Par Kārļa Vērdiņa dzejas krājumu "Pieaugušie", apgāds "Neputns", 2015
Laika ritējums
Kad ieraudzīju, pēc kāda principa Kārļa Vērdiņa jaunajā krājumā "Pieaugušie" sakārtoti dzejoļi, uzreiz prātā ienāca kāda bildīte, ko biju redzējusi internetā. Tajā bija attēlots cilvēka dzīves gājums, sākot no mātes klēpja, no kura līda ārā bēbīši, līdz pat zemes klēpim, kur savukārt iegāja vecie cilvēki. Pa vidu līkumotu ceļu mēroja dažāda vecuma un dzimuma cilvēki dažādās pozās – pirmās divas trešdaļas ķermeniski tiecās uz augšu, bet pēc tam pamazām saguma. Tas viss bija ietverts gaišā aplī, kamēr tumšajos stūros ārpus tā pretī dzemdību zīmējumam rēgojās galvaskausi, bet aiz zemes klēpja – nedzimuši augļi.
"Pieaugušajos" dzīves cikla tematiku piesaka jau pirmais dzejolis "Labvakar, mūsu mazo draudziņ!". Nākamais dzejolis "Tā meitene, kas vienmēr stāvēja pie bāriņa un trieca iekšā skrūves", ironisks vērojums draugu lokā, ietver domu par gaidāmu mazuli, un arī "Svešā dzīve", šķiet, piesaka iemiesošanos uz zemes. Tālākajā grāmatā tad nu notiek dzīve, kurā – sākumā viegli un romantiski ("Pavasaris Pārdaugavā"), vēlāk arvien smagāk un uzstājīgāk, kā svešā medmāsa melnajā kapucē no dzejoļa "Dežūrgaisma", – ienāk nāve, mirstīguma problēmai sabiezinoties un gūstot atrisinājumu priekšpēdējā dzejolī "Dārzā". Savukārt noslēdzošais paskarbais dzejolis "Jēga" (līdz ar pirmo un vēl dažiem) apvieno gluži vai visas grāmatas motīvus, kā arī Vērdiņa dzejas kvalitātes no humora līdz traģismam.
Klasiskā mūža gājuma tēma, kas krājumā kalpo kā ietvars, pati par sevi nav ne slavējama, ne peļama. Par cilvēka pieaugšanu un novecošanu, laika ritējumu un visa atkārtošanos ir iespējams stāstīt arī tūkstošreiz dzirdētos, apnicīgos veidos – taču šoreiz jāuzteic tas, KĀ Vērdiņš par to raksta, un jāpavēro, kas īsti šajā grāmatā notiek pa vidu starp piedzimšanu un aiziešanu mūžībā.
Tātad, grāmatas trešais un ceturtais dzejolis, kurus atļaujos interpretēt kā iemiesošanos uz zemes, turpinot vizuālas līdzības, atgādina tipisku filmas sākumu, kur vispirms ir redzama, piemēram, zemeslode no kosmosa, pēc tam, pietuvinoties, viss kļūst arvien detalizētāks. Vērdiņš, par laimi, izmanto citus tēlus un runā par māju ar logiem, aiz kuriem notiek dzīve, kas var kļūt par tavējo ("Svešā dzīve"), vai par Rīgas torņiem no otra krasta ("Daugavas kreisajā krastā"). Tālāk jau tuvplānā top redzami reāli cilvēki – Kārļa un mani, un lasītāju laikabiedri, kuri "[a]pvainosies, ja neklausīsies, / raustīs aiz rokas, ja neskatīsies, / un, ja tu ko vēlēsies iebilst, / aizbāzīs tavu muti ar skūpstu" (11. lpp.).
Laikabiedriem veltīta liela daļa no krājuma dzejoļiem, kas balstīti novērojumos gan draugu un domubiedru lokā, gan plašākā kultūrvēsturiskā kontekstā. Grāmata sarakstīta lielākoties krīzes un pēckrīzes laikā šī perioda noskaņu būtiskā ietekmē. Dažiem dzejoļiem (piemēram, "Tai pilsētā", "Posts", bet jo īpaši "2008" un "Dekadenta miegs", kā arī pavisam atšķirīgajam, jaukajam veltījumam mūžībā aizgājušai kolēģei "Kokas kundze") vēlākajos izdevumos visdrīzāk būs jāpievieno paskaidrojoši komentāri – taču skaidrojumi tagad ir vajadzīgi daudzu agrāko laikmetu vai citu zemju autoru darbiem, un vienlaikus šī nepieciešamība nepadara mazāk interesantus pašus darbus. Vērdiņa gadījumā konkrētajiem notikumiem tiešāk piesaistītos dzejoļus var uztvert kā laikmeta liecības, kā dokumentāciju – vai arī kā joku dzejoļus.
