Antonam Čehovam bija taisnība, kad viņš rakstīja, ka pielādēts ierocis agri vai vēlu izšauj.
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pašā sākumā Ļeņingradas centrā, laukumā pie Kazaņas katedrāles, regulāri pulcējās raiba publika – monarhisti un anarhisti, PSRS atbalstītāji un noliedzēji. Diskusijas parasti notika, kā saka, paaugstinātos toņos, tomēr tas viss bija nieks, salīdzinot ar reizi, kad nejauši satikās no Turcijas atbraukušais kreisi orientēts (nacionālistu aprindām nepiederīgs) žurnālists, šķiet, no Cumhuriyet laikraksta, un armēņu partijas Dashnaktsutyun aktīvists. Nekad pirms tam nebiju redzējis, ka cilvēkiem no naida var trīcēt lūpas. Šo maniem tekstiem neraksturīgi personisko piezīmi šeit pievienoju tādēļ, ka toreiz sapratu – eksistē konflikti, kuru apspriešanas gadījumā vispareizāk ir klusēt, jo, lai ko tu teiktu, viena no pusēm to ņems ļaunā. Tās ir situācijas, kad nelīdz arī zināšanas par sarunu biedru kultūru. Tēlaini izsakoties, es negribētu pārspriest 27. septembrī sākušos karadarbību Kalnu Karabahā ar kādu armēni vai azerbaidžāni, un fakts, ka esmu lasījis (patiešām esmu) Narekas Grigora "Žēlabu grāmatu" un "Mana vectēva Korkuda grāmatu", neko nelīdzētu.
Ko par šo konfliktu var sacīt, runājot ar latviešu auditoriju?
Zīmīgi ir tas, cik grūti ir vispār iegūt adekvātu informāciju par notiekošo. Lai arī kāds Austrumeiropai veltīts izdevums, cenšoties ievērot objektivitāti, lūdzis izteikties analītiķus gan no Armēnijas, gan Azerbaidžānas, "sausais atlikums" vienalga ir tāds, ka versijas un interpretācijas ir kardināli atšķirīgas. Lasītājs tā arī netiek skaidrībā pat par konflikta sākuma apstākļiem un cietušo skaitu. Šī ir būtiska un satraucoša situācija: ja konfliktējošām pusēm izdodas konkrēto teritoriju padarīt informatīvi noslēgtu citiem, tad katra no pusēm par notiekošo var stāstīt jebko. Ir sajūta, ka vieglāk būtu pārbaudīt informāciju no Jemenas vai Dienvidsudānas, jo tur vismaz ir kaut kādi starptautisko palīdzības organizāciju cilvēki. No šī viedokļa Karabahā notiekošais ir ļoti specifiska un kaitinoša situācija. Lai gan, raugoties no Eiropas, tas nebūt nav reģions "otrā pasaules malā".
Tajā pašā laikā arī jāpiezīmē, ka informatīvo telpu pakļaušana konkrētās valsts interesēm notiek jau sen. Pirms vairākiem gadiem, mēģinot saprast Aizkaukāza reģionā notiekošo, uzdūros krievu valodā iznākošam žurnālam "21-ais gadsimts", kas pozicionējas kā akadēmiski pētniecisks izdevums. Atzīšos, man bija jāizlasa diezgan daudzi numuri, līdz kaut kas sāka šķist aizdomīgi melnbalts. Īsi sakot, iesaistītās puses – Armēnija, Azerbaidžāna un Turcija – ar sabiedrisko domu strādā jau sen un daudzpusīgi, orientējoties uz dažādām informācijas patērētāju grupām. Pirms kāda laika Latvijas Nacionālā bibliotēka no Turcijas vēstniecības saņēma grāmatu dāvinājumu, tostarp apjomīgu sējumu, kas veltīts armēņu genocīda tēmai. Sākotnēji nesapratu, kādēļ teksts ieturēts bezkaislīgu, pat garlaikojošu arhīvu aprakstu žanrā. Galu galā man radās versija: Turcijas vēsturnieki nenogurstoši aktualizē uz 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm attiecināmo arhīvu materiālus tāpēc, lai parādītu, cik daudz avotu Rietumu vēsturniekiem vispār nav pieejami, un attiecīgi dotu mājienu, ka šo vēsturnieku rakstītais par genocīdu ir apšaubāms. Diezgan elegants gājiens, nevis lakoniski agresīvs genocīda noliegums.
