Metāls ar zemi nesarunāsies. Sarunas no Ukrainas

Vasiļs Fazans (Василь Фазан) ir Poltavas Pedagoģiskās universitātes vicerektors un Ukrainas Pareizticīgo baznīcas priesteris. Mana saruna ar viņu notiek Poltavā oktobra beigās. Neraugoties uz joprojām visai regulārajām gaisa trauksmēm, pilsētā valda zināms miers un veikalos ir atgriezusies pārtika, taču vakari paiet tumsā, taupot elektrību. Mēs tiekamies Fazana kabinetā universitātē, kura, karam sākoties, kļuva par humānās palīdzības centru.

Justīne Vernera

Kā pēdējos mēnešos ir mainījies vicerektora darbs?

Tas ir kardināli mainījies. Iepriekš vicerektora uzdevums bija nodarboties ar zinātnisko darbu. Mēs par prioritāti izvirzījām zinātnisko publikāciju gatavošanu un starptautisko sadarbību zinātniskajā darbā. Gatavojām zinātniskos izdevumus platformai "Scopus", lai tos varētu citēt visā pasaulē. Kara dēļ tas viss tika aizvirzīts otrajā plānā. Kara pirmajās dienās universitāte mainīja pieeju izglītības procesam. Pirmajā nedēļā universitātes kopmītnēs devām patvērumu gandrīz pusotram tūkstotim cilvēku. Viņi atbrauca, pārnakšņoja, mēs viņus pabarojām, un viņi devās tālāk. No visa šī lielā cilvēku skaita uz vairākām dienām vai nedēļu palika tikai kādi desmit procenti. Mēs neesam viesnīca un nebijām gatavi šādam tempam un cilvēku daudzumam, nespējām pastāvīgi mazgāt veļu, gatavot. Pēc kāda laika cilvēki apmetās pie mums pastāvīgi. Šobrīd mūsu kopmītnēs pastāvīgi dzīvo aptuveni 550–570 cilvēku. Mūsu universitāte Poltavas reģionā ar to nodarbojas visvairāk. Mēs cilvēkus ne tikai izmitinām, bet arī sniedzam viņiem humāno palīdzību. Bija liels skaits ģimeņu, kurām nebija nekā. Viņi iesēdās automašīnā, paņēma līdzi, ko varēja, un bēga. Mēs ātri atradām veidu, kā nodrošināt humāno koridoru, un cilvēki, kuri organizē brīvprātīgo darbu, palīdzēja ar pārtikas produktiem. Mūsu universitātes ēdnīca nodrošināja viņiem ēdināšanu trīsreiz dienā. Fizkultūras fakultātē bija divas telpas, kur uzglabāt visas vajadzīgās lietas, ko pēc tam izdalījām. Viņi paši nāca, teica, kas vajadzīgs.

Mācības apstājās?

Pārgājām uz daļēji attālināto formātu. Tos studentus, kuri bija šeit, nelaidām projām. Bijām gatavi uzņemt tos, kas palika savā dzīvesvietā vai aizbēga, un strādāt ar viņiem attālināti. 

Palīdzēja arī pasniedzēji no dažādām katedrām. Ieradās vecāki ar bērniem. Mēs centāmies viņiem nodrošināt pilnvērtīgus dzīves apstākļus, lūdzām palīdzību pirmsskolas un sākumskolas izglītības katedras pasniedzējiem, lai sarunātos ar šīm ģimenēm un nodrošinātu adaptāciju puslīdz normālos apstākļos. Triju mēnešu garumā bērniem un vecākiem organizējām dažādus pasākumus.

Kā jūs zinājāt, kādu pieeju izmantot? Bērni no karadarbības zonas – par viņu traumām noteikti nevar vienkārši izlasīt rokasgrāmatās. Kā jūs ar to tikāt galā, kā atradāt informāciju par to, kā strādāt ar šiem bērniem?

Mums jau agrāk bija psiholoģiskās palīdzības dienests, kas strādāja ar bērniem un pieaugušajiem, kuri cietuši no vardarbības. Saistībā ar karadarbību – psiholoģijas katedrā bija pasniedzēji, speciālisti, kuriem bija šīs zināšanas. To, cik efektīvi viņi spēja palīdzēt, mēs varēsim pateikt pēc tam, pēc pašu bērnu un vecāku atsauksmēm. Bērni un vecāki ir pateicīgi, ka nokļuvuši Poltavā un var kaut cik normalizēt savu dzīvi. Mēs līdzīgā veidā strādājām jau 2014. gadā.

