Pat vērojot karu no attāluma ar mediju starpniecību, nav grūti sajust ciešanu, baiļu un naida mākoni, ko Krievijas iebrukums sacēlis gaisā, un kā tas pamazām pārņem ne tikai Ukrainu, bet arī Krieviju un Eiropu. Un šajā gadījumā it īpaši neatstājas jautājums – priekš kam? Viena cilvēka pašapmānā izauklētu ambīciju dēļ? Patiešām ir jābūt sociopātam, lai mērķtiecīgi un labprātīgi izraisītu to, ko mēs katru dienu redzam un lasām par Ukrainu (un Krieviju).
Šādās reizēs visiem gribas, lai taisnība uzvarētu, pie tam publiskā un rituālā veidā – tas arī skaidrojums cerībām, ka varbūt Krievijas prezidentu Putinu aizvāks viņa padotie (nav neiespējams scenārijs, bet noteikti ar vēlmju domāšanas iezīmēm). Diemžēl dzīvē labā un ļaunā cīņa izspēlējas diezgan sarežģīti un neviennozīmīgi. Kara baismīgā būtība ir tāda, ka tas spēj saindēt visu un visus. Ukrainas aizstāvji nosargās Ukrainu, bet visa veida brūces ir uz palikšanu. Un es neticu, ka tas milzīgais naids, kas šobrīd tiek radīts, var palikt bez sekām arī tiem, kuriem ir pamats ienīst. Mēs nezinām sekas Eiropai – kā izteicās amerikāņu žurnāliste Jūlija Joffe – šobrīd miljons cilvēku nedēļas laikā ir ieradušies vienā no ksenofobiskajām valstīm Eiropā. Lai gan pašlaik bēgļi tiek uzņemti atplestām rokām, mēs nezinām, cik ilgi šī pozitīvā attieksme turpināsies, un iepriekšējai bēgļu krīzei bija plašas sekas Eiropā. Krievijas rietumnieciski noskaņotā elite šobrīd ir ne tikai gandrīz vai apklusināta vai izdzīta no valsts, bet arī atslēgta no sociālajiem tīkliem un finansiālajiem resursiem. No vienas puses, var jau pārmest, ka viņi nav pietiekami darījuši, lai nepieļautu Putina režīma nostiprināšanos, no otras: vai mēs droši zinām, ko paši darītu un kā rīkotos līdzīgu draudu apstākļos? Tāpat var saprast loģiku, kāpēc sodīta tiek Krievijas ekonomika un elite kopumā, katrā ziņā neviens netaisās veidot komisijas, kuras šķiros "labos" un "sliktos" Krievijas pilsoņus, bet šīs sankcijas var iedragāt ne tikai valdniekus, bet arī opozīciju un tās iespējas uzrunāt Krievijas sabiedrību.
Visbeidzot, karam turpinoties, arī mūsu līdzpārdzīvojuma intensitāte var samazināties vai, pareizāk sakot, jau samazinās. Ja pirmajās dienās praktiski nevarēja atrauties no ziņām, tad tagad var. Mēs esam apraduši, ka Krievijas armija uzbrūk, mēs tagad zinām, ka kampaņa bija slikti izplānota un tai ir milzīgas loģistikas problēmas, tā ka virzība ir lēna. Bet ko nozīmē "lēna" – tas tāpat nozīmē mirušus cilvēkus katru dienu, izpostītas dzīves, izpostītas dzimtās mājas un visu citu. Bet mēs sākam pierast.
Šī ir veca vaina. Tai ir savi plusi. Šķiet, daudzi cilvēki spēj pierast pie jauniem, pat ekstremāliem apstākļiem un atbilstoši izdzīvot. Bet mēs spējam arī pierast pie vērtīgā, kas mums ir, un zaudēt perspektīvu uz lietām – izturēties tā, it kā tas, kas mums ir dots, ir pašsaprotams un neatņemams. Kā zināms, personiskā līmenī visiem cilvēkiem dzīvē ir mirkļi, kad pamatlietu vērtība tiek atgādināta, piemēram, tuvu cilvēku nāve, kad saproti, ka nav un nebūs iespēja šo cilvēku kaut reizi vēl satikt, vai slimība, kad vienīgais, ko tu vēlies, lai varētu, piemēram, piecelties no gultas. Bet sabiedrības līmenī šādi atgādinājumi, šķiet, ir retāki. Karš ir viens no tādiem.
