Mēs jūs pārspiedīsim

Ir vēl viens ceļš, kuru Baltijas valstis mēģināja iet 1920.gadā, lai nodrošinātu savu patstāvību. Ja tas būtu izdevies iespējams II Pasaules karš būtu daudz savādāks, ja vispār būtu un arī šodien ir iespēja novērst to, ka mūsu likteni lemj lielvaras bez mūsu piekrišanas.
Ģenerālis Pēteris Radziņš 1920.gada rakstīja:
"Pasaules karš un revolūcija deva iespēju daudzām Krievijas tautām tikt pie patstāvības. Iegūtā pastāvība uzliek bijušām Krievijas provincēm lielus politiskus un saimnieciskus uzdevumus, lai nodrošinātu savu nākotni. Lielie uzdevumi, kas veicami ne vienai atsevišķi, bet gan kopējiem spēkiem. Somija, Igaunija, Latvija, Lietava, Polija un t.t. visas ir ieinteresētas, lai nodibinātos vienota fronte pret ienaidniekiem, kuru visām ir ļoti daudz. Ienaidnieki tik gaida izdevīgu brīdi, lai varētu uzbrukt un noslaucīt no zemes virsas visas brīvības cīnītājas. Entente cordiale ideja nav politiska fantāzija vien, bet politiski apstākļi ir spieduši mūs stādīt tādu prasību uz dienas kārtību. Ja tāda apvienība nodibinātos, kas domājams notiks, tad politiskā patstāvība visām nomaļu valstīm ir garantēta. Par nožēlošanu jāsecina, ka tādas entente’s nodibināšana velkas vēl ļoti gausi uz priekšu. Iemesli tam ir dažādi: robežu jautājums, dažādu grupu un personu intereses…u.t.t.
Visi šķēršļi drīz ir jānovērš un jāpieliek lielas pūles, lai vismaz tiktu tūlīt noslēgta kara konvencija starp ieinteresētām valstīm.
Vācija un Krievija ir lielā mērā ieinteresētas, lai robežu valstis nevarētu apvienoties. Abas valstis pieliks turpmāk lielas pūles, lai radītu nesaskaņas un sētu naidu patstāvīgo tautu starpā.”
“…ja Baltijas valstis turas ciešā savienībā, tad šo valstu spēka nozīmes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā būs atdalīta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienībai, tad savienotais spēks būs pietiekošs priekš patstāvīgas aizsargāšanas, šim spēkam nedrīkstēs uzbrukt. Tā tad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni.”

Iesaku autoram izlasīt Tonija Džada analīzi par Henriju Kisindžeru. Varbūt tad Kisindžeru viņš nedēvēs par ASV ārpolitikas metru.

Par "patstāvību" augsta cena bija jāsamaksā 1914,- 1920.gg. - tāpēc jau arī ne Latvija, ne Lietuva, ne Igaunija, ne Somija, ne Polija nevēlējās turpināt Ukrainas "atdalīšanu". Latvijas jauizceptie kungi tak' nevilcinoties slēdza vienošanos ar Padomju Krieviju 1920.g. - un Armijas komandieris ģenerālis L.k.o.k. Kr. Berķis svinīgi paziņoja: “Mūsu kaimiņi var būt mierīgi. Latvju karavīrs nekad neuzbruks citai zemei un nekāro pēc svešas zemes, mantas un darba augļiem. Latvju karavīrs arī nekad nevienam neies. palīgā apspiest citas tautas...”
Ja šito novēlējumu būtu ievērojuši Latvijā, tad pilnīgi droši nebūtu sliktāks demogrāfiskais stāvoklis 1990.g. par Lietuvas, kurā 1943.g. martā Hitlera pavēli par SS-brīvprātīgo leģiona izveidi noignorēja vairākums ģenerāļu un inteliģences.

“Mums ticis viszilākais ezers / Un rudākais rudzu lauks / Visbaltākā bērzu birze /
/ Vismelnākais rupjmaizes klaips / Un tieši Latvijai ticis / Vissvētākais debesu jums /
/ Jo savu visskaistāko zemi / Dievs ir atdevis mums." L.Vāczemnieks.
”Ja Jums, ļ.cien., kāds brīvs brīdis iznāk, tad pašķirstiet kādu Latvijas vēstures grāmatu, jo tā "vienkārši padzīvot" jau pēdējo 800 gadu laikā, kopš Romas pāvests Inocents III pasludināja Baltijas jūras piekrasti par Marijas zemi un uzņēma Baltu tautas tiešā Svētā Krēsla aizgādībā, nav bieži iznācis. Ģeopolitika -, te Krusta kari, te Livonijas karš, te poļi ar zviedri dala un pārdala, te......te, johaidī, tā arī neiestājās ar ASV Valsts departamenta darboņa (pus-filosofa, pus-politologa) F.Fukujamas izsludinātās "vēstures beigas" 1989.g.
"..... / Atkal liktens bungas uzsit, / atkal viņam ņirdzīgs spīts: / vienam stobrs uz vakarpusi,
/ otram ņemts uz grauda rīts.(..) Pūt, vējiņi", skani saldi, " (O.Vācietis)
p.s.
Pienācis laiks "izkāpt no skapja", ieziepēties un......Turās, ījabieši, turās!!

Bet vienu nekādi nesaprotu, attiecībā uz rakstā minēto "Vispirms, Putins "lielvaras statusa" uzturēšanas vārdā ir gatavs darīt patiešām trakas lietas" - kāpēc Putins vienkārši nepadara savu lielvalsti tik pievilcīgu un patīkamu dzīvošanai, ka nevis desmitiem tūkstošu krievu (varbūt pat simtiem, nezinu, vismaz NY Kvīnsā vai ik uz soļa dzirdama krievu valoda) pārceļas uz Ameriku, bet neskaitāmi teksasieši, luiziānieši, u.t.t. sapņotu par pārcelšanos strādāt un dzīvot Krievijā?
Tas būtu tāds traks gājiens, ka uzreiz atkristu vajadzības pēc visiem pārējiem trakajiem gājieniem!
Un vēl viena pārdoma raksta sakarā, nedaudz nesaistīta, bet arī aktuāla - ja jau mēs lūk esam gatavi pieņemt ka krievu apziņu nevar izmainīt - kā var noprast pēc raksta, un jāatzīst, arī iespējams, diezgan pamatoti, tad atkal nav skaidrs - kāpēc mēs apriori pieņemam (vai precīzāk, cenšamies paši sevi apmānīt) ka būtu iespējams mainīt "bēgļu" apziņas tā, ka viņi pretēji savas reliģijas postulātiem, spētu integrēties vinuprāt bezdievju sabiedrībā? Jā, krievu apziņu mainīt nevar, to rakstā esam atzinuši, bet bēgļu, lūk, varēs?