Kā bija turpināt studijas kara laikā? Cik viegli bija motivēt studentus turpināt mācības? 

Mācības karadarbības laikā cilvēkiem palīdz, lai, teiksim tā, neaizbrauktu jumts. Man kā pasniedzējam un vicerektoram ir motivācija uzturēt sarunu. Psiholoģiskas un psihosomatiskas problēmas rodas, kad cilvēks atmet sarunāšanos, noslēdzas sevī. 

Vai problēmu raksturs, karam turpinoties, ir mainījies? Ir sajūta, ka nu karš kļuvis mazliet pierastāks, tas vairs nav tik...

Tos, kuri dzīvo šeit, mēs maksimāli iesaistām dzīves procesā. Ir vecāki, kuri atbraukuši ar bērniem un jau kļuvuši par mūsu studentiem. Mēs cenšamies iespēju robežās palīdzēt un nezaudēt tos studentus, kas jau iestājušies. Mums ir saraksts ar tālruņa numuriem, un mēs lūdzam cilvēkus, kuri nodarbojas ar audzināšanas darbu, uzturēt sakarus. Nereti pasniedzēji paši pārskaita studentiem naudu, lai viņi varētu atbraukt uz universitāti. Mēs saprotam, ka tiem, kas guvuši traumas, ir nepieciešams atbalsts. Bet vienlaikus nedrīkstam radīt traumas esošajiem studentiem.

Universitātē izveidojām humāno komisiju, kas sastāv no brīvprātīgajiem (mūsu studentiem un pasniedzējiem), kuri apkopo informāciju par pārvietotajām personām. Tāpat mēs centāmies uzlabot attiecības ar universitātēm, ar kurām jau sen sadarbojamies. Sākoties karam, dažas universitātes mums piedāvāja palīdzību. Lielākoties tā bija humānā palīdzība, pēc tam arī materiālā palīdzība pagaidu pārvietotajām personām. Var teikt, ka universitāte pirmajā karadarbības periodā... Šobrīd tās ir jau 240 vai 250 kara dienas, sajucis aprēķins. Mēs maksimāli efektīvi cenšamies sadarboties dažādos virzienos. Pats galvenais, ka mēs nodarbojāmies ar zinātni, jo zinātne ir universitātes dzīvotspējas rādītājs.

Vai daudzi studenti un pasniedzēji ir ārzemēs?

Šobrīd ārzemēs ir kādi 150–200 studenti. No pasniedzējiem aptuveni 20–25.

Viņi joprojām strādā?

Jā. Daļa pasniedzēju ir iekļuvuši zinātniskajā programmā. No Šveices, Anglijas, Dānijas un Brazīlijas tika piedāvātas programmas, kurās viņi var darboties attālināti.

Vai pandēmija palīdzēja labāk sagatavoties šiem apstākļiem?

Es kā pasniedzējs, kurš strādā universitātē divdesmit gadus, esmu "Zoom" sanāksmju pretinieks. Kā teikuši Makarenko un Suhomļinskis: pedagoģija – tā ir prasme vērot pasniedzēja uzvedību, lai spētu to iemantot. No vienas puses – jā, mēs varam nodot tikai informāciju. Bet praktiskā sistēma, sarunas, iespēja uzklausīt problēmas, vajadzības un pati sarunāšanās un audzināšanas specifika... "Zoom" to nespēj nodot. "Zoom" galvenā problēma ir aizvērtie logi. Ja tie ir atvērti, vēl var ieraudzīt sejas izteiksmes, emocijas. Ja tie logi ir aizvērti, ir ļoti grūti.

90% mūsu izglītības programmu jau ir augšupielādētas tiešsaistes resursos, universitātes mājaslapā. Arī tajās platformās, ko izmantojam mācībām tiešsaistē. Studentiem šī informācija ir pieejama, bet to, cik kvalitatīvi tā tiks apgūta, ir grūti pateikt. Lielākā problēma ir tieši no praktiskā skatpunkta, piemēram, ar pirmsskolas un sākumskolas pedagogu izglītību, psihologiem: kā iemiesot izglītības sistēmu to cilvēku dzīvē, kuri kļūs par skolotājiem nākotnē?

Ja jums būtu jādod padoms citām universitātēm, kas nonāktu šādā situācijā, ko jūs teiktu?

