Izdevniecība: "Zvaigzne ABC", 2014
Ar dēlu esam izlasījuši abas latviešu valodā izdotās grāmatas par Alfonu Obergu. Kopumā zviedru valodā esot 28 šādas grāmatas. Jāteic, ja latviski būtu tulkota vēl kāda no Alfona grāmatām, mēs labprāt lasītu arī tās. Sākumā mums bija grūti izrunāt Alfona Oberga vārdu, latviešu ausīm tas šķiet jancīgs, to ir arī grūti atcerēties. Bet pēc dažām dienām pamanīju, ka tas ir ne vien saglabājies dēla atmiņā savā pareizajā izrunas formā, bet pat "pielipis".
Lai gan, lasot vakara pasaku, nu jau kādu laiku biju pasākusi sēdēt kaut kur blakus, gultas kājgalī vai uz citas mēbeles, šīs grāmatas pirms gulētiešanas lasījām abi saritinājušies viens otram blakus, lai varētu redzēt arī ilustrācijas. Tātad mans pirmais paldies šīm grāmatām ir par tuvumu.
Grāmatas "Arlabunakti, Alfon Oberg!" stāsts ir diezgan vienkāršs un īss – ir deviņi vakarā, bet Alfons negrib doties gulēt, tāpēc izdomā visādus ieganstus, lai šo brīdi attālinātu. Veids, kā šis notikums izstāstīts, mani atbruņoja, un otrā grāmata jau nostiprināja manas stabilās simpātijas pret šiem stāstiem. Tie sabalsojās ar manu pieredzi, un grāmatās šie notikumi precīzi attēloti no abiem skatpunktiem – bērna un pieaugušā. Lasot es nemanāmi māju ar galvu, jo tieši tā tas viss notiek arī reālajā dzīvē. Tikai grāmatā realitātes iespējamais rūgtums aizstāts ar dažbrīd pilnīgi neiespējamo sapratni un iecietību. Un mani pārsteidza, ka arī mans bērns precīzi spēja uztvert Alfona rīcības dimensijas kritiskā veidā. Stāsts nav didaktisks, tas netiesā rīcības, bet nemanāmi aizved pie secinājumiem, turklāt abas iesaistītās puses – gan bērnus, gan arī vecākus. Bērns piepeši atpazina Alfona uzvedības modeļus un redzēja to ietekmi uz pasauli. Es lasīju no pieaugušā perspektīvas un saredzēju, cik universāla ir šī pieredze un kāda vēl varētu būt mana iespējamā rīcība.
Piemēram, "Ak, tu blēdi, Alfon Oberg!" grāmatā "ir dienas, kad tētis grib, lai viņu pilnīgi liek mierā. (..) Kad tēti grib, lai viņus liek mierā, tad viņi arī paši neliekas zinis par to, ko bērni dara". Par to ir arī šīs grāmatas stāsts, kura tēze ietverta pāris teikumos. Stāsts identificē šo fenomenu, bet nenosoda to vai nesniedz padomus, kā to novērst vai cīnīties ar to, bet gan drīzāk – kā ļauties. Kā ļauties dzīvei, kurā ir dienas, kad gribas, lai liek mierā un lasīt avīzi vai skatīties televīziju. Kā ļauties vecāku lomai. Kā uzticēties bērnam un pieņemt, ka bērns ir bērns un palaidnības darīs, neskatoties uz aizrādījumu skaitu un intensitāti, jo caur šīm "palaidnībām" viņš izzina pasauli. Nezinu, vai Alfons un tētis beigās bija sapratuši viens otru, bet starp viņiem bija sapratne. Un arī starp mani un dēlu bija sapratne.
Abas šīs grāmatas ir par Alfona un viņa tēta attiecībām. Man par to ir prieks, jo bērnu literatūrā pārsvarā dominē mātes un bērna attiecības vai ģimenes kā kopuma attiecības. Taču dzīvē ģimenes modeļi ir tik daudz un dažādi! Šī grāmata varētu noderēt arī ģimenēm, kurās ir tēvs, māte un bērns, lai veicinātu tēva lomas aktivizēšanos vai attīstītu izpratni par šo lomu. Diemžēl mūsu sabiedrība radusi pie tradicionālās izpratnes par tēvu, kas ģimenē ir savrups pelnītājs ar galavārdu. Tāpēc priecē, ka pēdējos gados arvien vairāk parādās dažādas iniciatīvas izpratnes aktualizēšanai par tēva lomu. Piemēram, to jau pāris gadu dara Tēvu dienas gājiens septembrī. Arī šobrīd ar saukli "Būt tēvam – tā ir māksla" aktualizēta centra "Dardedze" realizētā iniciatīva tēvu atbalsta grupām. Tēvs arī var uzņemties rūpes, veicināt bērna pilnveidošanos, emocionāli audzināt, izrādīt mīlestību, prieku u.tml. Tādējādi tiek līdzsvarota dzimumlomu izpratne un performance, netieši integrējot šādā veidā arī jautājumus par dzimumlīdztiesību un sievietes lomu izpratni. Un, protams, šīs grāmatas ir sevišķi noderīgas ģimenēm, kas sastāv tikai no tēva un dēla. Pirmkārt, autore grāmatās pieņem un apraksta šādu modeli, tādā veidā ļaujot arī citiem pieņemt sevi. Otrkārt, grāmata ļauj tēviem un dēliem uzzināt (jo nereti šī informācija ir noklusēta, tāpēc ka neatbilst tradicionālajai izpratnei par ģimenes modeli, tēva lomu un bērna aprūpētāja dzimumu), ka tēvs var un drīkst uzņemties sava bērna aprūpi, audzināšanu utt. un ka bērns var un drīkst saņemt to visu no tēva, ne tikai mātes. Domāju, ka šie stāsti iedvesmo meklēt saikni un sapratni starp ģimenes locekļiem, kas tradicionāli uzskatīti par maskulīni bezjūtīgiem vai emocionāli noturīgiem.
