Recenzija
02.06.2015

"Mīļie skatītāji, ejiet dirst!"

Komentē
4

Par Liepājas teātra izrādi "Mans blasters ir izlādējies", režisors: Konstantīns Bogomolovs

Liepājas teātrim ar Konstantīna Bogomolova izrādi "Mans blasters ir izlādējies" izdevies radīt aizejošās Latvijas teātra sezonas skandalozāko notikumu, kurš savstarpējas cīņas pozīcijās nostādījis teātri un lielu daļu skatītāju. Liepājā desmitiem cilvēku  apmēram pusotru stundu garās izrādes laikā iet ārā no zāles, aizcērtot durvis un skaļi paužot sašutumu. Rīgas viesizrādes laikā ārā izgāja ne vairāk par desmit, bet durvis necirta neviens. Liepājā notiek teātra tikšanās ar skatītājiem, kuras laikā režisors pauž viedokli, ka skatītājus vajag sāpināt, lai tie atmostos īstai eksistencei, un ka atmosties negrib, protams, mietpilsoņi. (Atstāstu domu, ne izteiksmes stilu.) Gatis Maliks, kurš elektroniskajam žurnālam "Kroders.lv" raksta piezīmes no aktiera pozīcijām un pats piedalās uzvedumā, arī ir sarūgtināts par, viņaprāt, nekulturālajiem skatītājiem, kuri nepainteresējas, kādu izrādi grasās apmeklēt, un pat neizlasa teātra sagatavoto programmiņu. Visnotaļ pamatots pārmetums. Bet tikai līdz brīdim, kad sāc gribēt īstenot Malika ieteikumu un atver programmiņu, kurā NAV ATRODAMS NEVIENS VĀRDS par izrādes specifiku, pat ne jēdziena blasters [1] skaidrojums. Tur vispār nav nekā, izņemot aktieru un režisora uzvārdus. Tādējādi jāsecina, ka pats teātris nav izpildījis savu mājasdarbu. Manuprāt, programmā vajadzēja būt informācijai, ka, pirmkārt, uzvedums ir eksperimentāls, otrkārt, ka tajā tiks aizskarti tādi temati kā nekrofilija, skatoloģija, kanibālisms, un, treškārt, ka tiks lietota necenzēta leksika. Vai tad šie fakti nav vismaz tikpat nozīmīgi kā smēķēšana, kuru programmā liek uzrādīt likums? Ja tas būtu izdarīts, tad, protams, teātrim būtu pamats nostāties nepatiesi aizvainotā pozīcijās. Nezinu – varbūt šāda informācija rodama kasei blakus izkarinātā afišā, bet teātra mājaslapā gan nekas tāds nav lasāms.

Blastera gadījuma skandalozitāti, ja vien tas nav bijis režisora iecerēts galvenais mērķis, rada arī fakts, ka Liepājas teātrim – vienīgajam teātrim Latvijā – joprojām nav mazās zāles, kur īstenot netradicionālus projektus, kā tas notiek citur, sākot ar Rīgu un beidzot ar Valmieru un Daugavpili. Pilnīgi pieļauju, ka gudrs menedžments eksperimentālu mazās zāles izrādi, radot tai apkārt pietiekami intriģējošu informatīvo lauku, kā arī nosakot paaugstinātas biļešu cenas, varbūt varēja "Blasteru" padarīt par skatuves mākslas notikumu, uz kuru publika lauztos, nevis skrietu laukā no tā.

Var jautāt, kādēļ savulaik Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudētā Gabrielas Vitkopas luga "Nekrofils" (2008) vai Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī inscenētais Vladimira Sorokina romāns "Ledus" (2006), kur citu starpā iztirzāta kanibālisma tēma, netika dēvēti par eksperimentiem. Cēloņi droši vien vairāki. Rīgas skatītāji ir vairāk pieraduši pie netradicionāliem uzvedumiem, jo Rīgā ir četri dramatiskie teātri, bet Liepājā tikai viens. Turklāt – pirmajā gadījumā uzveduma tēmu pauž tā virsraksts, bet otrajā – izrādes neaizskaramību nodrošināja Alvja Hermaņa kā teātra novatora jau tolaik neapšaubāmā autoritāte. Var jau būt, ka iznāk kaut kā nedemokrātiski: kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Bet tā nu tas ir – Bogomolovam vēl nav Hermaņa statusa, kaut arī Maskavas režisors, kurš pēdējos gados par savu mājvietu izvēlējies Liepāju, 2013. gada "Spēlmaņu naktī" tika kronēts kā Gada režisors, bet viņa iestudētā "Stavangera" – kā Gada izrāde.