Joki
Kas attiecas uz Kārļa joku dzejoļiem vispār (kaut gan ne vienmēr iespējams nodalīt, kuri ir joku dzejoļi ar bēdīgu zemtekstu, bet kuri – nopietni dzejoļi ar ironisku stīdziņu), iepriekš esmu rakstījusi, ka konkrēti man mazāk patīk pašmērķīgas spēles ar kultūras atsaucēm, bet bez personiskas ieinteresētības. Lai gan tagad esmu jau gudrāka un pēc emocijām dzejoļos kā tādām vairs tik ļoti nekāroju, tomēr jāpiekrīt Aivaram Madrim, ka "intonācijas maiņa salīdzinājumā ar intelektuālās ironijas un dzirkstošas asprātības piesātināto "Es" ir visai labi sajūtama" un "[k]ā būtiskāko atšķirību gribas izcelt dzejnieka atkāpšanos no iepriekšējā krājumā plaši izmantotā atsvešinājuma". [1]
Tas nenozīmē, ka jaunajā krājumā Vērdiņš nejokotos vai nerotaļātos ar formu vai atsaucēm. Tāpat jāatceras, ka arī racionāli radīts mākslasdarbs bieži spēj izraisīt emocijas auditorijā – likt raudāt vai smieties (vai abus), un esmu pamanījusi, ka klausītājiem smieties praktiski vienmēr liek dzejoļi, kas "mazliet atgādina nodevas "Es" laikiem, sniedzot ironiskas spēles ar kultūras un vēstures parādībām ("Brīnumi", "Roka", "Raideris")" [2].
Joka mehānisms, šķiet, ir viena no visgrūtāk pētāmajām un skaidrojamajām problēmām kultūras teorijā. Vārdu spēles, kalambūri un pārteikšanās parasti saistīti ar valodas pirmatnējā, neartikulētā pamata ielaušanos nozīmes līmenī (mazuļi smieties iemācās ātrāk, nekā runāt). Cita veida joki ir muļķīgu situāciju demonstrēšana vai satīriski novērojumi par laikmetu ("Pieaugušajos" tādi ir, piemēram, "Tai pilsētā", "Posts"), vai konkrētu tipāžu pārspīlēta atdarināšana ("Klausieties!"). Cilvēki smejas, vēderus saķēruši, kad ierauga kaut ko nepieklājīgu, kad atpazīst karikatūrā kaut ko jau zināmu.
Un vēl ir joki, par kuriem kādreiz teica "katrā jokā ir daļa patiesības", bet tagad "katrā jokā ir daļa joka" – jo joks dažkārt ir vienīgais veids, kā iespējams kaut ko pateikt (tāpēc arī "āksta" arhetips kultūrā un attiecīga tradīcija dramaturģijā). Tāpat jokos un spēlēs tikpat labi kā nopietnajos un sirdi plosošajos tekstos var parādīties – un "Pieaugušo" gadījumā arī parādās individuālais aspekts – tas, kas piešķir mākslasdarbam neatkārtojamību: un tā visbiežāk nav tikai autoram raksturīga intonācija vai paņēmiens vien (lai gan, kā vēsta dzejolis "Meli", pie intonācijas šeit tiek īpaši piestrādāts (18. lpp.)). Vērdiņš mēdz izmantot praktiski visus minētos joku veidus, arī vairākus viena dzejoļa robežās. Taču, kad mēģinu klasificēt, pēkšņi sāk likties, ka daudzviet joku nemaz nav. Reizēm arī nesamākslotu un tiešu runāšanu iespējams uztvert kā ironiju, pie kuras lasītāji Vērdiņa gadījumā ir tā pieraduši, ka dažkārt smejas arī par bēdīgiem dzejoļiem.
Skumjas
Ja krājumā "Es" bieži tika smalki pateikts kaut kas tāds, par ko liriskajam es ir kauns, tad "Pieaugušajos" kauna vai neērtības ir daudz mazāk, toties – un arī aiz spēlēm – spēcīgāk jūtamas skumjas. Varbūt vārds "skumjas" pat ir par vieglu. Aivars Madris raksta par pēcsajūtu, taču, iespējams, šo rūgtumu varonim nākas piedzīvot neatkarīgi no tā, vai iepriekš ir vai nav bijušas dzīres. Tomēr tās nav narcistiski egoistiskas skumjas un nav arī šķietami līdzjūtīgas, bet gan – ar visu ironiju un satīru – mīlošas, tādas, kurās iespējams pieņemt citus un sevi pašu, vājumu un vilšanos, un visu šo pieaugušo cilvēku dzīvi ar tās muļķībām un bailēm no nāves. Tad, kad tāda pieņemšana vairs nav iespējama, dzejas balss tomēr dusmojas un dumpojas.
Pats apzīmējums "pieaugušie" grāmatā figurē divējādā nozīmē.