Kara vai pandēmijas laikā novērtēt elementāras un vienlaikus fundamentālas lietas ir jauki, bet tā grūtā māksla ir atcerēties par tām miera laikā. Kā vienmēr – vieglāk pateikt nekā izdarīt. Un tomēr varbūt jāpamēģina. Gribēju pieminēt vismaz dažas, par kurām karš Ukrainā liek atcerēties.
1. Drošība
Iekšējā un ārējā drošība ir jebkuras valsts pirmā un galvenā funkcija. Kad tās nav, valsts izirst un vismaz sarežģītas sabiedrības vairs nespēj pastāvēt. Pašreizējie notikumi atgādina, ka arī 21. gadsimta Eiropā mēs valsts pastāvēšanu nevaram uzskatīt par pašsaprotamu. Tomēr jāņem vērā, ka mūsdienās ar drošību saprotam ne tikai to, ka valstij ir policija un armija. Piemēram, drošību nodrošina uzticēšanās cilvēku starpā un pilsoņu uzticēšanās institūcijām, atbilstoši korupcija, tai skaitā policijas, tiesu sistēmas, valsts pārvaldes korupcija, grauj valsts drošību. Tāpat drošību nodrošina spēja patstāvīgi un kritiski izvērtēt informāciju, arī to, ko piedāvā visa veida mediji. Atbilstoši tā saucamā medijpratība ir ne tikai vispārīgās izglītības, bet drošības jautājums. Visbeidzot piederība Eiropas Savienībai un NATO ir iespēja samazināt apdraudējumus pat tad, ja tev nav lielas armijas. Šobrīd eksperti plaši apspriež jautājumu, vai bija prātīgi pēc PSRS sabrukuma NATO paplašināt uz Austrumiem, tai skaitā uzņemot Baltijas valstis. Lai kā tur būtu, mums noteikti paveicās, ka mēs šajās organizācijās esam, bet dažbrīd liekas, ka cilvēki tās neuztver nopietni un it sevišķi Eiropas Savienības gadījumā ir gatavi ar šo drošību riskēt dažādu ideoloģisku nepatiku dēļ.
2. Kopība
Ukrainas valsts institūciju korumpētība pirms kara bija plaši zināma. Tā apdraudēja Ukrainas valsti vismaz tādā ziņā, ka, pēc visa spriežot, Putins uzskatīja, ka ukraiņiem ir tādā mērā apriebušies vai vienaldzīgi valsts pārvaldītāji, ka viņi nepretosies Krievijas karaspēkam. Viņš korupciju Ukrainā pieminēja arī savā 21. februāra runā. Putins kļūdījās. Izrādījās, ka ukraiņiem identitāte ir svarīgāka par vietējās varas korupciju (patiesībā, ja Putins būtu palasījis nevis krievu vēsturniekus, bet Jesajas Berlina slaveno rakstu "Divi brīvības jēdzieni", viņš varbūt pamanītu domu, ka postkoloniālās valstis bieži vien labāk pieņem vietējos tirānus, nevis svešzemju apgaismotos valdniekus tieši tāpēc, ka tie ir savējie un neskatās uz viņiem no augšas). Lai nu kā, Ukrainas piemērs atgādina, ka kopīgas identitātes izjūta sabiedrībā var būt izšķiroša. Tas nenozīmē, ka šī identitāte noteikti jābūvē uz nacionāliem pamatiem, bet tādai ir jābūt. Valsts, kuras pilsoņus nesaista kaut kas kopīgs, kuras pilsoņi nejūt pienākumu un lojalitāti pret sabiedrību, kurā dzīvo, kurā katrs domā tikai par sevi, – kara apstākļos šāda sabiedrība vienkārši izšķīst. [1]
3. Demokrātija
