"Pirmie kontakti", 2012
 
Recenzija
13.12.2012

Miķeļa Fišera vieldienas

Komentē
1

To make this trivial world sublime,
take half a gram of phanerothyme.
(Humphry Osmond)

2012. gada apokaliptiskajā izskaņā izstāžu zālē "Arsenāls" ir apskatāma mūsu psihodēlijas, kontrkultūras un avangarda klasiķa Miķeļa Fišera izstāde "Lielviela", kurā izstādīti ievērojami darbi no dažādiem mākslinieka daiļrades posmiem: sākot ar 90. gadu postapokaliptiskajām vīzijām no cikla "Dažreiz viņi atgriežas", eksaltētiem romantiskā eskeipisma ainavu cikliem "Bez cilvēkiem" un "Pārdaba" un beidzot ar autobiogrāfiskajām citplanētiešu sērijām "Kosmoss kļūdas nepiedod" (El cosmos no perdona las faltas) un visjaunākajiem darbiem, kas veltīti mūsdienās populārām sazvērestības teorijām. Izstādē apzināti nav iekļauti mākslinieka sociālreālistisko provokāciju cikli, lai precīzāk atainotu viņa nu jau 20 gadus ilgo transcendentālo odiseju stereotipiskajā paralēlajā pasaulē.

Jēdzienu "lielviela" mākslinieks skaidro ar savu bērnības vīziju par diviem objektiem, no kuriem "viens strauji palielinās, otrs – samazinās, līdz vērojums kļūst neiespējams, jo vērotāja vizuālās uztveres diapazons nepieļauj šādas mēroga attiecības". Šāds neiespējamības duālisms ir raksturīgs viņa darbiem vairākos līmeņos, arī attiecībā uz ticību/neticību galvenajai tēmai – iespējamajai ārpasaules izzināšanai, kas tieši skar arī darbu interpretāciju. Skatītājs it kā paliek levitējam gaisā, mēģinot aptvert, cik lielā mērā šos darbus piepilda apgarots viedums, un vienlaicīgi – cik dziļi tie krīt sevi kariķējošā ironijā. Divi lielumi, kas viens otru principā savstarpēji izslēdz. Tu apstājies gleznas priekšā, tev tā it kā patīk vai uzjautrina, vai arī tev šķiet, ka to saproti, bet, mēģinot tikt galā ar savu attieksmi pret to, sajūties kā idiots, kam izrauts pamats zem kājām, jo nav skaidrs, cik lielā mērā Fišers trollē (vazā aiz deguna). Un cik lielā mērā uz to ir uzķērušies arī izstādes rīkotāji, kataloga veidotāji un viņam tuvu stāvošie laikabiedri, kurus viņš ne tikai mēdz portretēt savos darbos, bet kuriem viņš ir arī provokācijas leģenda un autoritāte. Komentējot viņa daiļradi, tiek runāts par kādu īpaši smalku robežu, uz kuras Fišers noturas, taču, skatot vienkopus dažādos viņa daiļrades ciklus, drīzāk rodas sajūta, ka jebkāda robeža tiek nojaukta, tiklīdz konstatēta, un mākslinieka galvenais mērķis ir likvidēt ikvienu interpretācijas iespēju, lai saglabātu lidojumu, kas rodas, patiesībai un kosmosam izplešoties.

"Ardievas", 2008

Sākotnēji Fišers ir smēlies iedvesmu 90. gadu ezotēriskās (stacijas tuneļa) literatūras estētikā un New Age eklektismā, kas brīvi kombinē dažādu kultūru un rituālu sakrālos priekšmetus, mēģinot uzjaukt jaunu (labāku) mistērijas kokteili. Viņš mēģina pārnest šīs tendences estētisko esenci savās gleznās – ar lētas, saraustītas drukas kvalitāti, izplūdušām NLO liecībām, rozā kristāliem interesantos rakursos un īpašo starojumu, kas apņem šos nozīmīgos, arhetipiskos objektus. Fišeru ir viegli klasificēt kā tipisku 90. gadu psihodēlijas viļņa pārstāvi, taču viņa apziņas ceļojumos sastapto personāžu tēlojumam pietrūkst patētiskās nopietnības, bet stilam – ekspresīva spontānuma, kas liecinātu par halucinācijas pārsteidzošo un gaistošo iespaidu. Tieši pretēji – viņam raksturīga pamatīga tēmas izpēte, iedziļināšanās pētāmajā objektā (Fišers pēta pieejamo literatūru, iesaistās ufologu biedrībā utt.), apdomāta tehnikas izvēle un uzsvērti rūpīgs izpildījums, kas burtiski iebetonē jauno patiesību paliekošā darbā. Savukārt attēlotais objekts paliek pašironiski klišejisks, neveikls un naivs, kas atkal rada to galēji pretrunīgo "lielvielas" iespaidu: autors šķietami strādā pie ikonas, bet rada plakātisku karikatūru.

