Blogs
11.09.2017

Mums būs jāmēģina domāt kritiskāk

Komentē
3

Kad runa ir par mākslīgo intelektu (AI), arvien biežāk publiskajā telpā parādās vērienīgas apokaliptiskas ainas.

Lai gan jautājumā par to, kādā pasaulē dzīvosim jau pēc dažām desmitgadēm, man – salīdzinot ar citiem grāmatas varoņiem – tuvāka ir ēzelīša I-ā bubināšana, kad runa ir par AI, a) produktīvāk šķiet nevis runāt par AI "kā tādu", bet gan aplūkot konkrētas pielietojuma sfēras, b) neatsacīties no cilvēka tiesībām pašam pieņemt lēmumus. Pirmās sadaļas kontekstā tālākais teksts ir dažas pārdomas par AI sasniegumiem t.s. seju atpazīšanas segmentā.

Savulaik, runājot par zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem, bieži tika lietots jēdziens "dubults pielietojums". T.i., atklājumu vai tehnoloģiju var izmantot gan militāriem, gan civiliem mērķiem. Zināmā mērā jēdziens lietojams arī AI gadījumā. Piemēram, diez vai būs skaļi iebildumi pret to, ka AI balstīta seju atpazīšana ļauj pūlī fiksēt meklēšanā izsludinātus noziedzniekus. Tomēr šis pats sasniegums sāk iegūt, maigi izsakoties, savdabīgas formas. Piemēram, šomēnes plašu publicitāti ieguva Stenforda Universitātes pētnieku grupas vēstījums, ka AI, balstoties uz datiem, kas iegūti, apstrādājot foto interneta iepazīšanās vietnēs, pēc cilvēka sejas vizuālā veidola ar visnotaļ augstu precizitāti var noteikt šī cilvēka seksuālo orientāciju.

Pieņemu, ka daudzu (arī mana) pirmā reakcija ir zināma neizpratne par to, kāpēc kādam vispār liekas svarīgi šādu informāciju iegūt. Ietekmīgajam iknedēļas izdevumam "The Economist" viens no pētniekiem taisnojas, ka mērķis bijis vienkārši pierādīt AI iespējas sejas vizuālās informācijas izmantošanā un pat brīdināt sabiedrību par iespējamo risku (9. septembra numurs, 68. lpp.). Lai nu būtu. Rodas iespaids, ka rotaļlieta nu rokā un dažādi gudrinieki aizrautīgi to izmēģina dažādiem pielietojumiem. Cik nācies pēdējo mēnešu laikā par šo tēmu lasīt, vieni izmanto sejas vizuālo informāciju, lai diagnosticētu sejas "īpašnieka" veselības problēmas, citi – lai panāktu, ka arī aizklāta seja "atklājas" utt. Tas viss izvēršas par nedaudz paniskām prognozēm, ka, izmantojot datus par indivīda rosīšanos internetā, pēc viņa foto vien varēs noteikt šī indivīda politiskās simpātijas, un vēl AI došot iespēju noteikt, vai indivīds smaida, jo priecājas jūs redzēt, vai arī patiesībā smaids slēpj pavisam citas emocijas. Ņemsim viedtālruņus ar īpašu aplikāciju un beidzot uzzināsim savu kolēģu un paziņu patiesās emocijas... Izklausās diezgan spocīgi. Pat pieņemot, ka tiks izstrādāta nepieciešamā likumdošana, kas novērstu šādi iegūtas informācijas lietošanu indivīda diskriminēšanai kādā formā. Vienlaikus ir skaidrs, ka lādei vāks nu vaļā (un ne tikai AI pielietojumam sejas atpazīšanas segmentā) un nekāda biedēšana vai pat aizliegumi nelīdzēs.

Par spīti tam, matus plēst, manuprāt, nevajadzētu – ja ir daži nosacījumi. Un galvenais nosacījums ir tāds, ka mēs vairāk lietojam paši savas "pelēkās šūniņas". Pirmkārt, tas izpaužas kā gatavība, ja tā var teikt, izlasīt ziņu līdz galam. Proti, man nav nācies lasīt, ka šādu tehnoloģiju prognozes simtprocentīgi piepildās. Un, ja vien mirkli padomājam, arī 5% kļūdas iespēja ir pietiekama, lai mēs tehnoloģiju neabsolutizētu. Tāpat nereti, kārtīgi izlasot tekstu, atklājas pašu izstrādātāju atzītas nepilnības. Piemēram, ja objekts ir foto, sejas atpazīšanas tehnoloģijas efektivitāte ir viena, savukārt, ja jūs mēģināsiet vērst savu viedtālruni pret dzīvu objektu, tā būs (vismaz kādu laiku vēl) zemāka. Citiem vārdiem sakot, lai cik sensacionāli skanētu virsraksti, būtu aplami tos uztvert kā absolūto patiesību.

Otrkārt, mazliet amizantā kārtā, jo lielākas kļūst tehnoloģiskās iespējas, jo nepieciešamāka būs tāda vecmodīga padarīšana kā ētiska refleksija "Viss man ir atļauts, bet ne viss der" (1. korintiešiem 6:12) garā. Zināmā mērā tas ir aizraujoši, jo prasa apstāšanos un padomāšanu. Skaidrs, ka ir milzu kārdinājums palūrēt otra dzīvē, apmierināt savu ziņkārību, tomēr vēlams būtu vispirms izsvērt, ko tas mums patiešām dos un vai tas ir tik svarīgi.

Treškārt, mums būs pamatīgi jāpārdomā, ko prasīt no likumdevējiem. Jo skaidrs: pat ja indivīds nelīstu tālāk par nevainīgu izpriecu uzzināt, kā viņš varētu izskatīties 80 gadu vecumā, būtu naivi paļauties, ka valsts pati būs tikpat atturīga AI doto iespēju izmantošanā. Valsts, protams, uzsvērs dažādas sejas atpazīšanas priekšrocības – sākot ar jau pieminēto drošību, beidzot ar ērtībām mūsu kā preču un pakalpojumu pircēju dzīvē (te vistālāk tikusi Ķīna) –, tomēr mūsu kritiskās domāšanas iemaņām būs jāspēj aptvert arī ēnas puses, izvērtēt ieguvumus un apdraudējumus, vajadzības gadījumā prasīt juridiskus ierobežojumus.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!