Recenzija
14.02.2017

Mēs visi gribētu būt dzeja

Komentē
1

Par Džima Džārmuša filmu "Patersons", 2016

"Autobusa šoferis, kuram patīk Emīlija Dikinsone," filmas galveno varoni dažos vārdos raksturo jauna meitene. Bet tas nav snobisks izbrīns, jo viņa arī raksta dzeju: visi tēli jaunajā Džima Džārmuša filmā vai nu raksta dzeju, vai uzvedas kā dzeja. "Patersona" struktūra būvēta ritmiski – ar atkārtojumiem, ar pārspīlējumiem – un pieblīvēta detaļām: ātri top skaidrs, ka pats filmas scenārijs imitē dzeju, nevis dzīvi.

Džārmuša hipnotizējošā režija no pavirša skatītāja pieprasa pacietību, nesteidzības un fakta "nekas nenotiek un nenotiks" pieņemšanu, tikai tad ar viņu var sākt notikt filma. Sakot "paviršs skatītājs", iedomājos jebkuru no mums, kas tā vietā, lai uzreiz pilnībā koncentrētos filmai, vispirms sagaida, ka filma pierādīs – tā vispār ir uzmanības vērta. Bet Džārmuša filmu skatīšanās pieredze bieži ir kaut kas līdzīgs transam, kura laikā jāļaujas sajūtai, nevis jāgaida atbildes uz filmas uzdotajiem jautājumiem. Kad pienāk atbildes, bieži jau sen ir aizmirsts ne tikai tas, kāds bija jautājums, bet arī tas, vai vispār jebkad bija jautājums. Visas filmas garumā mani nepameta sajūta, ka tūlīt atgadīsies kaut kas slikts, jo dzīve jau nevar tā vienkārši slīdēt gar acīm kā baudījums, tūlīt kādam jāaizliek kāja priekšā. Varbūt šajā tumšajā šķērsielā galveno varoni tūlīt aplaupīs. Varbūt viņa mīļotā sieviete uzsāks sarunu, lai paziņotu, ka attiecībām pienākušas beigas. Un Čehova likums – ja kadrā parādās ierocis, kādam būs jāmirst. Šie klišejiskie strupceļi manā prātā ir konservatīva kino iedēstīti, un es nevaru galvot, ka Džārmušs apzināti ar tiem spēlējas, taču – nevaru nejust aizdomas. Ja Džārmuša iepriekšējā filma "Izdzīvo tikai mīlētāji" bieži lika domāt par mūžīgas dzīves smagumu un bezjēdzību, tad "Patersons" rada ilūziju par dzīvi, kas ir tik nesatricināmi mierīga un plūstoša, ka varētu netraucēti ilgt mūžību. Abas filmas izolē mīlētājus no ārpasaules, radot mikroskopisku pasauli, kurā vietas pietiek tikai diviem, un, ja tiek paciesta trešā klātbūtne, pastāv risks, ka šis trešais visu var neglābjami sabojāt. Trešās būtnes fiziskā forma – impulsīva vampīrmeitene vai sēcošs angļu buldogs – ir otršķirīga. Starp abām filmām var vilkt daudzas paralēles, taču "Izdzīvo tikai mīlētāji" ir daudz intensīvāks, jutekliskāks un brutālāks mīlestības attēlojums, "Patersonam" piemīt kaut kas netveramāks, un Patersona mīlestība ir maiguma pilna iecietība, saudzīgs klusums, ja negaršo otra pagatavotais ēdiens, bauda atkārtot vismazākos žestus un ikrīta pamošanās blakus kā vienīgā īstā nepieciešamība. Šī klusā un nenozīmīgā eksistence var izskatīties pēc samierināšanās, jo gribas domāt, ka laimes iespējamību nodrošina tiekšanās pēc kaut kā. Bet varbūt pārmaiņas ir kaut kas, pēc kā tiecas nelaimīgie, patiešām laimīgie ir atraduši savu vienīgo nemainību, kur palikt, un viņu vienīgā nelaime būtu pēkšņa vajadzība samierināties ar pārmaiņām. Cits stāsts ir par to, ka pārmaiņas pienāk vienmēr. Ja vien tu nedzīvo dzejolī.

