No pilsētas izbraucu tumsā, vēl bija agrs, un pagaidām vēl nebija izveidojušies no aglomerācijām uz saviem pilsētas darbiem braucošo radīti sastrēgumi. Gaismas kļuva retākas, un drīz vien es paliku viens ar auto starmešu apspīdēto šosejas posmu, tumsā degošiem spidometra cipariem un "Waze" lietotnes zīmētu manas pārvietošanās trajektoriju mobilā tālruņa ekrānā. Brīdī, kad iedomājos par miegu un to, ka nepavisam nebūtu labi pie stūres aizsnausties, priekšā pamanīju žilbinoši spoži izgaismotu benzīntanku – jau pa gabalu aiz koku, krūmu un tumsā iegrimušu ēku siluetiem tas atgādināja pirms mirkļa nolaidušos un trešās pakāpes tuvos kontaktus gaidošu citplanētiešu ekspedīcijas kuģi. Pārdevējs veikalā rosījās viens pats, taču, kolīdz devos pie kafijas automāta, man priekšā žigli iznira vīrietis īsā ādas jakā. Viņš izvēlējās kafiju ar pienu un cukuru, un es nedomādams sekoju viņa piemēram. Kad nonācu līdz kasei, šādu vīriešu tur jau bija trīs vai četri – viņi izskatījās pēc parādu piedzinējiem vai naudas mijējiem, kas visu nakti varētu būt pavadījuši smagā darbā un tikai tagad raduši īsu atelpas mirkli.
Kafiju uzreiz nedzēru, tā bija pārāk karsta, turklāt man riebjas dzert no tiem papīra krūzīšu plastmasas vāciņiem. Man pietika ar domu, ka tagad mašīnā ir kafija, un šī doma kaut kā palīdzēja aizmirst domu par miegu. Ātrumu es nolēmu nepārsniegt, un šāds lēmums sagādāja zināmu gandarījumu. Nē, ne jau tāpēc, ka acumirklī būtu sajutis morālu pārākumu par tiem dažiem retajiem braucējiem, kas mani uz tumšā ceļa apdzina, bet tāpēc, ka atcerējos vēl pavasarī mani apturējušā ceļu policista brīdinājumu. Te pāri mēdz skriet zvēri, viņš teica. Brauciet uzmanīgi. Es gan viņam būtu varējis iebilst un pastāstīt par to gadījumu uz pilnīgi tukšās šosejas, kad braucu kādus kilometrus desmit ātrāk par atļauto ātrumu un tikai sekundes desmitdaļā vai simtdaļā ar acs kaktiņu paguvu pamanīt aļņa purnu. Alnis tajā brīdī atradās tieši pretī mašīnas kreisās puses sānu logam. Ja būtu braucis lēnāk, es pēc tam spriedu, zvērs, visticamāk, būtu man tieši priekšā. Vienkārši baigi negribējās mirt. Ne uztriecoties alnim, ne kaut kā citādāk. Vismaz pagaidām vēl ne.
Migla sāka parādīties vēl pirms pirmās gaismas. Iesākumā tie bija tikai tādi kā automašīnas starmešu izgaismoti dūmi, kā garaiņi, taču pamazām migla kļuva biezāka un biežāka, iemidzināja manu modrību, un es pat nepamanīju brīdi, kad gaišākas sāka kļūt arī debesis. Pabraucu garām vietai, kur vēl pirms dažiem gadiem līdzās vientuļai autobusa pieturai meža vidū bija stāvējusi māja. Sagadīšanās pēc braucu garām tieši ugunsgrēka brīdī. Liesmas jau bija pievārējušas dzīvojamo ēku un pārsviedušās uz kūti vai šķūni, līdzās bezpalīdzīgi stāvēja ugunsdzēsēju mašīna, bet mājas iemītnieki tajā visā noraudzījās no autobusa pieturas. Pietura tur ir vēl aizvien, sēta jau diezgan aizaugusi. Bērnībā, kad bieži visur kur ar vecākiem braucām ar satiksmes autobusu, ievēroju, ka pieaugušie pirms pieturām, par kurām bija zināms, ka autobusi tajās apstājas tikai "pēc pieprasījuma", nevis vienkārši šoferim palūdz apstāties, bet burtiski ieliecas viņa aizslietnim līdzīgajā kabīnē un pieglaimīgā balsī izdveš: "Šoferīt, pieturā!" Šī nu tagad ir pietura, pirms kuras laikam nevienam vairs vajadzības traucēt nevienu šoferīti.
