"Mākslinieki un radītāji, iespējams, ir mūsu vienīgie ceļveži cita veida attiecību izveidošanā ar pasauli. Viņi ir starp pēdējiem, kuri vēl spēj mums rādīt ceļu un apliecināt, ka nākotne nu ir atvērta. Viņi mudina mūs pieņemt šaubas un nedrošību. Nevis izmisīgas un paralizējošas šaubas, bet gan tādas, kuras ļauj atplaukt iespējām, lai visu pasauļu galā uzziedētu jaunas idejas, ideāli un ilgas." (Rebeka Lamarša-Vadela, RIBOCA2 kuratore)
Pēc sastinguša pavasara un baigas un bezrūpīgas vasaras pienācis rudens. Tas vieš jaunas bažas un vienlaikus iezīmē gada saspringtāko Latvijas kultūrdzīves posmu. Tūlīt sāksies teātra festivāls "Homo Novus", mākslā – "Survival Kit" un "Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020", literatūrā – "Dzejas dienas", notiks "Baltā nakts" (kuras ietvaros priecāsimies jūs satikt tradicionālajā "Dzejas diskotēkā"), tā vai citādi tiks atklāta sezona koncertzālēs un teātros, nupat durvis vērušas jaunas mākslas telpas ("Pilot" un "Točka"), turpinās Rīgas fotogrāfijas biennāle, nemitīgi iznāk labas grāmatas (pārskatiet, piemēram, "Neputna" kataloga jaunumus), ap stūri – kinofestivāls "Riga IFF" un vēl citi ievērības cienīgi notikumi, ko gribas piedzīvot.
Šobrīd savādu kombināciju manā prātā veido divas pieredzes – apziņa par protestiem un cilvēktiesību pārkāpumiem tepat Baltkrievijā, dažu stundu brauciena attālumā, un otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles jeb RIBOCA2 apmeklējums. Grūti apvienot šīs pieredzes vienā teikumā – šķiet briesmīgi ciniski, taču tāds ir pasaules absurds, un nepieciešamība doties uz Baltkrievijas atbalsta akciju neliedz pēc tam apmeklēt izstādi. Varbūt tieši otrādi? RIBOCA2 apmeklējumā mani patiesi aizkustināja vairāki jaudīgi mākslas darbi un to kopējā kompozīcija, taču pats saviļņojošākais bija kuratores Rebekas Lamaršas-Vadelas rakstītais. Biennāles atklāšanas runā viņa norāda uz ideju par šodienas pasauli kā tādu, kas jau ir beigusies – apokalipse jau sagaidīta. Ko tālāk?
Mūsu redakcijas atbilde pasaulei, kas jau beigusies, ir aicinājums rakstniekus, dzejniekus un publicistus domāt par patiesi būtisko – pēc aizvadītās vasaras nometnes tapis kodols gaidāmajai "Satori Mīlestības grāmatai", ko izdosim ziemā. Nelielu ieskatu tajā varēs gūt jau rīt – "Mīlestības lasījumos" fon Stricka villā.
Otrs mūsu mēģinājums kaut ko darīt nākotnes labā – 1. septembrī Kaņepes kultūras centrā atklāsim izglītībai veltīto avīzi "Man riebjas skola", kas šogad ir bilingvāla – latviešu un krievu valodā. Atklāšanā, kā arī bāros, kafejnīcās un kultūras vietās visā Latvijā tā būs pieejama bez maksas jau no šīs nedēļas nogales. Avīzes tapšanas galvenais iemesls – tūlīt pilnus apgriezienus uzņems izglītības reforma "Skola2030". To gaidot, izlēmām pārskatīt izglītības sistēmas problēmas un vērst uzmanību uz to, ko šajā laukā iesaka mainīt filozofi, vecāki, skolotāji un rakstnieki. Rezultāts pārsteidza mani pašu – gan intelektuāli, gan emocionāli; no sirds apbrīnoju avīzē apkopoto tekstu autorus un esmu viņiem pateicīgs. Ceru, ka to novērtēs arī lasītāji.
Līdzās tam Vidzemē joprojām apskatāma Andra Eglīša iekārtotā mākslinieku grupas izstāde "Savvaļa", kurā lasāma arī "Satori" kūrētā "Savvaļas burtnīca", bet mūsu kolēģi "Ascendum" drukā otro grāmatas "Mūsējās" tirāžu, un šobrīd no plāniem par realitāti top vairāki citi projekti, kuri dienasgaismu ieraudzīs drīz.
Lasīt burtnīcas, avīzes un grāmatas var laukos vai pilsētā zem segas, tikmēr kultūras pasākumu organizatoriem un atbildīgajām institūcijām ik dienas jāpārskata slimību izplatības rādītāji, dalībnieku loģistika un telpu kvadratūra – vēlu visiem veiksmi un izturību; Baltkrievijā cilvēki pulcējas nepieredzētos apjomos; nupat sākušās Rīgas domes vēlēšanas. Dzīve turpinās arī pēc pasaules gala, un es turpinu ticēt kultūrai kā uzticamākajam dzīves pavadonim. Ne velti mūsu revolūcija notika dziesmu pavadībā. Mākslai piemīt spēja mierināt, iedrošināt un dziedēt. Ja viena pasaule ir beigusies, varam celt jaunu.
5