Tas, ka filmas centrālais tēls, Patersonas pilsētas iedzīvotājs vārdā Patersons, dzīvi vēro un pieraksta dzejā, ir tikai virsslānis filmu caurvijošajai poēzijai. Klātesoša ir arī Viljama Karlosa Viljamsa poēma "Patersons", kas darbojas ne tikai kā atsauce, bet bijusi arī iedvesma filmas tapšanai kā tādai, ik pa brīdim dzirdamas dažādu autoru dzejas rindas, tiek pieredzētas sirreālas tikšanās ar citiem dzeju rakstošajiem, un manāma spēlēšanās ar pašu vārdu "dzejnieks" un to, ko mēs saprotam ar dzeju. Filmas humora izjūta ir šķietami uz iekšu vērsta – novērojumos balstīts labestīgs uzjautrinājums, kaut kas, kam var tikai atņemt jēgu, ja to precīzi definē. Pa vidu paliek viens solis līdz pārākuma sajūtai jeb brīdim, kad mēs atzītu – tas taču ir smieklīgi, ka cilvēks mēģina radīt savu unikālo stilu, cītīgi kombinējot melnbaltus rakstus apģērbā, sienu krāsojumos vai kūciņu garnējumā. Ir smieklīgi, ka divi pusaudži secina – viņi ir vienīgie anarhisti šajā pilsētiņā. Ir smieklīgi, ka Patersona kolēģi dzīve cītīgi spiež pie zemes, spiešanas procedūrā iesaistot bērnus, sievasmāti un valdību. Bet tādā gadījumā varētu smieties arī par dzejas rakstīšanu un nicināt sīko un garlaicīgo dzīvi, bet to "Patersons" nedara: filma drīzāk apbrīno un vēro savu centrālo varoni – vērotāju. Un, vērošanu vērojot, var ieraudzīt – katram sīkumam un katrai cilvēcības izpausmei piemīt kaut kas komisks, kaut kas tāds, kas raisa drīzāk neapzinātu smaidu, nevis piešķir ķiķināšanas tiesības.

1942. gadā dzimušā amerikāņu dzejnieka – tā sauktās Ņujorkas skolas pārstāvja – Rona Padžeta tiešie, no liekvārdības atbrīvotie un ikdienas sīkumu nozīmības akcentējošie teksti caurvij filmu, izliekoties par galvenā varoņa sacerētiem. Skatītājs ir klātesošs šo dzejoļu fiktīvajā tapšanā, tie parādās uz ekrāna, pēkšņi apraujas, savieno vairākas ainas un tad nokļūst Patersona "slepenajā" dzejoļu kladītē. Pats pirmais "Love Poem" rada asociācijas ar Elsberga "Fabulu", iespējams, ka burtiski un muļķīgi, jo gan jau pasaulē vēl ir daudz dzejas, kas runā par dzīvi caur sērkociņa un cigaretes attiecībām. Tomēr filma dod skatītājam milzīgu brīvību klejot cauri filmai, projicēt notiekošo uz sevi un meklēt pašam savas sajūtas, neuzstājot ne uz ko, pat ne uz realitātes neapšaubāmību. Pašā sākumā, pirmajā Patersona un viņa mīļotās sievietes kopīgajā rītā, viņa gultā atceras sapni, kur pārim piedzimuši dvīņi. Patersona atbilde nav pārāk jēgpilna, taču atskaņas sapnim izvēršas filmas garumā, kur absurdi bieži galvenais varonis sastop dvīņus visdažādākajos vecumos un situācijās.

Aktieris Ādams Draivers (vai iespējams, ka Džārmušs izvēlējās autobusa šofera lomas atveidotāju, piemeklējot visiederīgāko aktiera uzvārdu?), kurš, starp citu, autobusa vadītāju kursus izgājis tikai pirms filmas, savu introspektīvo varoni nospēlē izcili. Un tikpat ļoti, cik viņš dzīvo uz iekšu, viņa ekspresīvā draudzene Lora (irāniete Golšifte Farahani) visu sevi izliek ārā, materializē savas emocijas krāsās, jau pieminētajās kūciņās un visādos mazos sapņos. Viņa savu entuziasmu nemitīgi liek priekšā Patersonam, kurš, liekas, labi zina, ka nedrīkst atļauties būt pārāk skarbs un apšaubīt jebko no šī košā jūkļa. Atkal jau to var interpretēt kā patiesu vēlmi dzīvot no sirds un tieši tā, kā gribas. Vai – dzīvot tik skaļi un koši, lai izslēgtu tukšuma apziņas iespējamību. Kaut kur ir bārs, uz kuru Patersons dodas katru dienu, lai patērzētu ar tā īpašnieku un pavērotu goda sienu, kur aizvien tiek pielikti jauni avīžu izgriezumi, kas piemin Patersonu (pilsētu) un kaut kā apliecina, ka te vismaz kādreiz kaut kas ir noticis. Džārmušam patīk padarīt vietu par vienu no varoņiem, un šajā gadījumā, saplūstot Patersonai, Patersonam un Patersonas pagātnei, kadriem līmējot kopā mazas pilsētvides detaļas un neļaujot kaut kādiem liekiem trokšņiem novērst uzmanību, pilsēta guvusi vēl centrālāku lomu. Režisors bauda filmas kluso ritējumu, to var sajust skatoties, un to var uzzināt, sameklējot šādus te pašironiskus Džārmuša citātus: "Lielākā drāma ir tad, kad salūst autobuss. Tā ir mūsu lielā spriedzes aina!"

