Par Anitas Mileikas dzejas krājumu "Mūžīgā nepārtikusī stirna", biedrība "Latgolys Studentu centrs", 2015
Anitas Mileikas debijas dzejas krājums "Mūžīgā nepārtikusī stirna" patiesībā vienos vākos apvieno divas grāmatas vai, teiksim tā, dzejas kopas. Taču iemesls tam nav tik daudz fakts – lai gan iemesls noteikti no tā izriet –, ka autore raksta, kā tās dēvē, gan latviešu literārajā, gan latgaliešu rakstu valodā. Iemesls šim pārrāvumam starp abām grāmatas daļām slēpjas atšķirīgās poētikās, kuras dzejniece katrā no tām izvērtusi. Tāpat labi saskatāma atšķirība ainavās, fonā, kur tiek izspēlētas dažādas drāmas, kurās kā vienojošajam elementam starp abām krājuma daļām galvenā loma visbiežāk piešķirta sievietei. Katrai no šīm divām vienos vākos apvienotajām "grāmatām" pievērsīsimies tādā secībā, kādā tās izkārtotas.
Krājuma pirmo, latviski rakstīto pusi par spēcīgu pieteikumu padara vairāki, lielākoties garākie dzejoļi (piemēram, 10.–12.; 13.–15.; 20.–22.; 25.–26. lpp). Diemžēl ir arī tādi, kas, manuprāt, tā arī nav pārauguši poētiskas improvizācijas mērogu un it kā beidzas paši no sevis, šķiet, zaudējot poētisko impulsu, kas bijis to tapšanas dzinulis. Pār tādiem, manuprāt, nosaucami, piemēram, vairāki īsāki teksti, kas seko cits aiz cita no 16. līdz 19. lpp. Tā varētu būt kā ilustrācija kādam dzejnieku profesionālajam noslēpumam – garākā dzejolī neveiksmīgās vietas grūtāk pamanīt, jo tās it kā izgaist uz spēcīgāko fona, maskējas, savukārt īsākā tekstā katra rinda ir kā uz delnas. Tas, protams, arī atkarīgs no autora poētikas.
Ja aplūkojam Mileikas poētiku salīdzinājumā ar citu latviešu dzejnieku, īpaši dzejnieču, dzeju, redzam gan tās savdabību, gan kopīgo, kas rāda, ka viņas debija neapdzīvo vienīgi šaurāka reģionāla konteksta teritoriju. Citu pēdējos gados debitējušo autoru lokā Mileikas poētikai piemīt vairākas īpatnības, kas it kā iet pret straumi. Pirmkārt, viņas tekstos mazāks uzsvars likts uz mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, tas ir, poētisko muskuļu izrādīšanu, lai gan brīžiem, teksta gaitā enerģētiskajam spriegumam pieaugot, arī valoda kļūst uzlādētāka. Atšķirībā, piemēram, no pagājuša gada spēcīgās Katrīnas Rudzītes debijas "Saulesizplūdums", Mileikas tēlainība tomēr nav tik blīva, un viņa to ekspluatē retāk, poētiskāku izteiksmes veidu mijot ar sarunvalodas elementiem. Šajā ziņā jaunākajā latviešu dzejā viņa ienes ikdienišķo – gan situācijās, gan valodā, no kā citi viņas kolēģi, šķiet, it kā kaunas. Tomēr, tāpat kā Rudzītes gadījumā, visbiežāk pēc dzejoļa izlasīšanas par to iespējams ko pateikt, pievēršoties atsevišķiem teikumiem, tēliem, metaforām, jo teksts veidots, sekojot grūtāk izsekojamajai asociatīvajai loģikai, lai gan teju katrā tekstā tomēr pastāv kāds tematisks ietvars vai motīvs, kas atkārtojas.
Neskatoties uz autores filoloģijas maģistra grādu, viņas dzeja nav "literāra", būdama brīva no jebkādām kulturālām atsaucēm. Atcerēsimies, ka tieši biežā atsaukšanās uz citiem tekstiem ne tikai tiešajā šī vārda nozīmē brīžiem kļuvusi pat par tādu kā pārmetumu pēdējo gadu debiju viļņa dzejniekiem. Tāpat dzejas krājuma "Mūžīgās nepārtikušās stirnas" teritorija ir anonīma un pazīstama, iztikdama bez toponīmiem. Nekādas Parīzes ainavas te neatrast. Interesanti, ka, nezinot neko par autores biogrāfiju, lasot šos dzejoļus, drīzāk liktos, ka tos rakstījusi kādas piejūras pilsētas iemītniece – pirmajā grāmatas daļā netrūkst šādu ģeogrāfisku norāžu un tēlu: "bāku un kopmītņu pilsēta" (10. lpp.), "kaijas un viļņu kustība" (18. lpp.), "sievas ir dusmīgas un iet uz jūrām" (21. lpp.), "kravas kuģi atgriežas ostā" (28. lpp.) u.c.