Bet par ko tad īsti sacēlies tracis? Izrāde būvēta kā atsevišķu 26 dažāda garuma (no puslapaspuses līdz sešām lappusēm) stāstu virtene, ko galvenokārt dialoga formā (ir arī nedaudzi monologi) izpilda aktieri. Neitrālā nemainīgā telpā ar pelēkām sienām, ko veidojusi scenogrāfe Larisa Lomakina, atrodas galds, daži plastmasas krēsli, dīvāns, kā arī televizora ekrāns pie sienas, kam blakus – stāvus sasliets zārks. Aktieri ienāk pa durvīm, kas ierīkotas skatuves aizmugures sienā, bet, norunājuši savu tekstu, iziet pa durvīm, kas atrodas sienā pa kreisi. Izrādes dalībnieki, ko šoreiz precīzāk būtu dēvēt par teksta izpildītājiem, nevis lomu veidotājiem, jo lomu parastajā izpratnē nav, uzstājas bez grima, viņi ģērbušies neitrālās ikdienišķās drēbēs, radot iespaidu, ka ir nevis personas no teātra, bet no (savas) privātās dzīves. Taču galvenais ir tas, kā aktieri Agnese Jēkabsone, Everita Pjata, Inese Kučinska, Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks, Ģirts Lukevics, Kaspars Kārkliņš izrādē strādā. Režisora norādījumi, ar pavisam maziem izņēmumiem, tiek izpildīti ļoti precīzi, radot iespaidu par saliedētu, artistisku kolektīvu. Aktieru skatuviskās eksistences veids – tātad tīri formālais uzveduma aspekts – man liekas izrādes patiesi novatoriskais sasniegums, kas tā vai citādi izmantojams arī nākotnē. Mākslinieki par pilnīgi visu – slepkavību, pašnāvību, līķiem, vecumu, kapiem, kanibālismu, nāvīgām slimībām, nekrofiliju un tā tālāk – runā uzsvērti neitrālā intonācijā. Teksta neikdienišķums un izpildījuma intonācijas ikdienišķums rada savdabīgu konfliktu, no kura, kā es to sapratu, būtu jāizšķiļas ironijas enerģijai. Un ideālā gadījumā "Blasteram" būtu jāfunkcionē kā jautrai tā saucamajai melnajai komēdijai. Nepiekrītu vairāku recenzentu izteiktajam viedoklim, ka šī izrāde ir bezmaz vai nopietns filozofisks traktāts par dzīves īsumu un mākslas mūžīgumu vai socioloģiska atgādne par Eiropas novecošanos, vai psihoanalītiska skice par Erosa un Tanatosa nešķiramību. Vēl jau var paspriedelēt par pasaules  mītpoētisko modeli, kura viens no kodiem iekļauj kanibālismu, var paspīdēt ar citātiem no Levī-Strosa, var pievilkt mitoloģiskas paralēles, atceroties Kronu, kurš aprij savus bērnus, Tantalu, kas dzīru viesiem pasniedz sava dēla gaļu...

"Blasters" man personiski neliek domāt ne par dzīvi, ne nāvi. Par to liek domāt Valtera Sīļa izrāde "Prāts" Nacionālajā teātrī. Bet vispār "Blasters" liek domāt – par teātri, tā radīšanas un funkcionēšanas mehānismiem, par skatuves mākslas sadarbības stratēģiju ar publiku. (Arī nesadarbība, kā šajā gadījumā, var būt sadarbības forma. Tikai jautājums – vai šoreiz tā ir ar nolūku vai desu [2].)

