Par LTV dokumentālo filmu "Influenceri" (2020); režisore Ieva Stade, scenāriste Eva Johansone.
Ir cilvēki, kurus mums patīk ienīst. Angļu valodā tas skan vēl atbilstošāk – "love to hate", mīlam ienīst. Holivudas un pašmāju zvaigznes, kuru ārišķība liek vēderam savelties čokurā. Sabiedrības krējums, kas atnācis uz kārtējo krievu estrādes zvaigznes koncertu – un tu vēro šīs sejas, bet nepazīsti nevienu, ja neskaita senāk korupcijas skandālos ievītu kundziņu trešās sievas un viņu meitas, kas visas izskatās vienādi. Viņu dārgās mašīnas, garos, manikirētos nagus, vienmēr ieveidotos matus, lūpas ar filleriem un milzīgās, uztetovētās uzacis. Mēs mīlam ienīst politiķus. Un vairāk par visu mēs mīlam ienīst influencerus.
Ir viegli ienīst to, ko tu nepazīsti. Cilvēkus, kuru vienīgā pazīstamā šķautne ir viņu publiskais tēls, ir viegli dehumanizēt – iedomāties, ka tas, ko mēs redzam, ir viss, kas viņi ir. Tagad ir divi influenceri, kurus daudziem būs sarežģītāk ienīst, jo mēs viņus pēc filmas "Influenceri" noskatīšanās esam iepazinuši tuvāk. Evas Johansones scenārijs pret filmas varoņiem Agniju Griguli un Roju Rodžeru izturas ar maigumu un mīlestību, parādot viņu dzīvi gan no skaistās puses, kuru redzam savos telefonu ekrānos, gan no otras, kurā viņi ir parasti cilvēki ar draugiem, darbiņiem un omītēm. Šī filma lieliski iederētos skolas programmā – sadaļā "medijpratība". Skolotāji varēs notēlot, ka nav galīgi atpalikuši no modes, jo zina veselus divus influencerus. Viņi varēs iedot skolēniem noskatīties filmu, kurā ir arī izglītojošais moments – intervijas ar ekspertiem, un pēc tam ielikt treknu ķeksi, ka medijpratība nu ir audzēta. Visi priecīgi.
Mani nepamet doma par to, kā šī filma izskatītos, ja Agnijas un Roja vietā būtu citi influenceri. Tādi, kas nespīd ar intelektu un ik pa laikam ieķēpājas te naida komentāros, te Covid-19 ierobežojumu pārkāpšanā, te sazvērestības teoriju izplatīšanā. Viņi arī ir cilvēki, viņiem arī ir omītes, tomēr viņus vilificēt vēl joprojām ir viegli. Kaut kādā ziņā filmas skumjā un vientulīgā izskaņa rada prieku skatītājam. Skat, te nu viņa, Agnija, ir – no ārpuses tik priecīga, bet arī vientuļa. Tā kaut kādā ziņā šķiet izdabāšana skatītājam – redz, bagātie arī raud, "Instagram" sirsniņas netransformējas mīlestībā reālajā dzīvē. Arī didaktiskā izskaņa labi noderētu skolai.
Publiskajā telpā prevalē uzskats, ka sociālie tīkli ir toksiska vide – ne tikai lietotājiem, bet arī satura veidotājiem. Sociālajiem medijiem un jo īpaši "Instagram" ir negatīva ietekme uz ķermeņa uztveri (sevišķi – jaunu sieviešu vidū) un cieša saikne ar ēšanas traucējumiem [1]. No otras puses, sociālo tīklu satura veidotāji un influenceri atzīst: viņi regulāri izjūt trauksmi un bailes par to, ka zaudēs sekotājus vai ka saturs izrādīsies nepietiekami aizraujošs un saņems mazāk "patīk". Tā ir arī dzīve maskā, tēlā, turklāt nevis uz vienu teātra izrādi, bet gan katru dienu vairākas stundas dienā, bez brīvdienām. Šie tēli ir gluži kā akmenī iecirsti – visi sagaida, ka tu esi un paliksi autentisks, tieši tāds, kāds biji pirms mēneša, gada vai diviem. Nesen pamanīju, ka viena influencere, kuras tēls ir būt vienmēr smaidīgai un pozitīvai, kā arī katru dienu doties sportot, atzina, ka jūtas nogurusi. Viņas stratēģija šādā situācijā esot sportot vēl vairāk un domāt pozitīvas domas, īstenot afirmācijas. Es to izlasīju un nodomāju: tam noteikti jābūt mokoši – nedrīkstēt atslābt, nogurt, nevarēt vai negribēt. Protams, tas nozīmē arī to, ka tavs vienīgais darbiņš ir būt sportiskai, jo tādiem sīkumiņiem kā algotam darbam tad laika nepietiek.
