Sergejs Moreino. Maira Asare.
METAMORFOZE
SINE NUMERO
Atdzejojusi Maira Asare.
*
ātrums apbur. Apburts
aizmirsti, no kurienes nākdams
kas ir tavi tēvs, māmiņa
kur tavs nams
te mans nams
manas pēdējās vēstules nebūs Cincinata vēstījumi
bet apžēlošanas lūgumi, adresēti tev
diletanta retumu krātuve, mīlas mandātu nodaļa
medaljons, šlipses adata, Maltas krusts
uzrauj sērkociņu – vēstules izlieksies
sakustēsies kā dzīvas: rau, salamandra
sārts no grāmatām, saulriets
visu uguņu uguns
*
nakts ir klāt un manā mēlē cēlies tabors
vārdu, tērptu šķēpelēs un raibās vestēs –
tumsas dziļuma iedzimtie prieka un cerību izdzimumi
nekad neizpausti – ne man, ne tev, ne citai
tveicīga nakts. Rudens pārnācis atpakaļ tēva mājās
ugunslīnija; fronte bez aizmugures
pulveris svaigs, un visi padoti visiem
gruzd virši, deg benzīns – vai nav vienalga
mums nav bail, šī vēl nav mūsu pēdējā dzīve
roņa vai ziloņa ādā mums būt vēl un būt
ērķšķrūmu sadurtas rokas
asteres atvadām
godīgi sviedri, piepilsētas mazdārzos lieti
aizeju uzkumpis
*
mana dzīve – zīme, ko atstājis
mākonīts tavā sejā
tikpat lēni un lepni tu pacel plakstus
ēna no tavām skropstām
aizsegs jebkuru no saulēm
mana savādā zeme
bruņinieku diena; pusmuižās nakts
zemnieku sētu aromāts asāks
par žurkas asti
dūņās tup drakons, kratīdams galvas,
un kaujā sauc
cilšu astrālā saikne. Cīniņš ar ēnu
logā ielido komisāra raidīta lode
man garām plūst Ordas ūdeņi un Jandzi viļņi
bet es neredzu ne tuvās, ne tālās gaismas
viņpus straumēm zirgi zviedz, bet karadraudze klus
nāc, izvadi ceļā mani
*
naktīs, kad punduris runā, liekot ar roku uz sirds: vecums
viņš nomodā paliek pār mani, un miegs līdzina grumbas
salst zobi, tepat blakus taru krauj kastēs
spilvenos vīrieši slēpj savas neskūtās sejas
tāpat kā toreiz, pirms gadu simtiem, saujā saberzu viršus
Džabrails sēž man uz krūtīm, izlauž atslēgas kaulus
manas tīrās ticības neaptraipītais avots
rasina sapnī tik bieži redzētos spārnus
Grāmatai – samtainas lapas zem manām kājām
kas par viesiem: pavirpuļojām un gaistam
tik daudz patiesu līniju ieskrāpēts pergamentā
ka tas praktiski kļuvis nesalasāms
ka smilšu graudiņu skaits mūs izlīdzina
manā ceļā no Mekas pie tevis uz Medīnu
Tas Kungs man ikreiz ar tevi atsūta tik garu vīstokli
ka tikai pret rītu līdz pusei to atritinu
*
mūsu daudz, es esmu viens
sevi tā pakalniem nošķīris
ka kļuvis par kontinentu
pa mani negana kazas gani
aunādam pēdas vērpējas nedzen
ne telts, ne zīmes, ne uguntiņas
neapdzīvots esmu
jūras lauvas bariem glauž manu klēpi
man kamiešos reptiļi olas dēj
es nīstu sevi par to, kā mani biedē
dāvanas, nelūgtas Kungam, hellēnim vecam
Elks mans,
es tavs nekas
meitēns ar sērkociņiem
divdabju stundā
naktī pirms Jaunā gada
kad pār maniem apvāršņiem pacelsies mēness
un skanīgās zvaigznes tukšumu bliež, es pamostos atkal
vēl un vēl brienu uz paša klinšaino krastu
es dziedu tur ērkšķukrūmā
*
dzīvot zem gaišziliem griestiem līdzās spīdekļiem diviem
vai nodzīt bārdu, uzvalku uzģērbt un kreklā
izlekt no ceturtā stāva logiem
uz bruģa
Elizabetes ielā, Jēkaba ielā
Brāmsa un Palavičini ritmi
bijāt to visu
tas ir, kā zem burām
slīdēt zem skropstām
eksotisko upju lokiem
virs mūžsenu pilsētu torņiem
savācot saspiestos
pazemotos un apvainotos
elks mans
es ziņu tev sūtu caur laiku vijumiem
ar saistīto staru pastu
uz šīs zemes, – es ziņoju, – pazemots katrs
uz zemes šīs taisnu muguru nav
un sirds pildās sērām
*
Kungs, es nabags ne pēc savas gribas
velti, es – zemes tārps Tavas kalpones gultā
pie antīka marmora gurniem
remdējošas sandalkoka ādas
alkstu dalīt trauksmes un rūpes
mīlestībai nav ilguma, tāpat kā
tas nepiemīt nāvei un atmiņai
kurās no trim hetērām viena dejo
dāmu deju: kundze tuvojas kavalierim
un ja vien tavas rokas
kā ātriskrejoši ūdeņi sakļausies
ap maniem pleciem
es atgriežos
mājā bez grēka
pirmskrustāsišanas stundā
brāļa Franciska dārziņā
tavu roku ielokā, mās,
pa skanīgiem pagalmiem
brālis-pauninieks staigā
tidlī-bums, tidlī-bums
visas vecas
lietas mums
*
ne prātā man nenāca, ka tu esi māņticīgs
neesmu redzējis tevi sitam trīsreiz pie koka
Romieti, pozas meistar
tu neesi tas, par ko mēs turējām tevi
tu neesi kareivis – dāķiešu statuete
tu melnkoka džungļu kroņprincis
naktīs tu apbraukā savus valdījumus
un apdomā metamorfozes
„ūdens pārvēršas akmenī
akmens putnā
putns izkūstot asiņu peļķi atstāj
zem tumšiem papēžiem vaid sniegs
un lokā saaug uzacis kādas
Jesus, Jesus, cik maz no svara uzvarētajiem
spīdīgas atklātnītes un piemiņas nieki
pie krusta atnākušajām sievām
skropstās ir spīdzināšanas rīki
viss zaudē īpašības vai spējas
uz pretmetu mainās”
arī tu – pie visa pierodi ātri
Prokrusta gultā guli un austeres tiesā,
un neviens vairs neatmin nemieru
un bezcerību tavā smaidā
0