Galvenais ir neaizmirst, ka mēs strādājam studentiem. 240 kara dienu pieredze man kā cilvēkam un pēc tam arī kā zinātniekam, vicerektoram ir likusi saprast ļoti svarīgu lietu – mums obligāti jāuztur saikne ar studentiem. Tā ir galvenā garantija, lai zinātne attīstītos. Mēs neļaujam cilvēkam zaudēt sajūtu, ka esam viens vesels.

Tomēr viss ir atkarīgs no finansējuma. Gan izglītības iestāžu organizācija, gan materiālā atbalsta pieejamība bēgļiem. Ja mums būtu vairāk telpu, labāka sagatavotība, mēs būtu varējuši uzņemt lielāku skaitu cilvēku un viņi nebūtu saskārušies ar pašreizējām grūtībām.

Kā saglabāt motivāciju palīdzēt citiem? 

Mēs esam pedagoģijas universitāte. Mums kā pedagogiem nav starpības, kam palīdzam – mazam bērnam, pieaugušajam vai citas valsts pilsonim, kurš dzīvoja, piemēram, Harkivā un tagad bēg. Mums tas nav svarīgi. Mēs sniedzām pajumti studentam no Āfrikas valsts, kuram vienkārši nebija, kur apmesties. Mēs rīkojāmies tā, kā mums jārīkojas. Mēs kā pedagoģijas izglītības iestāde parādām gan citiem, gan sev un studentiem, ka pedagoģija ir prasme saprast, redzēt un sajust citu problēmas. 

Varbūt varam pārslēgties uz citu tēmu. Vai jūsu pieredze kā priesterim ir bijusi noderīga šajā situācijā?

Pirmajā nedēļā darbs noritēja visu diennakti, jo cilvēki brauca ne jau pēc grafika, bet tad, kad spēja izbēgt no Harkivas bombardēšanas, no Sumi. Mēs izvirzījām mērķi nevis izdarīt ko neparastu, bet mērķi izdarīt to, kas mums jāizdara kā cilvēkiem un kā pedagoģijas institūta mācībspēkiem.

Arī kā baznīca, Poltavas eparhija, mēs uzņēmām mācītājus un viņu bērnus, sniedzām patvērumu. Sākumā savās mājās, dzīvokļos, pēc tam baznīca piešķīra līdzekļus, lai īrētu telpas hosteļos. Nebija atšķirības, vai tie ir pareizticīgie, protestanti vai baptisti – mēs uzņēmām visus, kam tas bija nepieciešams. Šādos pārbaudījumos nav jautājuma par piederību konfesijai. Ir jautājums par cilvēka cieņu.

Vai cilvēki šajos laikos ir zaudējuši vai apšauba ticību?

Diemžēl daudzi tic Dievam ne tā, kā tas būtu jāsaprot. Ticība Dievam bieži asociējas ar Santa Klausu vai vectētiņu, kurš vienmēr nes dāvanas. Un tā ir problēma. Cilvēkiem ir ļoti grūti saprast, ka viss, kas šobrīd norisinās pasaulē un Ukrainā, parāda, cik ļoti esam aizmirsuši, ka esam cilvēki, un cik maz mūsos ir atlicis mīlestības citam pret citu. Nauda ir kļuvusi par cilvēku dzīves pamatu. Dievs to visu ir pieļāvis, lai cilvēki saprastu, ka tas nav dzīves pamats.

Manuprāt, kara laikā Dievs dod iespēju ieraudzīt, vai cilvēkos tiešām ir mīlestība, līdzcietība un vai cilvēks, kurš sevi sauc par kristieti, patiešām ir kristietis. Šis brīdis parāda, kāds patiesībā ir cilvēks. Miera laikā ir ļoti viegli dalīties ar konfekti. Bet ir ļoti grūti atdot konfekti citam, ja saproti, ka rītdien tev vairs nebūs konfektes. Notikumi šobrīd skaidri un asi parāda, cik tuvu vai tālu cilvēks ir no Dieva. Cik ļoti tas, kurš apgalvo, ka tic, to pierāda ar saviem darbiem.

Vēlāk sabiedrībai būs jāapstrādā ļoti negatīvas emocijas: dusmas, vēlme atriebties. Cik viegli būs īstenot piedošanu, ja šobrīd redzam tik brutālas lietas?

Mīlestība ir ne tikai sajūta. Mīlestība ir Dieva ielikts dzīves pamats, un cilvēks to vai nu attīsta, vai noslāpē. Tas, cik ātri cilvēks atbrīvosies no dusmām, agresijas, naida, nolādēšanas un atriebības, ir atkarīgs ne tikai no viņa paša, bet arī no tiem, kas ir apkārt. Tas ir kā ar lāsi piena – kad tā nokļūst ūdenī, tā maina ūdeni, tas vairs nav ūdens. Tāpat arī agresijas un dusmu pilieni, kas nokļūst sabiedrībā, izmaina sabiedrību.

