Militārais pacifisms

Es neesmu pārsteigts, ka internetā atrodu dažādus rakstus par doktoru Ozigidonu, jo man nav sveša viņa varenā burvestība. Mana aizraušanās ar mīlestību un dzīvi ir atvedusi mani šeit, lai pastāstītu visiem, kā Dr Ozigidon atveda manu vīru, kurš bija prom uz 6 gadiem. Es biju apmulsusi un nomākta, kad mans vīrs, kuru es mīlu un loloju, vairs mani nemīlēja, bet izvēlējās bez iemesla pieķerties citai dāmai uz manu jūtu rēķina, padarot mani traku. Bet tā tagad ir visa vēsture, jo doktors Ozigidons ir pierādījis sevi cienīgs tikt saukts par patiesu un izvēlētu garīgās burvestības ārstu, jo viņš ir noslaucījis manas asaras, atvedot pie manis manu vīru. Vai jums ir nepieciešama bijušā atgriešanās vai esat saskārušies ar kādām problēmām un nepieciešama palīdzība, steidzami sazinieties ar Dr Ozigidon pa e-pastu: drozigidonhnez.spell.net@gmail.com, kā arī viņa Whats-App +2349054750112

Viss ļoti labi aprakstīts, paldies autoram! Šeit manas iebildes.

Pirmkārt, nekarot – tā ir ne tikai izvēle, bet tās ir arī tiesības. Sabiedriskais līgums nevienā brīdī nenosaka, ka cilvēkam, kas visu mūžu maksājis nodokļus un apmaiņā no valsts guvis labumus, būtu tās vārdā jāatdod vienīgais, kas principā tam tā reāli pieder: dzīvība. To var darīt, bet to jāvar arī nedarīt, ja svarīgāks liekas, piemēŗam, ar bērniem un tuviniekiem pavadītais laiks. Līdztekus tiesībām karot un aizstāvēt politisko veidojumu, kurā esi dzīvojis, jābūt arī nodrošinātām tiesībām bēgt. Vai informāciju telpā varam lasīt par to, kādi ir plāni izveidot bumbu patvertņu sistēmu, iepirkt laivas, uzlabot transporta infrastruktūru?

Otrkārt, kam tieši visu šo laiku gatavojās NBS, Zemessardze, NATO u.tml., ja bez civiliedzīvotāju iesaistīšanas iztikt nevar? Kādas bija paredzamās situācijas, kurās civilos neiesaista?

Treškārt (un, manuprāt, šis ir galvenais faktors, kāpēc Jānis un Līga ir pat ļoti cienījami savā nostājā): arī aizsardzība ir uzbrukums. Tā nav ienaidnieka ievainošana kājā, lai tas padotos un atvainotos. Tie ir nogalinātie. Kaudzēm. Savējo un otrā pusē. Un tā, savukārt, ir trauma uz mūžu, par to, ka esi redzējis mirstam un esi nogalinājis. Tā nav skaistā datorspēļu nāve, tie visticamāk ir drausmīgākie skati, kādus var redzēt. Un kamēr par to ar baltiem burtiem uz melna fona nerakstīs kā atrunu zem Zemessardzes aicinājumu plakātiem, spēle nebūs īsti godīga.

Ceturtkārt, Jānim ar Līgu ir iespēja pieturēties pie savas pozīcijas, jo tā būtībā ir vienīgā pareizā. Tie, kuri iet dienēt, nevis no dienesta bēg, šodien ir tieši tie, kuru dēļ Ukrainā mirst civiliedzīvotāji. Karš ir iespējams tikai tur, kur ir karotāji. Varbūt labākais risinājums ir labāk pat nesākt.

Ar šo es piekrītu pamatpremisai: tāpat jābūt sagatavotam. Bet labi sagatavots bēglis arī ir vērtīgs, jo var glābt bērnus, sirmgalvjus, un var, galu galā, izdzīvot, lai saglabātu vienīgo, kas, savukārt, ir valstij: valodu un kultūru.