Kāpēc Bogomolova izrāde nestrādā vai, precīzāk, tikai fragmentāri strādā kā melnā komēdija? Iemesli, manuprāt, meklējami abos Blastera notikuma dalībniekos – kā teātrī, tā skatītājos. Tekstu izlasīju tikai pēc izrādes noskatīšanās, tāpēc ar visai drošu pārliecību varu izdarīt secinājumu, ka Bogomolovs režisors ir daudz veiksmīgāks nekā Bogomolovs literāts. Uzveduma laikā daļa ainiņu man patika, precizēju, tās mani amizēja superreālistiski aprakstīto nereālistisko, tas ir, neiespējamo, norišu, domāšanas veida, cilvēku dēļ. Šo ainu sakāpināti nopietnais, šķietami neieinteresēti vienaldzīgais izpildījums, kas it kā ne tikai norādīja uz neiespējamības iespējamību, bet pieradumu, pat apnikumu no šīs iespējamības, pārvērta to vistīrākajā absurdā, ļaujot, respektīvi, liekot, smieties, ja ne skaļi, lai nepievērstu sev uzmanību pilnīgajā stindzinošajā klusumā, kas valdīja zālē, tad pie sevis. Savukārt dialogus, kas man paši par sevi nelikās interesanti, kur autoram bija pietrūkusi vai nu gaume, vai fantāzija, aktieri ar savu izpildījumu padarīja pietiekami intriģējošus un noslēpumainus, lai vainu par nespēju uztvert absurdo joku noveltu uz sevi, nevis Bogomolovu. Līdz ar to visa izrāde kopumā varēja tikt uztverta kā neparasts teātra veikts rituāls, kurā dalībnieki-aktieri saprot, ko, kā un kāpēc viņi dara, pat ja tu kā vērotājs no malas spēj tam pieslēgties ne viscaur. Taču, izlasot tekstus, lielākā to daļa likās pliekani, bet galvenais – tie visai mazā mērā bija oriģināli. Kaut arī atbalstu H. T. Lēmana tēzi par teksta otršķirīgo nozīmību postdramatiskajā teātrī, tomēr, ja man jāizvēlas lasīt oriģinālu vai pakaļdarinājumu, labāk izvēlos pirmo.

Pār "Blasteru" daudz lielākā mērā, nekā tas līdz šim minēts kritikā, ēnu met Vladimirs Sorokins, un konkrēti – krievu izcilā postmodernista, t.s. Maskavas konceptuālisma pārstāvja stāstu krājums "Dzīres". (Diez vai iespējams, ka Bogomolovs, kurš pirms gada Varšavas Nacionālajā teātrī iestudēja Sorokina "Ledu", nebūtu lasījis citus šī autora darbus.) Liepājas izrādes kontekstā no šī krājuma 13 stāstiem īpaši aktuāli divi – "Nastja" un "Spogulis". Pirmajā no tiem savā 16. dzimšanas dienā tiek izcepta un vakariņās, piedaloties plašam viesu lokam, tostarp abiem vecākiem, apēsta muižnieka Sabļina meita. Priekšfināla ainā Nastjas māte atvieglojas no bagātīgajām vakariņām dārzā zem krūma, ekskrementu kaudzē ieraugot melnu pērli no meitas auskara. Savukārt otrajā stāstā autors min 29 ēdienus, tuvāk aprakstot sastāvdaļas, kas tos veido, kā arī izvērsti raksturo, kāda ir katra ēdiena sagremošanas rezultātā notiekošā defekācijas procesa rezultāta specifikācija. Man patīk Sorokina proza, īpaši "Zilais speķis" un "Ledus" triloģija. Uz "Dzīrēm" es apzīmējumu patīk nevaru attiecināt. Tāpat kā nevaru to teikt par "Blastera" ainu "Blokāde", kuras laikā uz televizora ekrāna parādās liela ekskrementu kaudze zaļā pļavā, baltu puķu ielokā. Uz  jautājumu "Kas tas tāds?" skan atbilde "Poļina". Un es formā tiek izstāstīts, kā blokādes laikā Ļeņingradā kāds apēdis savu mīļoto meiteni. Taču nevar noliegt, ka gan Sorokina "Nastja", gan Bogomolova "Blokāde" iedarbojas – ne emocionāli, racionāli vai poētiski, bet sensomotori, sitot pa nerviem un raisot vemšanas reakciju. Tas ir baisi – jau apritējušas divas nedēļas, kopš redzēju izrādi, bet šī aina turpina mani burtiski vajāt – par to iedomājos vai katru dienu. Es gribētu būt to neredzējusi, bet nevaru.

