Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
11.02.2020

Mobings jeb stāsts par pilsētas leģendām

Komentē
3
Saglabā

Kampaņa "Neklusē" sabiedrībā, rādās, uzķērusi kādu nospriegotu stīgu. Lai arī tā norisinās jau ilgāku laiku, īsteni pamanāma šī akcija kļuvusi tieši tagad. Aizvadītās nedēļas laikā "Tviteris", kur pulcējas salīdzinoši daudz cilvēku ar aktīviem viedokļiem, šķiet, gluži vai uzsprādzis asās diskusijās, viedokļos, pieredzes stāstos un sašutumā par dažādiem kampaņas aspektiem.

Tēmas aktualitāte nav apstrīdama. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka Latvijā mobinga dēļ cilvēki cieš ik dienu. Tomēr aizsāktās sarunas atsedz dažādas sabiedrībā valdošās leģendas un priekšstatus, kas nenāk par labu nedz diskusijas kvalitātei, nedz procesiem sabiedrībā vispār, kā arī apgrūtina kampaņas mērķa – cīņas ar mobingu – sasniegšanu.

Interneta diskusijās viena no biežāk dzirdētajām frāzēm šajā sakarā ir: "Kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku." Populārs teiciens, tomēr saknes tam meklējamas nevis psiholoģijā, bet Frīdriha Nīčes filozofijā. Saskaņā ar mūsdienu pētījumiem drīzāk ir pretēji: kas tevi nenogalina, ar lielu varbūtību atstāj neizdzēšamas, ilglaicīgas sekas. Smagākajos gadījumos piemērots būtu vārds "sakropļo". Pastāv lielāka iespēja, ka bērni, kuri reiz nonākuši traumējošās situācijās, iekulsies tajās atkārtoti. Priekšpilsētās ar augstu savstarpējās agresivitātes līmeni uzaugušie no emocionāliem traucējumiem cieš biežāk nekā viņu laikabiedri no mierīgākām apkaimēm [1]. Jā, iespējams, ka izteikta auklēšanās un īpaši pretimnākošas vides nodrošināšana varētu radīt savas problēmas, tomēr būsim godīgi: pagaidām tādu gadījumu nav daudz, tāpēc galvenā problēma joprojām ir pārlieku augsta agresivitāte apkārtējā vidē, nevis tās trūkums.

Viedokļu apmaiņā izskan arī citas pārdomas: mēs visi vai gandrīz visi esam bijuši abās – gan upura, gan varmākas lomās. Te būtu vietā sīkāka analīze. Dažādos statistikas datos parādās atšķirīgi mobinga izplatības rādītāji, tomēr 2015. gadā veiktā visai plašā ASV skolēnu aptaujā fiksēts – apmēram 21% aptaujāto uzskata, ka pašlaik cieš vai kādreiz ir cietuši no mobinga [2]. Agrākajos gados šis rādītājs bijis augstāks, sasniedzot 29% [3]. Pat ja pieņemam, ka Latvijā mobings ir īpaši izplatīts, šie dati drīzāk varētu svārstīties ap 25–35%. Apmēram tāds līmenis Latvijā ticis konstatēts jaunākajā OECD pētījumā (tiesa, Igaunijā un Lietuvā konstatēts būtiski zemāks līmenis, bet, piemēram, Jaunzēlandē un Austrālijā tuvāks Latvijai: rādītāji izskatās pārāk nestabili, lai būtu ticami) [4].

Psihologs Niks Haslams samērā nesen aprakstīja parādību, kuru nosauca par jēdzienisko izplešanos (concept creep) [5]. Mobings ir viens no sešiem piemēriem, kuru analīzei viņš savā rakstā pievēršas īpaši. Sākotnējā izpratnē tas apzīmēja atkārtotus, tiešus fiziskus vai verbālus bara uzbrukumus vienam acīmredzami vājākam cilvēkam, taču tagad dažādās pieejās par mobingu uzskata arī agresiju divu personu starpā vai atsevišķu gadījumu, kad grupa ir bijusi naidīgi noskaņota pret vienu cilvēku, kā arī situācijas, kad upuris ir juties slikti, tomēr agresora rīcība nav bijusi apzināti vērsta pret cietušo, jo, piemēram, bijusi iecerēta kā joks, kuru upuris uztvēris nopietni un sāpīgi.

Jēdzieniem parasti ir pelēkās zonas. Noteiktos apstākļos mums var rasties vēlme tās uzskatīt par pilntiesīgām jēdziena izpausmēm, tomēr tas rada jau atkal jaunas pelēkās zonas un tā tālāk. Diemžēl šāda jēdzieniska izplešanās apgrūtina jēgpilnu diskusiju. Ja mobings šī vārda klasiskajā izpratnē ir regulāras darbības grupā pret vienu neaizsargātu personu un tik tiešām var novest pie smagām sekām, kā arī pieprasa aktīvu iejaukšanos, tad līdzvērtīgi par mobingu uzskatot vienu atsevišķu agresivitātes epizodi starp diviem cilvēkiem, tiek nonivelēts smagāka atgadījuma svars un sabiedrības acīs problēma kļūst mazāk nopietna, nekā tai vajadzētu būt.