Migla sabiezēja, un tāpat sabiezēja gaisma – pelēka, bet pēc tam arvien baltāka novembra rīta krēsla. Un šajā krēslā iznira pirmā apdzīvotā vieta, kas allaž iekustina iztēli ar daudzām īpatnējām un tikai šim miestiņam raksturīgām lietām, taču apstāties un tās iepazīt tuvāk nekad nav pieticis nedz laika, nedz gribas. Vispirms muiža, tad – uz daudzām privātmājām pāri ielas malas grāvim mesti vienādi koka tiltiņi, tad – par Eiropas Savienības naudu uzposta skola, veikals, baznīca, un tālumā aiz meža – allaž izgaismoti, Herberta Velsa marsiešu darbnīcas atgādinoši un nemitīgi kūpoši skursteņi. Vienīgā rosība bija manāma pašā centrā līdzās autobusa pieturai, kur stāvēja melns mikroautobuss, bariņš darba drēbēs ģērbtu vīru, un visa kompozīcija atgādināja kaut kad vēl pamatskolas vēstures stundās "pēc gleznas motīviem" grāmatā redzētu vergu tirgus atainojumu. Bet tūliņ pēc tam – atkal tumsa, atkal miglas vāli, atkal vieta, kur, kā šķiet, vēl ne pārāk sen bija norāde uz leprozorija muzeju, bet tagad vairs nekā.
Tad ceļš laižas lejup, un tur es viņu ieraudzīju. Pirmajā mirklī nebija pat saprotams, kas tas par zvēru. Asfaltētajam ceļam pāri zaglīgā gaitā lavījās kāda būtne, kurai, kā šķita, ir vai nu vairāk par četrām kājām, vai kaut kādas pilnīgi asimetriskas ķermeņa proporcijas. Kaut kā tā nu sagadījās, ka šajā tumšajā šosejas posmā un tieši šajā brīdī uzradās arī kāds pretībraucējs, un viņa auto gaismas pāri ceļam skrienošo būtni vērta vēl dīvaināku. Taču tad iezibējās acis, no ēnas iznira kupla aste, un viss kļuva skaidrs. Jau ziemas kažoku apvilkusi lapsa pāri braucamajai daļai nesa treknu zaķi. Viņas skatienā, tāpat kā mērķtiecīgi palēninātajā gaitā bija jaušams nevis tūlītējas izdzīvošanas un savas miesas aizsargāšanas instinkts, bet gan naidīgs un iracionāls nenovīdīgums, itin kā no abām pusēm virsū braucošajās mašīnās sēdošie cilvēki jeb augumā nedaudz lielākās lapsas to vien tīkotu, kā atņemt viņas medījumu. Šo skatienu es pazinu. Mana kaķa acīs es tieši tāpat acumirklī pārtopu par nāvīgu konkurentu ikreiz, kad tas ir pamanījies noķert peli vai manis pasviesto lupatu mantiņu. Es piebremzēju, un lapsa nozuda ceļmalas krūmos. Vidējā gaisa temperatūra kopš šo mērījumu sākšanas pasaulē jau tagad esot cēlusies par vienu grādu, tuvāko 100 gadu laikā vēl viens grāds varētu nākt klāt, dzīve Persijas līča piekrastē mitruma un karstuma iespaidā cilvēkam varētu kļūt neizturama, pērnā gada plānās sniega segas dēļ Latvijas akas esot gandrīz sausas, bet tāda lapsa jau to nevar zināt. Lai nu viņai iet labumā.
Kļuva gaišāks, Artis Volfs radio stāstīja par Nīlu Jangu, pieminēja, ka viņam mīļākā esot Džima Džārmuša filma "Mironis" ar Džoniju Depu, bet vispār Jangs esot bijis "grunge" mūzikas stila iedvesmotājs. No ceļmalas elektrības staba uz rītausmas un miglas fona pacēlās melna putna ēna – knābī prāvs medījums. Ja ne zaķis, tad vismaz pagaidām vēl vienmēr grūti noticamajai ziemai labi sagatavojies grauzējs. Vēl bija pietiekami tumšs, lai to nevarētu saskatīt. No baltās miglas iznira un gausi atkal miglā nozuda piena mašīna. Uz vientulīgām autobusu pieturām gar ceļmalu devās ar atstarotājiem nodrošinājušies un zem mugursomu smaguma salīkuši miegaini skolēni. Miers. Un tas nekas, ka izglītība vēl arvien neko daudz negrib reformēties un nauda neseko skolēniem. Arī bērni pēc mirkļa nozuda miglā un krēslā, devās pretī savai nākotnei, un atkal abās ceļa malās zibēja tikai lapas nometuši koki un krūmi, savēlušies dzeltenas zāles ceri, samelnējuši nokaltušu nezāļu laksti un polietilēna plēvē iesaiņoti siena ruļļi.