Tēva vizuālais tēls šajās grāmatās gan vairāk atgādina opīti - tikai tad, kad sākām lasīt stāstus, sapratām, ka attēlotais vīrietis ir tomēr tētis. Visticamāk, viņa vizuālais tēls nesaskan ar mūsu priekšstatiem par tēva vecumu kultūras atšķirību dēļ. Tikai pēdējos gados arī Latvijā ir ienākusi "mode" laist pasaulē bērnus apzinīgākā vecumā, piemēram, pēc trīsdesmit, nevis kā agrāk bija ierasts - ap astoņpadsmit gadu vecumu. Dēlu mulsināja arī pīpe, kas ir tēta mutē gandrīz visos grāmatu attēlos. Ne jau tāpēc, ka pīpe būtu reti redzēta, bet tāpēc, ka mūsdienās bērniem ļoti labi jau ir iemācīts, ka pīpēt nav veselīgi. Man pīpe īpaši nepatīk tāpēc, ka tā tiek piekabināta kā obligāts fallisks aksesuārs maskulinitātei, tādējādi gan sekojot stereotipam par vīrišķību, gan turpinot patriarhālo izpratni par dzimumlomām. Un tas vairs nav tikai par to, ka pīpēt nav veselīgi - tas veicina domāšanu, ka pīpē tikai vīrieši un vispār vīriešiem ir obligāti jāpīpē. Atkal un atkal dzirdu stāstus par to, cik drausmīgi izskatās, kad sieviete stumj bērnu ratiņus un smēķē, bet, ja tā dara vīrietis, tad tas nevienu tik ļoti neuztrauc. Lai gan nevar zināt, vai sieviete, kas tos ratiņus stumj, ir šī bērna māte un baro viņu ar savu krūts pienu. Tāpat neviens nav pārbaudījis, ka dūmi tiešām plūst virsū bērnam, un vai ratiņos vispār ir bērns. Gluži vienkārši tas apkārtējiem izskatās šausmīgi, jo nav pareizi. Tajā pašā laikā vīrietis var stumt ratus, pakšķināt savu pīpi vai cigareti un būt vīrišķīgs, jo tas piederas pie dzimumperformances un līdz ar to neizskatās ne šausmīgi, ne nepareizi. Nav jau arī ko prasīt no vīrieša cilvēka dziļu izpratni par veselīgumu.
Taču kopumā ilustrācijas mums patika. Zīmējumi abās grāmatās ir ieturēti līdzīgā stilistikā, un tos veidojusi autore pati. Daļa ilustrāciju ir tradicionāli zīmētas un krāsainas, daļa atstātas melnbaltas, bet daļu veido "realitātes citāts" jeb reāla objekta vai faktūras fotogrāfija, kas kolāžas veidā ievietota kopējā ilustrācijas kompozīcijā. Tieši šī pēdējā tehnika vislabāk uzrunāja manu mazo lasītāju.
Sākumā grāmatu noformējums nešķita pārāk pievilcīgs un līdz ar to arī gaidas par pašiem stāstiem nebija pārāk augstas. Iespējams, tas ir grāmatu formāta, cieto vāku un biezā, glancētā papīra dēļ - izdevums nav ne patīkams taustei, ne estētisks, turklāt droši vien sadārdzina izmaksas nevajadzīgā un neracionālā veidā. Ja būtu iztulkotas visas 28 grāmatas par Alfonu Obergu, tikai neliels skaits vecāku varētu atļauties visu komplektu. Mazāks formāts un vienkāršāks iesējums, manuprāt, labāk piederētos šīm grāmatām, ko var izlasīt dažu minūšu laikā. Turklāt grāmatu lasītāji Latvijā ar pēdējos gados īpaši izkoptu bērnu literatūras izdevumu kultūru jau ir izlutināti un no bērnu grāmatām sagaida īpašu estētiku. Arī bērnos tas izkopj gaumes izjūtu.
Mums šīs grāmatas sagādāja patīkamus lasīšanas un izziņas mirkļus, parādot, kāda sapratne iespējama starp bērnu un vecāku, pat ja katram ir atšķirīga izpratne par vēlamo un notiekošo. Iesaku Alfona Oberga stāstus vecākiem, kas brīžiem netiek ar visu galā vai vēlas pilnīgu mieru, un tādi dažkārt ir visi vecāki bez izņēmuma.
0