Grāmatas ilustrācija
 
Ar bērniem
27.01.2021

Misija "Brūkleņu zapte"

Komentē
1
Saglabā

Par Ulfa Starka grāmatu "Bēguļi" (apgāds "Liels un mazs", no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone).

Decembra sākumā mani bērni noskatījās "Viens pats mājās", pēc tam "Viens pats mājās 2", pēc tam atkal pirmo daļu, tad otro, tad atkal pirmo, un kopš tā laika savā vaļā atstātais septiņgadīgais Kevins ir kļuvis par visu lietu mēru. Ja piedāvāju paskatīties ko citu, jau drīz vien dīc: "Varam uzlikt "Viens pats mājās"?" Viņi runā ar filmas frāzēm, spēlējas Kevinos, atkārto viņa jokus un ir izveidojuši tādu kā koalīciju pret pieaugušo pasauli. Es domāju, ka daudzi vecāki spēs saprast manu atvieglojumu un prieku, kad, paņēmis Ulfa Starka grāmatu "Bēguļi", dēls jau pēc divām nodaļām paziņoja, ka galvenais varonis viņam atgādina Kevinu, un "izrāva" visu lasāmo gandrīz vienā paņēmienā.

Man pašai šāds salīdzinājums nebūtu nācis prātā, es vairāk koncentrējos uz melanholisko noskaņu, kuru piesaka grāmatas vāks un tēma. Sirsnīga humora un vieglu skumju apvienojums, šķiet, strāvo no visiem zviedru mūsdienu bērnu literatūras klasiķa Ulfa Starka darbiem. "Bēguļi" ir diezgan līdzīga iepriekšējai Starka grāmatai "Proti svilpot, Juhanna?", kuru "Liels un mazs" latviski izdeva pirms pāris gadiem, tieši ap to laiku, kad autors pats atvadījās no šīs pasaules. Tas bija stāsts par vecu vīru, kurš aizvada dienas nespējnieku namā, un nebēdnīgiem puišeļiem, kuriem pēkšņi parādās lai gan sākotnēji mazliet merkantila, tomēr vēlāk arī cilvēciska interese par veco cilvēku. Tā nu zēni kopā ar pensionēto tēvoci izmanto iespēju atklāt šīs pasaules foršākos priekus – sēdēšanu kokā, ķiršu čiepšanu, pūķa laišanu un svilpošanu. Iespējams, nereālistiska veca vīra fantāzija par to, ka viņš vēl kādam uz šīs pasaules varētu šķist interesants un vajadzīgs, bet ļoti godīga savā vēlmē un patiesa tajā ziņā, ka šī vienkāršā dzīvošana, ļaušanās mazliet neprātīgiem piedzīvojumiem un jušanās brīvam ir tā, kas padara šo dzīvi jēgpilnu. Stāsts tieši "Liels un mazs" garā – kur satiekas un saprotas abi ekstrēmi, jaunais un vecais cilvēks.

Un, lūk, īsi pirms aiziešanas no pasaules Ulfs Starks vēlreiz ļaujas priekam uzrakstīt grāmatu par večuku, kurš dirn slimnīcā ar lauztu kāju un slimu sirdi – vēl smagākā stāvoklī nekā pansionāta večuks no "Proti svilpot, Juhanna?" – un kuram bēgšanu palīdz sarīkot paša mazdēls. Jo – kāpēc ne? Starks ir tieši tik talantīgs rakstnieks, ka spēj uzburt aizraujošu piedzīvojumu literatūru pat tik bezcerīgā vietā kā vecu vīru aprūpes palāta. Cik tieši aizraujošu? Tik aizraujošu, ka pārspēj Kevinu no "Viens pats mājās".

Tas var likties virspusējs salīdzinājums, bet, jo vairāk domāju, jo trāpīgāks man tas liekas. Abu stāstu sižeta pamatā ir bērns, kurš rīkojas patstāvīgi, pēc savas saprašanas, un atjautīgs plāns – filmas Kevins aizsargā savu māju no bandītiem, bet "Bēguļu" Gotfrīds paveic ko vēl neticamāku – viņš nolaupa vectēvu no slimnīcas, jo, līdzīgi kā untumainajam vectēvam, zēnam šķiet, ka gulēšana slimnīcā ir bezjēdzīgi zemē nomests laiks. Tas ir nepareizi, tas ir bīstami, bet reizēm, nepaklausot vecāku padomam, mēs mācāmies vairāk – paši pieņemt lēmumus, atbildēt par sekām un tikt galā saviem spēkiem, un tā ir nenovērtējama pieredze, kuru izdzīvot kaut vai literatūrā. Motīvu par došanos vienam pasaulē atceros arī no kādas IKEA veikalā pirktas Starka grāmatas par ezīti, kuram mamma rudenī liek doties pasaulē vienam – it kā skarbi, bet noderīgi – ļaujot lasītājam soli pa solim sekot ezīša gaitām. Un šis ezītis, līdzīgi kā Gotfrīds "Bēguļos", ir apveltīts ar spītīgu drosmi un nebaidās reizēm iekrist peļķē un kļūdīties.