Karš beigsies tad, kad cilvēki sāks domāt nevis par atriebību, bet mācīsies piedot un lūgties par tiem, kas darījuši ļaunu.

Vai jūs ticat, ka mēs jebkad sasniegsim šādu sapratnes līmeni sabiedrībā?

Esmu vairākkārt bijis svētajā zemē, un es tam ticu. Bet viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti cilvēks ir gatavs pieņemt Dievu. Dievs nekad nespiež cilvēku sevi mīlēt. Dievam tas nav vajadzīgs. Vecāki mīl savus bērnus arī tad, ja bērni dara ko sliktu vai dara pāri vecākiem. Tāpat arī Dievs mīl cilvēkus. 

Vai Dieva klātbūtne ir arī politikā?

Ja mēs skatāmies uz cilvēku kā radītu pēc Dieva līdzības un cilvēks piedalās politikā, tad jā. Bet, ja skatāmies uz to, vai politikā tiek darītas lietas, kuras pierāda cilvēka mīlestību uz Dievu un to, ka viņš ir Dieva radība, tad mani māc šaubas.

Es kā vēsturnieks varu teikt, ka jebkura vara, nākot pie tautas, kura izvēlas savu prezidentu, vēlas, lai cilvēki sirdī ticētu un pakļautos varai – tāpat kā Dievam. Varbūt tajā arī ir politikas problēma – tā aizmirst, ka tās uzdevumi ir nedaudz citi. Pašlaik mums ir sarežģīti, jums arī.

Astoņdesmit gadi miera – tas bija ļoti ilgi.

Eiropas kontinentā. Mēs neskaitām Āfriku, Āziju, mums tas viss bija tik tālu – nu, ko tur... Lai Dievs dod gudrību to visu mierīgi atrisināt, pārstāt šaut un sākt sarunāties, sadzirdēt. Šāviņi nekad nerunās. Metāls ar zemi nekad nesarunāsies. Lepnums ir visu problēmu sakne. Kamēr tā nekļūs mazāk, nekas nemainīsies. Bet nedrīkst sanīkt. Katru dienu ir jāpriecājas par to, ka parādās saule, ir mākonīši, dzied putniņi. Dievs ir devis dzīvi, tātad ir jābūt pateicīgam un jādzīvo tālāk.

Es katru dienu mēģinu atrast kādu zonu, kurā politika mani neskar.

Vajag izslēgt telefonu! Vēl pirms sākās karš, veicu eksperimentu – atslēdzu telefonu un televizoru uz nedēļu. Psiholoģiski tas ir noderīgi, kaut vai iziet pastaigā.

Arī sports palīdz.

Protams. Bet šobrīd notiek kaut kāda prāta sašķobīšanās. Mēs uzskatām, ka, dzirdot ziņās par politiku, mēs kaut ko izmainīsim. Mans brālis dzīvo netālu no Mirhorodas lidlauka, raķetes tur lidoja ļoti nopietni. Kad par to uzzināju, bija šoks. Es sekoju līdzi notikumiem dienu, divas, trīs, bet pēc tam sapratu, ka mana psihe ar to netiek galā. Kad cilvēki sāka braukt šurp, es aizvien mazāk lasīju ziņas. Kad cilvēki brauc un stāsta, tu jau vairs negribi skatīties nekādas ziņas. Tu vienkārši saproti – stop. Liec pauzi. Ja turpināsi lasīt, neizpildīsi savus pienākumus. Lai nesajuktu prātā, ir jāapstājas un jāietur pauze.

Gribas kontrolēt situāciju, pat ja tas nav iespējams.

Jā. Bet karš – nu, ko jūs varat padarīt... Visgrūtāk ir tiem cilvēkiem, bērniem, kuri to visu pieredzēja, kuri redzēja, kā mirst citi, kā šāviņi krīt un nogalina cilvēkus. Līdzīgi kā pēc Padomju Savienības kara Afganistānā, kad kareivji cieta no afgāņu sindroma, arī šeit būs sindroms.

Es nesen lasīju Svetlanas Aļeksijevičas grāmatu "Cinka zēni" un sapratu, ka mēs nepietiekami runājam par to, kā karš izskatās, kādas ir tā smakas, skaņas – to visu neaizmirsīsi nekad. Viss atkārtojas.

Jā.