Vēl kāda atšķirība: šķiet, neviena Mileikas paaudzes dzejniece nav tik plaši izvērsusi sievietes un sievišķā portretējumu, turklāt vēl darīdama to tik skaudri. Te drīzāk nāktu prātā salīdzinājums ar Ingas Gailes "Miglu", lai gan dažādu sieviešu tēlu galerija te ir pat daudz plašāka, tās nereti rādot trešajā personā. Vēl jāmin Andras Manfeldes dzeja, kurā labi iederētos arī Mileikas lielākoties nelaimīgās varones. Sieviete: bezmiega; ievainotā; ar vienu delnu; gaidošā; "ar aijātājas rokām bet karuseļvēsuma acīm", kura "klusē pat tad kad ļoti grib mīlēties vai nah... (sic) apdzerties" (10. lpp.); jaunava, kura nolec no tilta, kura "netic / ka arī šajā pilsētas centrā atraidītas sievietes pašas iesmaržojas ar odekolonu" (14. lpp). Tāpat sievietes, kuras bēg no vīriem tirāniem vai vīra dzirnavnieka laukos uz pilsētu. Un ir arī sieviete "nemierīgākā un stiprākā kandžas dzinēja apkaimē" (21. lpp.) un sieviete "skaistā hiēna ar asiņaino zodu" (25. lpp.).
Šo portretu galeriju papildina arī latgaliski rakstītie dzejoļi, kuri seko tūlīt pat bez kādām norādēm – vienā atvēruma pusē lasāms īss dzejolis latviski, kas tikpat labi varētu būt kāda Edvīna Raupa dzejoļa parafrāze vai pat parodija: "brokastot vienatnē / ak Kungs / dodi man ēstgribu / tādu kā vēl nekad" (34. lpp.), un otrā atvēruma pusē uzreiz ne mazāk kulinārs dzejolis latgaliski, kurā "muote žārej škvarkys" (35. lpp.).
Kad nonākam līdz šai grāmatas pusei, it kā atklājas otra Mileikas seja – līdz ar latgaliešu valodu dzejoļi kļūst īsāki, lakoniskāki, mazāk tēlaini. Un atšķirībā no iepriekš lasītajiem tie strādā, arī būdami apjomā pieticīgi. Lieta tāda, ka te sastopam atšķirīgu poētiku, kas izmanto vēl mazāk no tēlainas valodas iespējām, centrēdamās naratīvā. Dažās rindās te izstāstīts kāds stāsts vai rādīta neliela aina vai epizode iz dzīves. Līdzās pāris laikam jau personiskām bērnības atmiņām te parādās dažādi personāži. Tāda neliela un pieticīga latgaliešu "Spūnriveras antoloģija", lai gan ne visi gadījumi nonāk līdz letālam iznākumam. Patiesībā eksistence te atklājas visā tās dažādībā, sākot no jaunības mīlestības ar tās sapņiem (55. lpp.), beidzot ar vientuļo māti, kura viena audzina trīs meitas un strādā kā "buoba zyrgs" (atkal zoomorfa sieviete), lai padarītu visus darbus (51.–52.lpp.), vai arī – beidzot ar gurķu tirgotāja nāvi no kādas nāvīgas, iepazīšanās portālā atrastās sievas pielaistas slimības (43. lpp.). Varbūt vien atšķirībā no latviski tapušajiem dzejoļiem šiem nāktu par labu nosaukumi, kuru grāmatā, izņemot vienu ar pus, nav.
Jau pirms pirmās grāmatas iznākšanas, kā vēsta krājuma beigās pievienotā autores biogrāfija, Mileika saņēmusi Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2011" par spilgtāko debiju literatūrā, taču minēts, ka ne visiem latgaliešu auditorijā viņas rakstītais šķiet pieņemams. Tam par iemeslu, visticamāk, jau tas, ka Mileika nekautrējas pievērsties tēmām, kuras kāda konservatīvāka lasītāja priekšstatos neklātos pieminēt pat sarunā, kur nu vēl dzejā. Tas, ka grāmatas otrajā pusē rakstīts par spontāno abortu, laikam pat diviem, nevēlamu grūtniecību vai incestuālām attiecībām, varētu pirmajā brīdī mudināt piešķirt autorei latgaliešu literatūras sliktās meitenes titulu, par kuru it kā pasmīn arī viņa pati: "par munu pyrmū lomu vuordu / mama nu pogolma atnese žogorus" (54. lpp.). Patiesībā jau Anita Mileika savā debijas krājumā atklājas kā vērīga dzejniece, kura godīgi un neliekuļojot rāda to, ko redzējusi, piemēram, tajā pašā dzimtajā Latgalē, tas ir, ne tikai bēdas un sapņus par laimestu loterijā, bet arī stirniska maiguma mirkļus.
2