Pirmkārt, tas var apzīmēt vienaudžu grupu, kurai dzejas varonis jūtas piederīgs, tā saucamo "mēs", kas tagad kļuvuši pieauguši, uzvedas kā pieauguši, uzņemas saistības utt. Ar nosaukumu "Mēs" savulaik publicēts gan dzejoļu cikls krājumā "Es", gan biezāka dzejas grāmata, kurā apvienoti visi trīs iepriekšējie Vērdiņa dzejas krājumi, tostarp minētais cikls ar būtiskiem smeldzīgiem papildinājumiem, kas tapuši arī "Pieaugušo" rakstīšanas laikā.
Otrkārt, "pieaugušie" var nozīmēt apkārtējo sabiedrību, kuras uzspiestajai kārtībai varonis nostājas opozīcijā neatkarīgi no sava vecuma un sociālā statusa. Vislabāk tas nolasāms tituldzejolī "Pieaugušie": "Barojiet mani, pieaugušie, jūs, kas paši ēdat tik veikli un daudz" (68. lpp), saka vispirms bērns, tad ko līdzīgu pauž pieaugušo vienaudzis, kurš pats tomēr ar tiem neidentificējas, bet beigās večuks. Arī dzejoļi "Par dzīvajiem" un "Par mūža ieguldījumu" savā ziņā izaicina ierasto – un vienlaikus, līdz ar dzejoli "Rudzupuķes" un vēl dažiem, tie skan pavisam sirsnīgi un empātiski.
Skaistums
Aivars Madris norāda uz "sirreālisma un neparastu, nereti baisu vīziju klātbūtni gluži ikdienišķās parādībās" dzejoļos "Dežūrgaisma", kā arī "Pavasaris Pārdaugavā", "Kartupeļi", "Pils", "Katastrofa", arī "Sapnis". Madris šo parādību saista ar "Kārļa atdzejoto amerikāņu dzejprozas virtuozu Čārlza Simiča un Rasela Edsona klātbūtni". [3] Nepiekritīšu, ka agrākajā Kārļa dzejā tādu noskaņu nemaz nebūtu bijis, taču jāpiebilst, ka minētās sirreālās ainas ir visai gleznieciskas, lai neteiktu "šausminoši skaistas". Arī "Laime" un "Studio 54" ir lieliski, mazliet baisi dzejoļi.
Un vēl krājumā ir daži hrestomātiski dzejoļi, teju absolūti tīri, pilnskanīgi un precīzi. Pie tiem pieder "Labvakar, mūsu mazo draudziņ!", "Naids", "Sevī", "Pieaugušie", "Dārzā", "Jēga". Šie dzejoļi ir universāli tādā ziņā, ka tajos ir salīdzinoši maz lokālu vai laikmeta kontekstā komentējamu nianšu, turklāt apcerētas mūžīgi aktuālas tēmas. Tie it kā varētu būt tapuši arī citā vietā un laikmetā, tomēr nē – ir nojaušama smalka piesaiste konkrētai vietai, savam laikam un kultūrai raksturīgas intonācijas. Dzejolī "Dārzā" pavīd viegla atsauce uz Latvijas himnu un rotaļu "Tūdaliņ, tāgadiņ"; ironiskā pieskaņa tik tikko jūtama, tikai tāpēc, lai bērnišķīgā vienkāršība neizklausītos pārāk naiva un kopējais saturs – iepriekšparedzami saldsērīgs. Tomēr rezultāts ir nopietns, ticams un ne vien emocionāli aizkustinošs, bet arī savā veidā no jauna pārliecinoši pauž it kā banālo ideju "cilvēks dzīvo, kamēr viņu atceras", liekot to uztvert kā realitāti.
Dzejoļa "Sevī" varonis ir jauks un daudzu mīlēts, pat harismātisks cilvēks, kas, paliekot viens, sastopas ar sevi, pavisam citādu, nekā viņu redz apkārtējie, "un man bija skumji un baisi" (31. lpp). Savukārt "Naids" būtu laba viela analīzei filozofiem un teologiem. Man pat liekas, šeit autors nav līdz galam apzinājies, ko pats uzrakstījis. Arī es lasot ne vienmēr sapratu, dažkārt tikai nojautu viena otra dzejoļa domu vai, khmm, jēgu.
Toties tagad laikam varu izskaidrot, kāpēc "Pieaugušajiem" kā epigrāfs likts V. B. Jeitsa citāts "I spit into the face of Time / that has transfigured me". Vērdiņa varonis acīmredzami iespļauj laikam sejā dzejolī "Pieaugušie", kur pat vecumā viņa mute ir brīnumu pilna. Un otrreiz – dzejolī "Dārzā", jo tomēr "nebūs līdz galam vārti aizvērti ciet" (77. lpp).
Piebildīšu, ka uzskatu grāmatu "Pieaugušie" par Kārļa Vērdiņa labāko dzejoļu krājumu.
[1] Madris, A. Rūgtā pēcsajūta. Rakstniecības un mūzikas muzejs, 27.10.15.
[2] Turpat.
[3] Turpat.
2