Muļķīgie stāsti

Ehh! Jau uzrakstīts.. jeb recenzija darbam "Writing a Novel and Getting Published for DUMMIES"

Kā kļūt par iecienītu rakstnieku? Tāds ir jautājums.

Arī es esmu kļuvusi izvēlīga. Tāda audzināšana. Dzirdot vienus un tos pašus vārdus vienās un tajās pašās kombinācijās, varētu rasties šķietamība, ka izcilībai rakstniecībā pietiek tikai ar jaunu vārdu un jaunu vārdu savienojumu nodrukāšanu uz balta papīra, lai tautai būtu iespēja izlasīt šādus kombinatorikas savārstījumus. Jums šķiet, ka "kombinatorika" ir pārāk skarba nominācija? Skatamies: ņemam vārdu "Ulbroka" un, pārmainot burtus vietām, uzražojam vārdu "Bolkura". Skan? Skan. Izlasīšanai padodas? Padodas.

Numurējot burtus un mainot tos vietām, var tālu tikt - ne tikai līdz "Lidostai", bet pat "Urantijai". Jo mums ir dāvāts alfabēts. Kā Jums šķiet, kas tika radīs pirmais - ābece vai burti? Nekad neesmu spējusi atbildēt uz jautājumu, kā radošumu var saistīt ar pieredzes pierakstīšanu... Jūs iedomājieties: stāstnieks izdomā stāstu un, lai viņam nebūtu vienmuļi - vienu un to pašu stāstu atkal un atkal atstāstīt, velta sevi pūlēm to pierakstīt un nodot citiem izvērtēšanai. Jo rakstniekam jau svarīgs tas novērtējums.

Kādā brīdī cilvēkiem apnika vienmēr jauna un interesanta pieredze, tāpēc tie izdomāja burtus.. un sāka pierakstīt savu pieredzi kā receptes, lai vienmēr varētu nodoties īpaši precīziem atkārtojumiem.

Bet pag, pag... Tur bija kaut kāds umurkumurs ar tiem jaunajiem un vienmēr interesantajiem vārdiem un to savienojumiem (vārdu sakot kombinatorikas risinājumiem). Kamēr Jūs nenokļūstat vecāku cilvēku lokā un nepamanāt, ka tie sāk pastiprināti ekspluatēt sevi atkārtojumiem, teiksim, ikdienas nodoties laika prognozes analīzei, Jūs joprojām ticat, ka cilvēki caur vārdiem pauž savā runā to nozīmes...

Spēriens no skaidrām debesīm! Jūs izlasāt vairākas recenzijas un saprotat, ka studiju laiku instrukcijas diplomdarba sagatavošanai joprojām tiek ievērotas. Gluži tāpat kā katrā nopietnā teksta redaktorā ir īpaša statistikas sadaļa, veltīta zīmju un vārdu skaitam.

Pārdomas noved līdz jautājumam, vai recenzijas spriedums par novatorismu vārdu izvēlē satur kaut kādu vērtējumu arī par uztvertajām vārdu nozīmēm? Bet šeit es varu kļūdīties, jo varbūt tas interesē tikai apziņā esošus cilvēkus (pieņemu, ka Apziņā esošajiem grāmatu lasīšana šķiet kā katastrofāla atteikšanās no jaunas pieredzes gūšanas - Apziņas izplešanās galvenā un vienīgā dzinuļa), - citiem pietiek ar vārdu faktoloģisko pazīmju kopumu, galējos gadījumos, iespējams, pat skanējuma tīkamību ausij, kas atklāj savdabīgu muzikalitāti vai pat ritmu. Un kas ir ritmiskums? Monotonas, atkārtojumiem pakļautas pazīmes sniegta pieredze?

Kādā īpašā dzīves mirklī es sagribēju vairāk uzzināt par virzīto rakstnieku foto liecībām. Jo to biogrāfiskajos aprakstos ir ļoti skopas ziņas par ģimenisko pieredzi no viņu bērnībām (jo īpaši viņu pašu paustā formā). Atsevišķi fakti, bet tikpat nekādas attieksmes, vērtējumu.

Tā nu es uzeju Kārļa Skalbes un Rūdolfa Blaumaņa kopbildi - portretu. Mani pārsteidz absolūta nesaderība ar izjūtām, ko nodod pasaku intonācija, un fotogrāfijā redzamā cilvēka sejas vaibstiem. Es saprotu, ka ir divas iespējas: - cilvēks, ko redzu attēlā nav uzrakstītā autors; - uzrakstīšanas brīdī tekstiem bija cita nozīme. Tagad saprotu, ka šādas aizdomas varēja izpildīties pat vienlaicīgi - abas kopā. Un tam ir savs pamats, meklējot Rūdolfa Blaumaņa fotogrāfijas caur google instrumentiem, uzgāju, ka šī cilvēka foto pilnībā atbilst tam, kas izmantots individualitātes "Frīdrihs Nīče" ilustrēšanai foto arhīvos.

Kad uzduries šādiem atklājumiem, sāc pārlūkot literatūras hrestomātijas recepšu grāmatu virtuvi. Vienā mirklī šīs grāmatas pārtop par tādu kā īpaši sagatavotu cilvēku padomu krājumu, ko uzskatīt par augstvērtīgu savā grāmatplauktā. Sāc pārdomāt, kā tās grāmatas tur nokļūst. Sāc atcerēties nepatiku, kādu izjūti skolas laikā, tiekot "virzītai" brīvprātīgi piespiedu kārtā iepazīties ar atsevišķiem apogejiem no pasludinātā saraksta.