Vairākkārt izskanējuši arī viedokļi – vai drīzāk automātiski pieņēmumi – ka sabiedrība iedalāma trīs lielās grupās: mobinga upuri, varmākas un novērotāji. Proti, skaidri tiek nošķirti sliktie varmākas un cietēji. Patiesībā pētījumi parāda, ka varmākas un upura lomas ir vairāk saistītas, nekā mums šķiet. Par varmākām bieži kļūst personas, kuras pašas agrāk bijušas upuri (reizēm vienlaikus abās lomās), tādēļ pasauli redz melnbaltu – vai nu tu esi upuris vai varmāka, citu variantu nav (atgriežamies pie leģendas "Kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku"). Tik tiešām, cilvēkiem, kuri uzauguši agresīvā apkārtējā vidē, mēdz trūkt priekšstatu par tādām konfliktu risināšanas metodēm, kas ļautu panākt situāciju, kurā vilks paēdis un kaza dzīva.

Jāpiezīmē, ka tāpat kļūdains ir priekšstats – mobings nodara kaitējumu tikai upurim. Patiesībā cieš arī novērotāji, kuri  secina, ka viņi var nonākt līdzīgā situācijā, ja vien nerīkosies pietiekami uzmanīgi. Rezultāts ir paaugstināta trauksme un depresīvi simptomi [6].

Vēl kāda leģenda, kuru, šķiet, iespējams nolasīt pašā kampaņas veidotāju ziņas kodolā, ir: "Mobinga gadījumā upurim jābūt drosmīgākam un jāvēršas pēc palīdzības." Arī šis apgalvojums ir sazarots un nepavisam ne tik vienkārši vērtējams.

Pirmkārt, jau labi sen ir pētnieciski dokumentēts, ka cilvēkiem ir grūtības iztēloties, kā viņi vai citi rīkotos, nonākot tādos vai citādos apstākļos. Pat nerunājot par tik nepatīkamām un satraucošām situācijām kā nokļūšanu bezpalīdzīga upura lomā pārspēka priekšā, arī ikdienišķos gadījumos tikai pēc notikuma mēdzam attapties, ka esam rīkojušies izcili stulbi: sastinguši un skatījušies, kā mums brauc virsū mašīna vai, teiksim, velosipēdists, bremzēšanas vietā piespieduši gāzes pedāli utt. Upura lomā biežāk nokļūst cilvēki, kuri vienā vai otrā veidā jau sākotnēji ir bezpalīdzīgi vai vājāki. Varbūt viņi necer, ka saņems palīdzību? Varbūt viņi reiz jau ir vērsušies pēc palīdzības un tikuši atraidīti? Vai varbūt viņi atceras, ka citi, kuri līdzīgā situācijā ir lūguši palīdzību, to nav saņēmuši un tādēļ tikuši mocīti vēl vairāk?

Statistika rāda, ka uzbrukumi upurim visbiežāk tiek pārtraukti nevis tāpēc, ka viņš aktīvi pretotos, bet gan tādēļ, ka tajos iejaucas kāds cits. Ideālā gadījumā tas ir kāds iekšējās grupas pārstāvis, proti, persona, kuras viedoklis varmākām ir pietiekami nozīmīgs [7]. Liela nozīme ir arī vispārējai attieksmei pret mobingu un iepriekšējai rīcībai, kas piemērota citās mobinga epizodēs [8]. Iespējams, kampaņai ne tik daudz būtu jāpievērš uzmanība upuriem, bet gan mobinga novērotājiem. Protams, krīzes palīdzība upuriem ir ārkārtīgi nepieciešama, tomēr tā nerisina problēmu.

Pēdējā leģenda, kam es gribētu pievērsties, – mobings ir vecumposma īpatnība. Patiesībā tas sastopams visos vecumos un dažādās situācijās, kur vien kāds ir vāji aizsargāts no pūļa uzbrukuma. Tas ir sastopams gan darbavietās, gan sabiedriskajā dzīvē, tostarp politikā. Nereti parādās kampaņas pret tādu vai citu sabiedrībā zināmu personu ar skaidru motivāciju iznīcināt vai sakropļot tās reputāciju. Kampaņām labprāt pievienojas daudzi – ir taču tik jauki un nevainīgi pasmieties par kādu politiķi…

Bet, kamēr mēs to pieļausim, ir liekulīgi sagaidīt no bērniem citādu rīcību.

 

[1] Shpancer, N. (2010). What Doesn't Kill You Makes You Weaker: A history of hardship is not a life asset. Psychology Today.
[2] Lessne, D., Yanez, C. (2016). Student Reports of Bullying: Results From the 2015 School Crime Supplement to the National Crime Victimization Survey
[3] Midgett, Aida & Doumas, Diana. (2019). Witnessing Bullying at School: The Association Between Being a Bystander and Anxiety and Depressive Symptoms. School Mental Health. 11(4)
[4] Scleicher, A. (2019). PISA 2018: Insights and Interpretations. OECD.
[5] Haslam, N. Concept Creep: Psychology's Expanding Concepts of Harm and Pathology. Psychological Inquiry, 27(1): 1-17
[6] Midgett, Aida & Doumas, Diana. (2019). Witnessing Bullying at School: The Association Between Being a Bystander and Anxiety and Depressive Symptoms. School Mental Health. 11(4)
[7] Espelage, D.L., Green, H.D., & Polanin, J. (2012). Willingness to intervene in bullying episodes among middle school students: Individual and peer-group influences. Journal of Early Adolescence, 32(6): 776-801.
[8] American Psychological Association Zero Tolerance Task Force. (2008). Are zero tolerance policies effective in the schools? An evidentiary review and recommendations. American Psychologist, 63(9), 852-862.

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!