistarības augļi nezudīs. Piemēram, mestar-glezniecību līdz šim nav bijis pa spēkam nogalināt nedz fotogrāfijai, ne video, nedz datoram, nedz komerckuratoriem. Lai arī pēdējiem, ar izdaudzinātiem panākumiem, izdodas uzpūst cenas un slavu pat apšaubāmiem artefaktiem, patiesas izcilības neiznīkst. Tās dzīvo savu dzīvi ārpus publicitātes platformām. Vispasaule nezin par Raimondu Līcīti no Vinķīlām un viņu netirgo kā D.Hērstu, bet manā gara mantu krātuvē ekspresīvais Zemgales vientuļnieks ir tūkstoškārt lielāka vērtība par populāro britu artmenedžeri.
Otai vai zīmulim (ne fotošopa) fotofilmiņas liktenis nedraud, jo tiem ir un būs nepieciešama meistarīga rokas vadība, kurpretim fotokamera vai dators var mierīgi pastāvēt kā kalps ar kunga funkcijām. Kamēr rīki nenonāk meistara rokās, autori, kas spēj atkārtot savus (ne rīku) sasniegumus neizaug. Es nerunāju par mākslas siltumnīcu produkciju.
Ar to vēlos sacīt, ka mākslu vai rodošo teritoriju, lai arī kā to saucam, vienmēr apdzīvos daudzveidība un izcilības/meistarības/autoru patiesā mērvienība nebūs nauda, bet skatītāja sajūtas. Patīk vai nepatīk, taču arī jaunradei nākas dzirksteļot, plūst un uzlādēties tīklos, ko auduši, uztur un regulē Nauda un Vara. Kapitālismam ir pienācis laiks jaudīgi transformēties. Kultūrai un mākslai tāpat. Mainies vai mirsti! Skaidrs, ka tas nenotiks kādā nedēļas nogalē, un skaidrs, ka kultūras un mākslas kungi apkalpotāji savas pozīcijas un konvencijas tāpat vien nepametīs. Naudas vara – ne tik ne. Jautājums „kurš un no kuras tribīnes tiks nosaukts kā zīmīgākais strāvojums, kam tiks laikmeta apzīmējuma gods?” arvien ir atklāts. Līdz šim vairumā gadījumu par tādu bijis revolucionāri noliedzošais. Postmoderno, kas veidojās kā pretmets masu kultūrai un patēriņam, drīzi vien aprija pati pretmasa, pārvēršot revolucionāru darbus zeltā vai ready made plastmasā. Pat šķietami tik nepieradimāmie un mežonīgie 70.gadu ielu mākslas bombardieri - grafiti mākslinieki šodien labprāt ēd no rokas. Kā izrādījās nopērkams ir arī Benksijs.
Man šķiet, ka nekas nav beidzies, jo nekas jauns, ar kāda nopietna strāvojuma pazīmēm arvien nav sācies. Ņemot vērā, ka postmodernisma virzienam kultūrā un mākslā iztrūkst tipisku pazīmju un noteiktības, tā aiziešana no skatuves ir netipiska ilgstošās tagadnes parādība. Esošajam plūdumam arī īsti neizdodas paglābties laikmetīgās mākslas teritorijā. Jo vairāk tāpēc, ka prasi, kam gribi, pat laikmetības kopēji paši nespēj sniegt sakarīgu atbildi: kas tā tāda ir? Tas mani vedina domāt, ka postmodernisms nav miris. Postmodernais laiks ir tāda, kā ieilgusi vakardienas zupas sildīšana, kamēr vadziņās briest jaunie kartupeļi.
Neaptveramos plašumos viegli aizdomāties par tālu. Tātad, atbilde uz pirmo jautājumu: atbalss laikmets.

Kā vislabāk nosaukt laiku pēc postmodernisma?
Sekulārisms

.. vai arī kaut kāds emancipionisms

Sēžot uz zirga to ir grūti pamanīt. Esot iekšā procesā īpaši ja viņs ir maksimāli defragmentēts tam grūti dot nosaukumu. Parasti šis lietas definē un nosauc nākošā posma pārstāvji. Gotika, kā termins ir radies renesansē. Vienīgi postmodernisms, bet tā jau bija viņa būtība un tāpēc arī viņu, kā autors saka, dažkārt pamatoti piedēvē modernismam. Manuprāt šis laiks nav unikāls, vēsturē jau kaut kas līdzīgs ir bijis - eklektisms. Sabiedrību vienmēr ir vadījusi kāda vispārīga ideja. un šī ideja uzliek morālus neracionālus ierobežojumus. Tu nedrīksti tāpēc ka tu nedrīksti, lai gan būtu spējīgs. Kristīgās baznīcas reformācija un no tās izrietošā kapitālisma naudas vara 19. gs. beigās jau bija iznīcinājusi šo morāles himeru. Glābiņš bija sociālisms. Sekojošais modernisms valsti bija nekas cits kā sociālisma dažādās izpausmes. Rietumu labklājības valsts nebija vērtība pati par sevi to izraisīja kapitāla bailes no pilnīgas iznīcināšanas. Diemžēl sociālismu sagrāva cilvēku savtīgums un alkatība. Kapitālam vairs nav ko baidīties. Rakstā bija minēta institūciju noārdīšanās aizstājot to ar horizontālām saitēm. Šīs tendence ir ļoti bīstama jo tā ir vitāli atkarīga no infrastruktūras un tehnoloģijas. Pieminētais cilvēks kādreiz ar ideoloģiju (vienalga kādu) nebija viens pat mežā un tuksnesī, bet šodien bez sociālajiem tīkliem viņa vairs nav pat ļaužu barā. Es domāju, ka postmodernisms bija modernisma un reizē arī sociālisma idejas nolieguma fāze un šobrīd mums ir juku laiki, savdabīgs interregnum, kura dzīlēs varbūt arī gūsim jaunu visus vienojošu ideoloģiju, vai arī iesim bojā kā civilizācija, kurus neskatoties uz tehnisko varenību, pārņems tie kam ši ideoloģija ir un kas nereflektē par labu un ļaunu bet skaidri zin kas ir kas.