Nacionālā identitāte nepārprotami vieno, bet sabiedrības vienotība var veidoties arī uz citiem vai kombinētiem pamatiem – viens no šādiem pamatiem var būt lepnums par savas valsts institūcijām, par to, ka šajā valstī visi var piedalīties pārvaldē, var iecelt un atsaukt valdītājus, pastāv brīvība, iespēja protestēt, nebaidoties, ka tevi par sava viedokļa izteikšanu ieliks cietumā, iespēja ticēt, kam tu vēlies. Tomēr gana daudz cilvēku to neuztver nopietni. Daļēji tas ir pašpretrunīgi. Līdzīgi kā tie, kuri iedomājas, ka atceras savas iepriekšējās dzīves un iztēlojas sevi kā ēģiptiešu princeses un bruņiniekus, demokrātijas pretinieki nez kāpēc cer, ka autoritārisma apstākļos viņi būs valdošās šķiras pārstāvji, nevis tie, kuri tiek apspiesti, salikti cietumos vai izsūtīti. Bet skaidrs, ka viņiem ir taisnība tādā ziņā, ka demokrātijai ir daudz dažādu trūkumu. Tomēr karš Ukrainā atgādina par vismaz diviem plusiem. Pirmkārt, ja Krievijā būtu īsta demokrātija, iespēja, ka tā vienotos par iebrukumu Ukrainā, ir ārkārtīgi maza. Stāsts par Putinu, kurš sēž savā pilī, kaļ ar dažiem domubiedriem kara plānus un sajūsmināti lasa padoto sacerētās aplamības par Ukrainas vājumu un Krievijas varenību, ir mūžvecais stāsts par patvaldnieku, kuru aprij viņa paša radītā kārtība. Bet svarīgi pieminēt arī otro labi zināmo problēmu – demokrātijas lielākoties (lai gan, kā nesen redzējām, ne vienmēr) labi tiek galā ar varas nomaiņu, kamēr autoritāriem režīmiem tā vienmēr ir grandioza problēma un nedrošības mirklis, kas var apdraudēt valsts pastāvēšanu kopumā.
4. Paškritika
Pēdējā laikā daudz rakstīts par to, kā kreisie intelektuāļi pārlieku aizraujas ar sabiedrības, kultūras un pagātnes kritiku. Es varu piekrist, ka radīt situāciju, kurā cilvēkiem vairs nav pozitīva stāsta par sevi un sabiedrību, kurā viņi dzīvo, ir bīstami un, visticamāk, šāda negatīva versija par vēsturi vai tagadni nevar būt patiesa. Tomēr Krievijas piemērs, manuprāt, rāda to, kas notiek ar sabiedrību, kura atsakās kritiski izvērtēt savu pagātni. Baismīgais mīts, ka Krievija nekad nav bijusi agresors un tās kari vienmēr ir bijuši citu izraisīti, šobrīd, cik nu var no Latvijas spriest, apmiglo daudzu prātus un dod savu artavu aizsargsistēmā, kas cenšas vēl lidojumā iznīcināt jebkuru informāciju no Ukrainas. Tomēr, kā jau daudzi prognozējuši, diez vai šī aizsargsistēma var izturēt mūžīgi, un trieciens pa identitāti, kas sekos, varētu būt milzīgs. Tā ka es teiktu, ka paškritikas nozīme ir jānovērtē – tā aizsargā no kļūdām un novērš kaunu nākotnē. Bet vismaz sabiedriskā līmenī vienmēr ir jādomā par pozitīvo stāstu.
5. Nopietnība
Un Latvijas gadījumā šādu stāstu, manuprāt, ir daudz. Pirmais, kas nāk prātā, ir Latvijas valsts pastāvēšanas, var teikt, brīnums. Mums ir izdevies triks, kuru daudzi nav spējuši realizēt. Tur ir, par ko brīnīties un lepoties. Un tieši tāpēc arī miera laikā ir jādomā par to, kā to visu nesalaist dēlī. Piemēram, nav jāgaida pandēmija, lai mēģinātu savest kārtībā veselības sistēmu. Vēl muļķīgāk būtu neko neizdarīt pandēmijas laikā vai pēc tās. Un tā par daudzām lietām. Skaidrs, kad nav kara un tieša apdraudējuma, rodas sajūta, ka mums ir dots "viss laiks pasaulē", ja atceramies Luisa Ārmstronga dziesmiņu. Karš atgādina, ka tā nav. Kara laikā varam redzēt, cik nopietni esam uztvēruši savu valsti miera laikā.
[1] Par šo skat. Alsdēra Makintaira rakstu "Vai patriotisms ir tikums?" krājumā "Mūsdienu politiskā filosofija", sastādītājs Jānošs Kiss ("Zvaigzne ABC", 1998).
0