Brīdī, kad vai nu visiem kļuvis skaidrs, ka Fišers izsmej ne tikai aktuālās politiskās norises, bet arī sabiedrības centienus izzināt pasaules noslēpumus, vai arī pašu autoru apšķebinājusi ironija, viņš maina taktiku un dodas nevis iekšējos apziņas ceļojumos, bet reālos spēka vietu un portālu meklējumos pasaules kartē, pārsteidzot skeptiski noskaņotos izstādes apmeklētājus ar Rēriha stila ainavām, kurām pievienoti izsmeļoši apraksti par šo vietu maģisko iedarbību, kā arī izstādot autentiskus suvenīrus no šīm vietām. Jāpiezīmē, ka pievēršanās brīnumzemju apceļošanai pēc psihodēliskās pieredzes etapa ir diezgan tradicionāls pavērsiens, kas iezīmē arī daudzu 60. gadu psihodēlijas revolucionāru dzīves gājumu. Fišers ir pārvedis liecības no Meksikas, Krimas, Norvēģijas u.c. spēka punktiem, ar kuriem saistītas daudzas spekulatīvas pseidozinātniskas teorijas. Fišera skrupulozie kokgriezumi ("Trīsbriedība", 2008) un daudzacainā brieža tēla parādīšanās gleznās liek domāt par veltījumu psihotropajam peijota kaktusam, kuru par briedi dēvē un savā reliģiskajā praksē izmanto Huičolu indiāņi. Gleznās ienāk dabas spēku cildinoša tematika un dzīvnieku personifikācija – mākslinieks mums parāda savus šamaniskajos rituālos atklātos spēka dzīvniekus. Īpaši sirsnīgas un personiskas uz šī eksotiskā fona šķiet Latvijas un kaimiņvalstu ainavas ("Rucavas priedes", 2005; "Sāmsala. Igaunija", 2004). Pazīstamais, pelēcīgais kolorīts un motīvs ļauj ieskatīties mazliet ciešāk un mēģināt iejusties mākslinieka ādā, ko citi darbi principā liedz. Bet ikviens izstādes apmeklētājs taču grib gūt kaut ko no tās sajūtas, ar kādu Fišers dodas savos ceļojumos, vai vismaz noskatīties, kā viņš ielien tajā alā, no kuras iznāk ar jaunu darbu.

Tāds vismaz varētu rasties priekšstats par mākslinieku, kurš dodas ceļā, tālu prom no ikdienas un sava fiziskā ķermeņa. Tāpēc biju pārsteigta uzzināt, ka šobrīd viņš glezno kaut kādā Ādažu kultūrizglītības centra skatlogā. Droši vien jaunu pieredzi var gūt, arī atklāti eksponējoties, tā teikt, pašā tirgus laukuma vidū, kur apkārt klejo visas jaunākās apokalipses tenkas un šarlatāniskās tautas gudrības. Es vai kāds cits drīzāk mēģinātu apiet visu to drausmīgo muldēšanu, bet Fišers peldas šajā maldu, pieņēmumu un nojauktu simbolu baseinā, turklāt ar lielu kaifu. Viņš ir īsts eksperts. Tāda vide viņu iedvesmo un sagādā baudu. Viņš barojas no šīm kabalām un daudzsološajām misticisma peripetijām, spēj tām ļauties un noticēt.

"Draugs aiziet", 2009

Līdzīgi kā halucināciju izraisīšana un dažādi transa stāvokļi mūsdienās ir diezgan viegli pieejama izklaide, tāpat arī visai populāra kļuvusi došanās garīgos meklējumos uz kalniem, Indiju vai indiāņu zemēm . Fišers ir viens no šīs paaudzes. Tāpēc viņš savu pieredzi neizstāda kā unikālu, bet pašironiski piešķir tai tādu kā tūrisma ceļvedim raksturīgu formu. Vienreizējās halucinogēnās atklāsmes patiesībā līdzinās cita citai kā no kalniem pārvestas fotogrāfijas, un Fišeram par tām ir tīri žurnālistiska interese kopējā pētījuma ietvaros. Tādā veidā arī ceļojumu cikls kļūst raksturīgi ironisks jeb fišerisks.

Pēdējos gados Fišers ir atgriezies arī pie citplanētiešu un kosmosa bruņinieku tēmas. Cikls "Kosmoss kļūdas nepiedod" vistiešāk ilustrē "lielvielas" mērogu neiespējamību: mazie, neaizsargātie kosmonauti uz lielā kosmosa maliņas rada vērotājā apdullinošu maigumu. Tiem piemīt cilvēcisks vājums, viņi pakrīt, nogurst, iet bojā, lūdz pēc palīdzības. "Pirmie kontakti" (2012), "Brīnišķīgā celtne" (2009) un citos darbos beidzot parādās pati ekspedīcija un noslēpumainais atklājuma brīdis kosmosā, taču tas tiek rādīts it kā no kāda ārēja skatu punkta, kur kosmonautu varoņdarbi izskatās pēc bērnišķīgas muļļāšanās, savukārt citplanētieši ir mazas, rozā bitītes. Šajā ciklā ienāk arī personiskais – drauga un ceļabiedra zaudējuma motīvs ("Draugs aiziet. Veltījums Jānim Viņķelim", 2009), bet tā sērīgums ir smieklīgs... kosmosā. Instalācijas "Pēdējie apaļā galda bruņinieki meklē Svēto Grālu" (2010) tumsiņa, kūpošais ledus un skaņa iedarbojas vienlaicīgi uz vairākām maņām, ļaujot skatītājam beidzot pieredzēt kaut ko no tās ievelkošās sajūtas, kas raksturīga ceļojumam kosmosā. Skaņa it kā noņem ironijas barjeru, tomēr arī tā nešķiet uzticama, jo atsauc prātā urbāno leģendu par "brūno infraskaņas toni", kurš varot izraisīt tādu efektu, ka pūlis vienā jaukā brīdī kolektīvi pietaisa bikses.

Pārējā izstādes telpas daļa ir veltīta jaunākajiem monumentālajiem darbiem par sazvērestības teorijām. Prāts ir ass kā kokgriezēja nazis, tas darbojas skaidri un saskata manipulatoru shēmas un divkosīgo seju – "Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalināšanai Jaunās Švābijas velvju zālē" (2011). Gandrīz neredzamā diedziņā gaisā un kosmosa izplatībā pakārts mazs koka vīriņš – "Skolotājs" (2008). Fišers meklē labāko veidu, kā attālināties.

 

Tēmas

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!