Katrinas Ormerodas grāmata "Kādēļ sociālie mediji sabojā tavu dzīvi" [2] atklāja, ka 47% pusaudžu saviem sociālajiem, profesionālajiem, seksuālajiem un fiziskajiem mērķiem piemēru ņem no "Instagram" redzētā un negatīvs pašvērtējums rodas tajā mirklī, kad viņiem parādās sajūta, ka viņi netiek līdzi izvirzītajiem mērķiem. Mēs esam pieraduši, ka tas, ko redzam, attēlo īstenību. Lai mazinātu sociālo tīklu toksiskumu, tiek piedāvāts pie fotogrāfijām izvietot paziņojumus, ka šie attēli nerāda īstenību, lai gan pētījumi liecina, ka tie neko nemaina – cilvēki pēc sociālo tīklu, jo īpaši "Instagram", lietošanas testos vēl joprojām uzrāda zemāku apmierinātību ar savu dzīvi un ķermeni un vispārēju garastāvokļa pasliktināšanos. Tāpēc, piemēram, bijušais "Google" darbinieks Tristans Hariss ir izveidojis "Cilvēcisko Tehnoloģiju Centru" (Center for Humane Technology), lai cīnītos pret sociālo mediju algoritmiem, kas ir veidoti, lai veicinātu atkarības un apdraud demokrātiju. Viņa mērķis ir likumiski regulēt tādu aplikāciju kā "Instagram" darbību.
Tas, ka mēs sevi salīdzinām ar citiem, ir normāli. To var darīt divos veidos. Veselīgi ir sevi salīdzināt ar cilvēkiem, kas ir mums līdzīgi. Toksiski ir sevi salīdzināt ar nereālistiskiem tēliem, ko redzam sociālajos tīklos. Salīdzināt savu dzīvi ar tām no sociālajiem tīkliem, kurām mēs redzam tikai ideālo pusi. Tā ir kūrēta realitāte, kurai ar īstenību maz sakara.
Kad runāju par medijpratību ar jauniešiem, vienmēr saku – uz katru perfekto "Instagram" modeli jāpieseko vismaz trim dragkvīniem, dzīvnieciņiem vai plus-size modelēm. Vai komiķēm, starp citu. Viens no šarmantākajiem Austrālijas pētījumiem parāda, ka sievietes, kas "Instagram" skatījās Selestes Bārberes skaistuma standartus kariķējošus video, jutās labāk un savu ķermeni novērtēja pozitīvāk salīdzinājumā ar grupu, kas "Instagram" skatījās uz modelēm [3].
Nobeigumā es gribētu pateikt trīs ļoti svarīgas lietas. Pirmā – man prieks, ka tās Roja Rodžera draudzenes viņu atrada. Jo, lai cik toksisks šis sociālais tīkls nebūtu, tas tomēr ir arī par dalīšanos un savējo atrašanu. Un atrast savējos ir patiešām skaistākais, kas ar tevi dzīvē varētu notikt. Ceru, ka tiem, kam ir grūti atrast savējos reālajā dzīvē, vismaz izdodas tos identificēt sociālajos tīklos. Otrā – filmā bija lieliska mūzika. Un trešā – "Instagram" tomēr ir uzņēmums, kuru pilnībā kontrolē "Facebook". Un tā galvenais mērķis ir nevis mūs savienot vai nodarboties ar mūsu labklājības uzlabošanu, bet gan panākt to, ka pavadām tur pēc iespējas vairāk laika, un ar to nopelnīt.
[1] Sistēmiski literatūras apskati par šo tēmu pieejami, piemēram: Holland, G., Tiggemann, M. A. Systematic review of the impact of the use of social networking sites on body image and disordered eating outcomes. Body Image. Volume 17, 2016, Pages 100-110, ISSN 1740-1445, doi.org/10.1016/j.bodyim.2016.02.008 un Tiggemann, M., Anderberg, I. Social media is not real: The effect of ‘Instagram vs reality’ images on women’s social comparison and body image. New Media & Society. 2020;22(12):2183-2199. doi:10.1177/1461444819888720
[2] Ormerod, K. Why Social Media is Ruining Your Life. Cassell (October 16, 2018)
[3] Slater, A., Cole, N., Fardouly, J. The effect of exposure to parodies of thin-ideal images on young women’s body image and mood. Body Image, Volume 29, 2019. Pages 82–89, ISSN 1740–1445, https://doi.org/10.1016/j.bodyim.2019.03.001.
0