"Bēguļos" mēs sekojam cieši līdzās Gotfrīdam viņa neparastajā, ar trāpīgām detaļām ieskicētajā notikumā. Mēs jūtam mērogu, cik viņš ir liels vai mazs, to, kā viņš izvērtē, kam pietiks spēka (dabūt vectēvu uz kuģa) un kam ne (dabūt viņu līdz kuģim), vai to, cik liela attiecībā pret Gotfrīdu ir blakus sēdošās tantes iesvīdusī paduse. Pieļauju, ka distance, kuru mazdēls veic kopā ar vectēvu, nav liela, bet tā ir liela un iespaidu pilna abiem ceļotājiem, kas neaizmirst uz kuģīša "paklausīties dzinēja troksnī" un "ieelpot brīnišķo degvielas smārdu". Pie katra soļa mēs drusku baidāmies, ka neizdosies, bet ar katru izdevušos soli aug arī mūsu pārliecība un pašapziņa. Stāsts balansē uz kraujas maliņas starp ticamo un neticamo – varbūt pieaugušā acīm mēs redzam, ka plāns ir mazliet nereāls, bet no bērna perspektīvas – viss iet kā pa diedziņu un ir apbrīnojami labi izdomāts.

Līdzīgi kā Kevins, arī Gotfrīds visu izdara gandrīz viens pats, saņemot atbalstu tikai no kāda, kurš nav pa īstam pieaugušais – Kevinam palīdz baismīgais kaimiņš vai baložu tante, bet Gotfrīds plānā iesaista mūsaino maiznieku Ādamu, "kuru īstenībā sauc Ronijs" un kurš, cik noprotams, ir ļoti labsirdīgs vai varbūt drusku vientiesīgs jaunietis. Iespējams, maiznieks patiešām ir dumjš, bet varbūt, sapratis situācijas nopietnību, ļaujas apvesties ap stūri. Tas nav līdz galam pateikts – grāmata paliek pie bērna, nevis pieaugušā patiesības.

Vēl viena līdzība ar Kevinu – abos stāstos fonā ir paaudžu konflikts. "Tētim nav laika, viņam jārisina krustvārdu mīkla," – Gotfrīds neizprot tēva attieksmi un to, kādēļ viņš nepalīdz vectēvam, kādēļ viņš ir tik neieinteresēts. Gotfrīds jūtas it kā tuvāks vectēvam, jo viņus abus sauc Gotfrīds, un šīs attiecības distances dēļ ir it kā vieglākas, pieņemošākas nekā vectēvam ar tēvu. Šajā vērojumā ir kaut kas ļoti precīzs – kā īstās ģimenēs mēdz būt. Tēvs nav tikai slikts, viņš nav viengabalains vai tikai aizņemts darbā. Starks lieto smalkākus starptoņus – var nojaust, ka tēvs "turas" un slēpjas, jo viņam arī sāp, bet vectēva priekšā nedrīkst raudāt. Vectēvs, cik noprotams, dzīves laikā ne tuvu nav bijis zelta gabaliņš un joprojām nespēj dēlam atklāt, ka sentimentāli ilgojas pēc savas sievas brūkleņu ievārījuma. Turklāt tēvs pret vectēvu, iespējams, pats joprojām jūtas kā pieprasošs puika – arī pieaugušie bērni mēdz apvainoties uz vecāku vājumu.

Man tik ļoti patīk, kā šīs attiecību nianses ievītas grāmatā, ka gribas palaikam iesaukties – cik neizsakāmi apnikušas visas tās citas grāmatas, kas šo pašu stāstu būtu krāsojušas daudz melnbaltāk, daudz plakanāk, moralizējošāk un tuvredzīgāk! Arī nāves tuvums klasiskajos sižetos bieži tiek taupīts beigām kā nez kāds pārsteigums – tā ir sevis mānīšana! Kad labi zini, ka varonis nomirs, bet spēlē līdzi rakstniekam, gaidot nez kādas labās beigas, vai pliķē pa delnu vectēvam, sakot: "Nu, nu, nevajag tā domāt, tev ir tikai astoņdesmit pieci!" "Bēguļos" neviens no nāves nebēg. Arī mans dēls, tikko sācis lasīt, paziņo – es zinu, ka viņš nomirs. Mēs visi zinām. Bet šeit svarīgi ir tas, ko tu dari, kamēr dzīvo.