Šķiet, dažkārt kino tā dēvētās modernās tehnoloģijas tiek ieintegrētas sarunās un darbībās, lai precīzāk mēģinātu atdarināt šodienas dzīvi, taču viedtālruņiem trūkst jebkādas kinematogrāfiskas kvalitātes, bet sociālajiem tīkliem – romantiska aspekta, tāpēc bieži šie mēģinājumi izskatās diezgan neveikli. Vai varbūt pareizais veids vēl nav uzminēts. "Patersonā" uzsvērti otrādi tiek norādīta gadžetu pārspīlētā un nevajadzīgā nozīme un, iespējams, arī nespēja sadzīvot ar romantiku. Patersons raksta dzeju ar roku, un, kamēr autobusa pasažieri tērzē par instagramu vai viņa draudzene (vai varbūt tomēr sieva?) skatās "Youtube" video, filmā tiek vairākkārt uzsvērts, ka viņam nav viedtālruņa vai mobilā telefona kā tāda un ka šis fakts viņa dzīvi dara vienkāršāku. Džārmušs to dara zināmu arī intervijās par filmu, runājot par "pa ielu ejošajiem pie viedtālruņiem pielipušajiem": "Es vienkārši gribu pagrūst viņus malā un teikt: "Klau, te notiek sasodīta [atvainojos par tik garlaicīgu angļu vārda "fucking" tulkojumu – A. Z.] dzīve! Kas ir jūsu problēma?" Mani tas tik ļoti kaitina." Un, tā kā tas ir Džārmušs, mums nākas viņam piedot šādu visnotaļ banālu sašutumu.

Frederiks Elmss, Linča "Zilā velveta", Kaufmana "Sinekdoha, Ņujorka" un Džārmuša "Salauzto ziedu" operators, zina, kā noķert vidi un atmosfēru, un "Patersona" vizuālā estētika it kā ietver visu, kam vajadzētu raksturot padrūmu, nomaļu un vientulīgu pilsētiņu, taču tajā nav nekā depresīva. Dzīvīga gaisma apvienojumā ar rūpīgi pārdomātiem, izteikti dekoratīviem kadriem rada alternatīvas, uzlabotas realitātes sajūtu. Ričards Broudijs, "The New Yorker" kritiķis, rakstot par "Patersonu", izdara brīnišķīgu novērojumu – viņš secina, ka starp diviem mūsdienu amerikāņu režisoriem, kas ne tikai rada filmas, bet arī pilnībā uzbur pasaules, kuras šīs filmas apdzīvo, jūtama savdabīga konkurence un arī nojaušamas atsauces vienam uz otru. Proti, "Patersonā" kā autobusa pasažieri parādās Mēnesslēkta karaļvalsts ("Moonlight Kingdom") galveno lomu atveidotāji, savukārt kā mistiskais un nekad nesatiktais varonis izvēlēts kāds vārdā Estebans ("Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū"). "Patersona" stilizētā vide ir gluži citādi veidota nekā Vesa Andersona kinopasaules, tomēr abus vieno spēja no mazu detaļu pārspīlējumiem kaut kur otrajā plānā radīt paralēlu stāstu, kā arī šo vidi atdzīvināt, piešķirot tai cilvēciskas īpašības. Ja vispār varētu kaut ko pārmest filmai "Patersons", tad tas ir šis pārspīlētais skaistums – cilvēkos, vidēs, gaismā un krāsās. Tā ir pasaule ar vienu vienīgu funkciju – būt uzstājīgi dekoratīvai. Tomēr Džārmuša filma, kas vienlaikus ir mīlestības vēstule – primāri dzejai un tad vēl mazliet arī pilsētai –, iespējams, nemaz nevar būt citādāka.

Tā kā tradicionālajā izpratnē "nekas nenotiek", laiks nevirzās uz priekšu un filma ir atbrīvota no pagātnes vai nākotnes. Vienīgā nojauta par to, ka reiz kaut kas ir bijis citādāk, ir fotogrāfija uz naktsgaldiņa, kur Patersons redzams jūras kājinieku formastērpā. Savukārt apziņu, ka pastāv no šodienas atšķirīgas nākotnes varbūtība, iemieso Farahani Lora, iepazīstinot Patersonu ar aizvien jaunām idejām par to, kas viņus abus varētu sagaidīt nākotnē. Tiesa, viņas mūžīgi mainīgās un pārmēru optimistiskās ieceres liek domāt, ka nekas nekad nemainīsies. Beigu beigās tā ir dzīvošana tagadnē, uz mazas, siltas drošības saliņas, kuru no visām pusēm apskalo dzeja. Un arī savam skatītājam "Patersons" dod laiku vienkārši būt, meditatīvi saplūst ar lēni slīdošiem kadriem un ļauties "nekā nenotikšanas" pārejošajam, baudpilnajam trauslumam.

Mūziku filmai rakstījis Džārmušs. Viņš ir arī autors vienam no filmā dzirdamajiem dzejoļiem, taču man neizdevās uzminēt, kura. Bet, lasot vairāk par pārējo dzejoļu autoru Ronu Padžetu, uzdūros šai viņa instrukcijai dzejas formā, un man šķita, ka tā brīnišķīgi sasaucas ar Džārmuša filmas saturu. Pieejama arī ar ilustrācijām.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!