Redzējumi
20.11.2009

Mūris, kas nekritīs.

Komentē
0

Rodger Vernon Scruton (1944), britu konservatīvais filozofs, rakstnieks, aktīvists un komponists. Astoņdesmitajos gados aktīvi atbalstījis čehu, poļu un ungāru pagrīdes kustības. Pētījumu pamatlauks: sociālā un politikas filozofija. Divdesmit gadus bijis konservatīvo ideju lielākā medija: žurnāla Salisbury Review redaktors, kā arī redakcijas loceklis British Journal of Aesthetics un openDemocracy.net. Sarakstījis vairākas grāmatas par mūsdienu filozofiju; grāmatā Thinkers of the New Left (1986) kritiski aplūkojis Fuko, Altisēra un Frankfurtes skolas filozofiju. Daudz rakstījis par mākslas filozofiju un mūziku. Jaunākā grāmata: Oksfordas Universitātes izdotais Beauty (Skaistums, 2009).


Mūris, kas nekritīs
.

Desmitgadē pirms 1989. gada biju paradis viesoties Polijā, Ungārijā un Čehoslovākijā, lai tur atbalstītu trauslos pagrīdes izglītības tīklus. Biju pilns apbrīnas pret cilvēkiem, ko sastapu, taču apzinājos viņu bezspēcību komunisma mašinērijas priekšā. 1985. gadā, kad mani Čehoslovākijā arestēja par centieniem atbalstīt disidentu grupu, es jau biju zaudējis cerību, ka situācija kādreiz varētu mainīties; biju nospriedis, ka nekad vairs neredzēšu savus turienes draugus, un baidījos, ka viņu alkas pēc brīvības un nacionālās neatkarības arī kādu dienu apspiedīs pavisam. Biju bijis liecinieks Komunistiskās partijas politikai: sēt neuzticību, nenovīdību un sodīt it visas normālās labdarības, pilsoniskās sadarbības vai labās gribas izpausmes. Nešķita diez ko ticami, ka brīvības gars izturēs šādu politiku tad, kad būs zudušas jebkādas atmiņas par citiem valdīšanas veidiem.

1989. gada notikumi mani satrieca tāpat kā jebkuru citu. 1990. gada pavasarī draugi mani atkal uzaicināja uz Brno, uz pilsētu, kurā es tiku arestēts, - man bija jāuzstājas ar lekciju Augstākajā tiesā par likumu atjaunošanu. Visapkārt valdīja pacilājoša gaisotne – es tik tiešām jutu, ka ir notikušas garīgas pārmaiņas. Tagad bija iespēja veidot brīvas institūcijas, legālus fondus un pilsoniskas iniciatīvas sabiedrībā, kas bija (kā es domāju) kļuvusi imūna pret sociālisma slimībām. Manu lekciju nodrukāja un legāli izplatīja tas pats cilvēks – Jižijs Millers (Jiří Müller) – kura nelegālajai samizdata spiestuvei es biju vedis aparatūru todien, kad mani arestēja. Šķita, ka visi to lasa un piekrīt tur paustajām idejām. Uz īsu brīdi es ļāvu savam pesimisma vairogam nokrist.

Mani kolēģi uz lielajiem notikumiem reaģēja ļoti dažādi. Kad krita Berlīnes mūris, manas koledžas – Bērbeka Koledžas Londonas Universitātē – vēstures un politikas katedras kolēģi sasauca ārkārtas tikšanos, lai spriestu, kā saprast notiekošo. Lai arī bija zināms, ka man pazīstami daudzi protestu vadītāji un pagaidu valdību veidotāji, man netika dots vārds. Toties divas uzticamas autoritātes gan tika lūgtas izteikties: Ērkis Hobsbaums (Eric Hobsbawm), Veco kreiso vēsturnieks, kurš bija palicis Britu Komunistiskajā partijā līdz pat brīdim, kad tā iekšēji apsīka un izira, un Perijs Andersons (Perry Andreson), New Left Review dibinātājs un liberacionistu kustību vadītājs 1960. gados. Abi runātāji bija atbalstījuši padomju iekārtu – Hobsbaums dedzīgi, Andersons – iekļaujoties kopējā plūsmā. Neviens nebija darījis neko saprātīgu, lai palīdzētu Austrumeiropas opozīcijai un neviens no viņiem arī nenieka nezināja par sabiedriskajām vai pilsoniskajām iniciatīvām, kas bija novedušas pie komunisma sagrāves. Taču par tiem abiem varēja galvot vienā jautājumā: ja būtu kāds veids, kā izvest sociālisma projektu cauri šai krīzei, viņi to zinātu.