Šīs stāsta nianses vēl vairāk uzsver beļģu mākslinieces Kitijas Krauzeres ilustrācijas, piešķirot grāmatai minorīgu noskaņu, bet kombinācijā ar apņēmīgi uzslietiem deguniem. Krauzere ir sarakstījusi un ilustrējusi vairākas mums iemīļotas apgāda "Liels un mazs" grāmatas – "Mazos nakts stāstus", "Skrību skrābu tvīt plunkš!" un "Ezera Anniju" –, kurās visās ieskanas līdzīgi motīvi kā "Bēguļos" – par bailēm no nakts un par drosmi izlīst no alas, lai stātos šīm bailēm pretī.

Starks un Krauzere ir sapņu tandēms. Grāmatā atkal satopam tumšos ūdeņus un salas, kas iepazītas citos Krauzeres zīmējumos – "Ezera Annijā" salas bija milžu cepures, kas rēgojās virs ūdens, kamēr zem ūdens savā nodabā dzīvoja vesela paralēlā pasaule. Iedomājos, ka varbūt tieši stāstā ietvertais ceļojums ar kuģīti gar Zviedrijas krasta salām – vienu no skaistākajām vietām uz šīs planētas – mākslinieci uzrunājis kļūt par Starka grāmatas ilustratori. Sala liekas simboliska vieta – tāda kā pietura starp tagadnes dzīvi un bezgalību, no kontinenta atrauta sauszemes drupatiņa, kuras krastā, raugoties pāri fjordam, var pavadīt neskaitāmas stundas. Gluži ticami liekas, ka uz lieveņa tūlīt, tūlīt iznāks mirusī vecmamma, lai tālumā pamātu ar roku.

Māksliniece ar saviem rudenīgās paletes krāsu zīmuļiem jūtīgi uztver noskaņas piesātināto ziemeļu ainavu – no saulainas dienas un zviedru dizaina slimnīcas optimisma līdz fjordu krēslas mīklainajām nojausmām un skarba vēja appūstai saulrieta nostalģijai – paradoksāli, ka varoņu iekšējā labsajūta mainās pretēji ārējās vides komfortam. Abi Gotfrīdi taču ir divi veci, rūdīti jūras vilki! Tikai visām ainām cauri spīd arī cilvēciskas mīlestības siltie stari un vecā Starka delverīgais dzīvesprieks.

"– Vai cilvēks var mīlēt kādu, kurš ir miris? – Tagad drusku piever muti, puis!"

Vēl viena lieta, ko nepaspēju pieminēt, ir vectēva Gotfrīda konvulsīvā lamāšanās. Iespējams, tā ir lamāšanās no sāpēm, bet varbūt parādījusies kā Alcheimera slimības blakne vai saistīta ar kādu citu psihisku saslimšanu. Man liekas ļoti būtiski, ka bērnu grāmatā tiek atainots šis neērtais prāta vai emocionālais stāvoklis, kas realitātē ir visai bieži sastopams, it sevišķi cilvēkam ar vecuma demenci, bez kariķēšanas, bez aizspriedumiem vai baisa sižeta izpūšanas. Vecā Gotfrīda lamas ir tāda pati ķibele kā viņa lauztā kāja vai slimā sirds, un vectēvs neatmet cerību atveseļot gan kāju, gan lamāšanos, lai gadījumā, ja viņam pēc nāves izdosies satikt vecmammu, varētu bez rupjībām viņai pateikt visu to, ko nepaspēja dzīvē uz salas.

Pēdējo reizi atgriežoties pie salīdzināšanas ar kino – mūsu mājas deviņgadnieks, lasot grāmatu, nāca pie šādas atziņas: "Ja "Viens pats mājās" būtu grāmata, tad es būtu pamanījis, ka modinātājs viņiem nenozvana tāpēc, ka bija atslēgta elektrība, bet filmā es to sapratu, tikai skatoties trešo reizi." Tieši tik vienkārši – filmas ir lieliskas, bet grāmatas ļauj pamanīt "citas lietas" – reizēm tik smalkas, ka nekur citur, izņemot grāmatas, tās pat nepamanām.

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!