Atskaņas no šīs primitīvās, bet (acīmredzami) iedarbīgās reklāmas vēl joprojām kā smilšu graudiņi ar tikko saklausāmu (bet vizuāli novērtējamu troksni) birst visiem atpazīstamajā, standartizētajā smilšu pulksteņa traukā. It kā kāds izdomāja teātri, lai, obligātās programmas iebiedēti, apjukušie skolēni obligāti saņemtu īpašo vārdu kombinācijas kaut vai caur šā institūta pakalpojumu, vieglāk sapakotā dozā.

Pat tagad cenšos saprast, uz ko tieši tika vērsta neparastā veiksmes stāsta "Zaļā zeme" programmatoriskā satura vienmuļā izvēle. Protams, lai uzrakstītu standarta recenziju pat biezākai grāmatai, neprasās īpaša apdāvinātība, jo citātu kopēšanai ir pat vairāk iespēju satura apjomīguma dēļ. Bet tad es nodomāju - pacietīgi cilvēki (un tādu ir daudz) taču izlasīja šo "biezenīti". Tie centās tur kaut ko atrast, saskatīt... Es izlasīju - es arī centos. Bet tas, ko es sapratu, pat būdama laukos sakņojies cilvēks, - lieki izšķērdēts papīrs, ļoti daudz papīra.

Tikai tagad es atskārstu, ko sociālās grupas "E" dalībnieks caur šo galīgi neinteresanto vēstījumu centās panākt! Un tas ir šausmīgi. Mums visiem bija jāienīst brīvā dzīve projām no pilsētas kā tikpat vienmuļa, kādu viņš to tēlo, līdzīgi, kā izdarās arī "Straumēnu" rakstvedis no sociālās grupas "A".., bet neviens nevar pārspēt "B" grupas kolektīvu, kas sacerēja jaudīgo "Mērnieku lauku" stūrakmeni. Tāpēc ap 2005.gadu mēs gandrīz visi, kas atbilst 93% no nez kāpēc par Lettonie nosauktās teritorijas izdzīvojušajiem iedzīvotājiem, jau esam izmitinājušies lielā pilsētā pie Baltijas jūras, kura nesaprotamu iemeslu dēļ neatbilst ne modernajai vārda "balts" nozīmei, ne oriģinālajai slāvu kultūras - vārda "baltcsz" radītājas vārdam piešķirtajai nozīmei "gaišs". Ir gan dzirdētas valodas, ka šīs teritorijas iedzīvotājiem līdz 1935.-1938.gadiem bijuši gaiši mati, bet saprotiet paši - speciāli apmācīti cilvēki mums neko nestāsta par nosirmošanai pretējiem procesiem...

Varētu vēl pieķerties vārdam "Lettonie". Bet šim vārdam vēsturiski nav unikālas piesaistes kādai teritorijai. Līdz pat 1927.gadam vārds saglabāja oriģinālo liriešu kultūras pārstāvju (atbilstošajam skanējumam "letilop") piešķirto nozīmi "basku kopiena, kas atrodas emigrācijā". Tā nu jāsāk pārskaitīt basku (tā arī nekad neizveidojušās kā kultūras) pārstāvju īpatsvaru šajā teritorijā. Tomēr vairāk par 0.95% no kopējā iedzīvotāju skaita tādus indivīdus šeit atrast nevar.

Šajā mirklī gribas atcerēties Māra Rūka "25 gadi sektā", kur parasts cilvēks var iepazīt sociālās grupas "B" fasādes organizācijas virtuves smārdu.. kaut vai notālēm.

Es atskatos pār plecu uz saviem grāmatplauktiem, bet vairāk nevaru atrast nekādas pievilcības nevienā grāmatā, jo pat "Kfejnīca "Kāpēc?"" vai "Pravietis" būtu bezvērtīgi, nododoties to atkārtotai studēšanai tā vietā, lai atvērtu durvis un dotos ārā.. kaut vai pastaigā, jo tā pieredze, ko var sniegt jebkuras grāmatas izlasīšana jau atrodas Apziņā, tāpēc Radītāja klātesības katrā no mums skatījumā tās ir tikai mūsu Mentālā Spēka Sākotnes un Brīvās Gribas Sākotnes slepkavas. Bet izejot ārā no pārsteidzoši regulārās līnijās uzbūvētām telpām, mūsu fantazējošā Sievišķās Sākotnes klātesība piedāvā mūsu pašu radītas fantāzijas, lai Vīrišķā Sākotne, papildinot savu spēku šajā "piecinieka" harmonijā ar Saprāta Sākotnes klātesības perspektīvu, varētu rīkoties saprātīgi radoši. Bet mums nekad nebūtu vienmuļi bez burtos atliktām receptēm...

Un mežs. Pastaigas mežā izdzēš visas tās programmas, ko mēs (no īpaši sagatavoto cilvēku sastādītajiem burtu kombināciju krājumiem) esam sevī uzsūkuši, katastrofāli vērienīgi samazinot mūsu apzinātības saliņu izmērus rietumu norietošās civilizācijas saprogrammētajā cilvēka prātā.

Paši = pašas sūdus sataisa un tad smilkst.
Iegurnis ir jātrenē. Būtībā tas ir sievietes ķermeņa ,sievietes veselības centrs. Un vientulībai nav nekāda vaina, tās nav ne vairāk , ne mazāk kā bijis, bet , redz, mīlestība, tā gan kaut kur noklīdusi. Sēž Ķemeru purva skatutornī. Skumst un ilgojas.

Pirmajā mirklī šķita, ka muļķīgi, bet tādu vientulības sajūtu uzbūra, kas nemaz nav muļķīga…..