Citiem vārdiem sakot, mani kreisi domājošie kolēģi uztvēra aktuālos notikumus kā iespēju atjaunot debates starp Vecajiem un Jaunajiem kreisajiem – radās nepieciešamība runāt par sociālisma ideju nākotni. Doma, ka pārmaiņas Austrumeiropā nozīmē kreiso – gan jauno, gan veco – atmaskojumu, bija nepieļaujama; savukārt pieņēmums, ka pārmaiņas nozīmē krasu novēršanos no sociālisma un visām tā formām – nepieminams. Tāpat kā apjauta, ka britu sociālistu valdības uzturētajiem meliem par Padomju Savienību beidzot pienāks gals. Visi tika aicināti „normalizēt” notikušo un turpmāk izturēties tā, it kā pamatu pamatos nekas nebūtu mainījies.

Tajā sanāksmē maniem kreisā spārna kolēģiem izrādījās taisnība. Es savā naivumā ticēju, ka  sabiedrība varētu ieraudzīt sociālistu idejas kļūdainumu un atmest projektu, kas nenovēršami ved pie valsts iznīkšanas un pilsoniskas sabiedrības iziršanas. Es ticēju, ka sabiedrība izvēlēsies savu politisko vērtību priekšgalā nostādīt brīvību, nevis vienlīdzību. Taču tā nenotika. Kā bija atainojuši kolēģi: sociālisma ideja, reiz ieņēmusi savu vietu, palika neizkustināma. Protams, laika gaitā var mainīties tās vārds un metodes – pieskaņojoties laikmeta garam. Bet modernajā pasaulē allaž būs kāda sabiedrības daļa: tam nav noteikti jābūt vairākumam, bet gan – daļai, ar ko identificējas un uz kuras inertumu paļaujas intelektuāļi, - kas liek vienlīdzību pirmajā vietā un brīvību uzskata par nedrošu lielumu, kas aplaimo vien reto. Pagāja tikai daži gadi, un es atkal biju pacēlis savu pesimisma vairogu – vairs neticēju, ka cilvēki varētu papūlēties izglābt pilsonisku sabiedrību no valsts vai ka tie varētu uzlūkot likumu, institūcijas un nacionālo kultūru kā pamatu brīvai un plaukstošai sabiedriskajai iekārtai. Tas pats nenovīdības gars, kas darbināja Komunistisko partiju gan kā revolucionāru kustību, gan kā diktatorisku varu, bija atgriezies – tikai maigākās formās. Cilvēki balsoja par vienlīdzību, lai vieglāk varētu piekļūt varai un labumiem, ko tiem nebija pa spēkam sasniegt tikai ar godīgiem līdzekļiem.

Nav gan izgaisusi spēja arī kritiski vērtēt komunismu – to mantojuši Austrumeiropas jaunieši, ko vēl ietekmē viņu vecāku paaudzes baiļu un nabadzības pieredze. Šī iemesla dēļ viņi dažādām konservatīvām idejām ir atvērtāki nekā Rietumu vienaudži, kam, savukārt, ir vāji attīstīta izpratne par politikas nopietnību un neskaidrs priekšstats par to, kāda ir maksa, ja pie varas nāk fanātiķi un nihilisti. Viņi vismaz to ir mācījušies; daudzi mani kolēģi, piemēram, nav to pamanījuši. No Horkheimera un Adorno līdz Fuko, Delēzem un Alēnam Badjū redzams – fanātiķi un nihilisti turpina ieņemt vadošas pozīcijas universitāšu apritē. Tādējādi mūsu augstskolās turpina valdīt tie paši priekšstati par varu, īpašumu, hierarhiju un brīvību, kas valdīja pirms divdesmit gadiem, kad mani kolēģi sasauca ārkārtas tikšanos, lai noturētu vietā oficiālās ilūzijas. Un tad, kad pirms desmit gadiem Karaliene pēc Tonija Blēra lūguma piešķīra Hobsbaumam Companion of Honour ordeni, es biju spiests atzīt, ka šajā vēstures posmā, ciktāl tas ir pārskatāms, viņš, nevis es, ir bijis uzvarētāju pusē.

 

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Rodžers Skrutons

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!