Pieļauju, daudziem ir viedoklis, ka militārais konflikts Karabahā saistīts ar kaut kādām ģeopolitiskām "spēlēm". Būtu kļūdaini šādas aizdomas vērtēt kā konspiroloģisku vēlmi sarežģīt vienkāršo, proti – divas nācijas ar sarežģītu savstarpējo attiecību vēsturi pēc zināma pārtraukuma atsākušas karot un neko citu nemaz nevarēja gaidīt. Armēnija tradicionāli ģeopolitiski orientējusies uz Krieviju, un te armēņiem grūti ko pārmest, lai ko mēs Latvijā domātu par Kremli. Interesanti, ka šī orientācija saglabājās arī pēc "krāsainās revolūcijas" Armēnijā, turklāt Armēnija zināmu iemeslu dēļ (Sīrijā ir prāva armēņu diaspora) atbalsta arī Krievijas darbību Sīrijā, kur Turcijai savukārt ir atšķirīgas intereses. Atšķirīgais skatījums uz Sīriju izpaužas pat Kremļa apzinātā nesmalkjūtībā diplomātiskā līmenī – piemēram, kad Putins tikās ar Erdoganu, telpā uzkrītoši tika novietots pulkstenis, kas veltīts Krievijas uzvarai pār Turciju Bulgārijā 1877.–1878. gadā. Īsi sakot, nav nemaz nepieciešamas dziļdomīgas diskusijas par "civilizāciju sadursmi" (kristīgā Krievija un Armēnija pret islāma Turciju un Azerbaidžānu) vai panturkismu Turcijas–Azerbaidžānas ciešo attiecību kontekstā. Šiem faktoriem arī ir nozīme, tomēr pietiek ar Turcijas–Krievijas domstarpībām Sīrijā, lai iedarbotos modelis "mana ienaidnieka draugs ir mans ienaidnieks".
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka liela nozīme ir konflikta vēsturiskajām saknēm. Pieļauju, ka daļai lasītāju neizpratni raisa fakts, ka vēsturiski notikumi vispār spēj tik ilgstoši un fundamentāli saindēt kaimiņvalstu attiecības. Proti, lai kāda būtu Latvijas pieredze saistībā ar komunistiskā režīma represijām, lai cik piesardzīga būtu mūsu attieksme pret Kremli un tam lojālo kopienu Latvijā, tomēr Armēnijā, Turcijā un Azerbaidžānā reģiona kopīgo vēsturi uztver daudz saasinātāk. Būtu neprofesionāli un arī cilvēciski neiejūtīgi šo tēmu kaut kā komentēt, varu tikai piezīmēt, ka daži lasītie teksti liecina: arī vairāk nekā simts gadu seni notikumi nacionālai identitātei var būt izšķiroši svarīgi. Tas nav nedz labi, nedz slikti, dažkārt tā vienkārši ir. Napoleonam Bonapartam piedēvē apgalvojumu: "Vēsture ir tā versija par notikumiem, kurai ļaudis ir nolēmuši piekrist." Jautājums tikai par to, uz ko cilvēki ir gatavi, lai savu versiju aizstāvētu. Ir konflikti – piemēram, Piedņestrā nu jau trešo gadu desmitu –, kas nonāk "iesaldētā" stāvoklī, kaut arī tie sākās ar asinsizliešanu. Un ir arī tādi kā Kalnu Karabaha.
Te arī, iespējams, meklējama atbilde uz jautājumu par konflikta turpinājumu. Ja Azerbaidžāna vērstu militāru darbību pret Armēniju, tad Krievija būtu spiesta iejaukties militāri, jo Armēnija ir Kolektīvās drošības līguma organizācijas biedre un organizācijas (kuru veido Armēnija, Baltkrievija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija un Tadžikistāna) pienākums ir palīdzēt kādai no dalībvalstīm, ja pret to ir vērsta militāra darbība. Nianse ir tā, ka Kalnu Karabaha juridiski neietilpst Armēnijas teritorijā, tādēļ pašreizējā modelī abas puses principā var karot līdz spēku izsīkumam. Šobrīd jau izskanējuši pragmatiski ieteikumi no relatīvi objektīviem citu valstu ekspertiem par to, kādi jautājumi vismaz apspriežami, lai karošana apstātos. Respektīvi, nav tā, ka kompromiss vispār nebūtu iespējams. Tomēr atšķirībā no konfliktiem, kuru pamatā ir politiķu savtīgās intereses (piemēram, novērst uzmanību no citām problēmām, konsolidēt sev atbalstu "nacionālā apdraudējuma" situācijā u.c.), Kalnu Karabahā, ja tā drīkst teikt, viss ir pa īstam. Diemžēl.
0