Kaut gan ir arī principiāla atšķirība starp Sorokinu un Bogomolovu. Sorokins pēc izkārnīšanās ainas apraksta tekstu turpina, rakstot, kā virs nenovāktā viesību galda, uz kura mētājās apgrauztie Nastjas kauli, pie griestiem nakts tumsā pamazām izzīmējās meitenes sejas skaidrais veidols. Aina neapšaubāmi balstās uz divām struktūrām, no kurām viena – mītiskā – saistīta ar kristietību, otra: ar krievu modernisma literatūru. Pirmkārt, Kristu cilvēce ieguva caur viņa bojāeju un turpina iegūt caur simbolisku kanibālisma aktu – viņa miesu aizstājošas simboliskas dievmaizes apēšanu, kas, protams, tāpat kā viss, kas iet caur cilvēka gremošanas traktu, tiek izkārnīts. Otrkārt, Andreja Belija romānā "Sudraba balodis" notiek Sudraba baložu sektas (neveiksmīgs) mēģinājums caur seksuālu aktu, kas ir viens no apēšanas akta simboliskiem aizstājējiem (var teikt arī otrādi), radīt svēto garu sudraba baloža veidolā. Svētais gars iemiesojas tikai daļēji – šis process ir aprakstīts satriecoši līdzīgi Sorokina stāsta finālā kā gaismai uzlecošās Nastjas sejas atplaiksnījumam.

Sorokins metaforu, tas ir, figurālu tēlu, traktē kā burtisku, naturālistisku tēlu. Šo pašu paņēmienu kaut kādā mērā izmanto arī Bogomolovs. Taču Sorokins, izmantojot mīta struktūras, notiekošo no šausminoša un pretīga atsevišķa notikuma  paceļ likumsakarības līmenī, kas attiecas uz katru, un tu kā lasītājs pat pret savu gribu tiec ievilkts šajā likumsakarību riņķī. Liepājas izrādes autors paliek pie izkārnījumu kaudzes kā sava stāstiņa pēdējā punkta. Viņa kaudze nesatur nekādas citas struktūras kā tikai savējās. Un tādējādi – paliek epatāžas līmenī, kas ir, tiesa, ļoti iespaidīga, bet kuru nekādā mērā skatītājam ne ar, ne pret savu gribu nav iespējams attiecināt uz sevi.

Teicu, ka "Blastera" fragmentārās iedarbības cēlonība meklējama arī publikas lauciņā. Jā, latviešu skatītāji nav pieraduši pie izrādēm, kur nav iespējams identificēties ne ar vienu un ne ar ko, kā tas ir Bogomolova izrādē.  Bet tāpēc taču viņi nav nepilnvērtīgi, vienkārši latviešu teātris ļoti reti vai tikpat kā nemaz nepiedāvā iespēju gūt šādu pieredzi. Tāpat no cilvēkiem teātris visai reti prasa patstāvīgu domāšanas procesu, tāpēc pie mums nav pierasts viedoklis, ka var, drīkst un pat vajag uzticēties tikai sev, ka teātris nav augstākā patiesības instance, ka teātris var pat apzināti mānīt cilvēkus, lai pārbaudītu viņu patstāvību un atjautību. To savulaik darīja Hermanis. Bet viņš bija tik gudrs, ka, lai nezaudētu skatītājus, strādāja gan uz vieniem, kas visu tvēra tieši, gan otriem, kuri lasīja izrāžu ironiskos zemtekstus. Faktā, ka publika uztver kā katastrofu savu un teātra viedokļu atšķirību, vainīgs nekas cits kā tradicionāli augstā teātra kā mākslas veida autoritāte, pretstatā kurai cilvēks jūtas nedrošs, pat nepilnvērtīgs. Kaut kādā mērā publikas sacelšanās pret "Blasteru" uzlūkojams kā pozitīvs publikas emancipācijas akts, kaut arī par to tiek dārgi maksāts ar aktieru nerviem. Arī ar publikas nerviem, kurai gājis garām interesantais patstāvīgās skatīšanās process, pie sevis izsverot un izsijājot, ko varam pieņemt, saprast, par ko varam smieties, bet kas mums svešs un nepieņemams – virspusējs un pliekans. "Blasterā" pietiekamā daudzumā ir gan viens, gan otrs. Es domāju, ka teātrim vajadzēja iet pretī publikai, nevis nostāties pret to cīņas pozīcijā, figurāli izsakoties, uzsaucot tai: "Mīļie skatītāji, ejiet dirst!" (Citāts no pašas asprātīgākās "Blastera" ainas – "Komponists".)

 

[1] Blasters – burtiskā tulkojumā no angļu valodas spridzinātājs; visbiežāk – fantastikas filmās un kosmiskajās operās izmantots  pistoles tipa enerģētiskais ierocis, kurš iznīcina ar elektromagnētisko vai citu neredzamu daļiņu plūsmas palīdzību.

[2] Raudošs pirmklasnieks sūdzas skolotājam, ka puikas iemetuši tā sviestmaizi atkritumu kastē. Skolotājs jautā: "Ar nolūku?" Bērns atbild: "Nē, ar desu."

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!