Šoreiz nolēmu nebraukt pa asfaltēto ceļu, bet izlīkumot pa grantēto ceļu un pa taisno – cauri vēl viena no Latvijas radiofona pazīstama vīra valstībai, dabas pētnieka un raidījuma "Zaļais vilnis" pastāvīgā stāstnieka Viļņa Skujas krustu šķērsu izstaigātajiem Slīteres rezervāta purviem un mežiem. Lai gan biju iztēlojies, ka tieši tur būs sabiezējusi visbaltākā migla, no miglas piepeši vairs nebija ne miņas, arī zvēri nerādījās, bet no meža uz šosejas jau izbraucu gaišā dienā, pie pamales pat pašķīrās mākoņi un pavīdēja zila debess.
Drīz jau pienāks brīdis, kad Rīgas birojos būs sākusies darba diena, sāks zvanīt tālrunis, un mašīna pārvērtīsies par laikā un telpā uz priekšu lidojošu kantora filiāli. Rīta agrumā savus mīļos biju droši nogādājis lidostā, viņi aizlidoja uz rudenīgo Parīzi, kur, kā vēstīja laika ziņas, vēl vienmēr valdīja atvasara. Es devos "ieziemot laukus" – izslēgt sūkni, iztecināt no caurulēm ūdeni, no gandrīz izžuvušās akas izvilkt vārstu u.tml.
#
"Viņi sauca mani par Džeimsu Bondu," kādreizējais grupas "Sex Pistols" menedžeris, modes mākslinieks un plaša profila speciālists Malkolms Maklarens (1946–2010) deklamē skaņdarbā "Mon Die Senie" no 1994. gadā iznākušā konceptuālā albuma "Paris". Par Džeimsu Bondu ik pa laikam iedomājos jau vairākas dienas. Vispār man patīk Bonda mitoloģija (ja vien neņemam vērā filmas, kurās viņu tēlo Rodžers Mūrs). Taču es vēl arvien mēģinu saprast, vai patiesi jaunākajā Bonda tēmai veltītajā kinovariācijā – lai arī kritiķu atzītā par nebūt ne to spožāko arī Daniela Kreiga Bonda karjeras laikā – pirmoreiz notiek kas līdz šim uzņemtajās britu slepkavspiega filmās neiedomājams. Nē, un runa nebūt nav par it kā inovatīvo ideju bez žēlastības nenogalināt ar Bondu pārgulējušās sievietes, bet par kaut ko, kā man šķiet, mūsu laikmetu krietni vien trāpīgāk raksturojošu.
It kā jau filmā ir viss nepieciešamais, iepriekš paredzamais un gaidītais – sadistisks un gandrīz neuzveicams slepkava, tehnoloģiski superrīki, lielais Bonda pretinieks un viņa eksotiskais miteklis u.tml. Taču atkāpšanās no spēles noteikumiem tiek pieļauta pašā nozīmīgākajā punktā (ja neesat vēl redzējuši "Spektru", šo līdz galam labāk nelasiet). Kreiga Bonds vairākkārt no ekrāna atgādina, ka viņa arods nav vis kaut kāds spiegs vai izlūks, bet gan slepkava. Un labu tiesu no filmas tam var arī ticēt – izmest kādu no helikoptera, nošaut vai kā citādi nomaitāt viņam nav pārāk grūti. Taču izņēmums ir saķeršanās ar pašu galveno ļaundari, jo piepeši Bonds tā kā pārvēršas – atceras par eiropeiskām vērtībām vai varbūt vienkārši sajūtas noguris un sentimentāls –, viņa roka ar pistoli nolaižas, viņš izlemj, lai notikumi, kā saka, iet savu likumīgo gaitu, un kā tāds vecs, tiešos darba pienākumus piemirsis muļķis no Vudija Allena komēdijām kopā ar iemīļoto aizbrauc tālumā. Šona Konerija Bonds aukstā kara apstākļos diez vai ko tādu atļautos.
Bet nākamās dienas vakarā sāka pienākt ziņas no Parīzes, un vēl pēc dienas savu pēdējo dienu skaņu celiņu – grupas "Mona de Bo" (nosaukums esot atsauce uz Simonu de Bovuāru) jauno albumu "Īstenībā" – es nomainīju pret Maklarena "Paris", un pirmoreiz saklausīju, cik šis jau daudzus daudzus gadus piemirstais un neklausītais ieraksts ir skumjš.
0