Reizēm gadās zīmīgas, uz pārdomām rosinošas sakritības. Pagājušajā nedēļā Rīgā, piedaloties veselai virknei iespaidīgu prominenču, tika atklāts NATO izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Tas ir ļoti interesanti, ņemot vērā, ka mūsu lokālā stratēģiskā komunikācija īsti nav bijusi spēcīgā puse. Varbūt NATO centrs te ko spēs līdzēt – gluži kā kamaniņu trases uzcelšana Siguldā savulaik deva grūdienu vietējām kamaniņu un bobsleja komandām. Centra atklāšanā dažādi runātāji ne reizi vien uzsvēra, ka centra, gluži kā pašas NATO organizācijas, darbība nav vērsta pret kādu konkrētu valsti. Taču "hibrīdkara" pieminēšana un zīmīga miegšana ar aci diezgan skaidri lika noprast – runa ir par Krieviju, kuras informatīvo un kibertelpas ietekmi centram būs mazināt. Tādēļ nu ir diezgan skaidrs, ka "mūsējie" gatavojas jaunam Aukstajam karam, – kaut arī atklāti par to runāts gluži vēl netiek.
Tajās dienās, kad augstie NATO viesi posās uz Rīgu, žurnāls "The National Interest" publicēja pagaru interviju ar ASV ārpolitikas metru, Niksona un Forda administrāciju ārpolitikas veidotāju Henriju Kisindžeru, kura ir elektroniski pieejama šeit. Redzamā vieta, kas šajā intervijā bija ierādīta Krievijai, un Kisindžera attieksme pret to ātri vien izraisīja plašu rezonansi. Tas attiecas arī uz pašu Krieviju, kur viņa sacītais tika uztverts ar ievērojamu sajūsmu – par spīti tam, ka dziļākajā būtībā šeit par Ukrainas krīzi tiek teikts kaut kas pavisam cits nekā tas, ko stāsta Kremļa propaganda. Kisindžera stāsts Krievijas un Ukrainas sakarā jau ir dzirdēts iepriekš, taču drošības pēc atgādināšu tā galvenās nianses. Es tikai brīdinu, ka šis stāsts būs, kā saka, "18+", un daudziem pie mums tas varētu nepatikt. Tomēr nespēja ieklausīties oponentos taču raksturo tieši tos, kuriem mēs te cenšamies stāvēt pretim, vai ne tā?
Vispirms, Kisindžers runā "lielvaru" kategorijās: Ukrainas un Krievijas attiecības nekad nevarēs tikt reducētas līdz divām tradicionālu suverēnu valstu attiecībām – vismaz krievu apziņā, un, iespējams, arī ukraiņu. Pēc viņa domām, Krievija ir gatava uz ļoti daudz ko, lai apliecinātu savu lielvaras statusu, – jautājums, vai ir iespējama kāda starptautiska kārtība, ja tas netiek pieļauts. Un tad seko neviena neplānotu notikumu virkne: ES bez īpaša apdoma virza Ukrainu uz asociācijas līgumu; Janukovičs pēdējā mirklī saprot tā iespējamās sekas un "nolec"; Janukovičs par naudu solās Putina Eirāzijas Savienībai; sākas Maidans; Putins, kurš ir ieguldījis 60 miljardus Soču olimpiādē, lai apliecinātu savu piederību Rietumiem, uztver to kā pret sevi vērstu akciju un veikli pievieno Krimu; sākas bezizejas iesaldētais konflikts Donbasā, un Krievijas attiecības ar Rietumiem radikāli pasliktinās. Vecais Vašingtonas ciniķis neko daudz nerunā par "ukraiņu tautas gribu" vai šās valsts teritoriālo integritāti. Taču viņa vēstījums ir būtiski atšķirīgs no Krievijas stāstītā. Ja Krievija stāsta, ka aiz tā visa stāv ļaunais tēvocis Sems, tad Kisindžers, gluži pretēji, vaino ASV administrāciju nespējā šo situāciju kontrolēt ar diplomātijas līdzekļiem. Ja reiz ASV jau ilgāku laiku pilda drošības garanta funkcijas Eiropā, tad kur gan bija šķietami visvarenie amerikāņi, kad Janukovičs slēdza visas savas vienošanās ar Briseli un pēc tam meta apkārt kažoku? Varbūt tad, ja viņi būtu enerģiskāk runājuši ar visām pusēm – t.sk. Krieviju –, šobrīd Donbasā valdītu garlaicīgs miers, nevis bandīti un marodieri? Protams, vanagi visās NATO valstīs šobrīd var priecāties. Taču antagonizēt Krieviju jau nav liela māksla; sākotnējais uzdevums pēc PSRS sabrukuma bija gluži pretējs – integrēt to.
Šis skatījums ir visnotaļ cinisks. Galu galā, vienā intervijas vietā Kisindžers dodas pat tiktāl, ka runā par neitrālu valstu zonu "starp NATO un Krieviju" kā iespējamo nākotnes kompromisu – prātā noteikti ir Ukraina, taču negribas ticēt, ka vecais ārpolitikas lapsa nesaprot, kā šādi teksti izklausās Baltijas valstīs. Tomēr ir dažas lietas, kuras viņš uztver daudz precīzāk par vairumu "jaunā aukstā kara" piekritēju. Vispirms, Putins "lielvaras statusa" uzturēšanas vārdā ir gatavs darīt patiešām trakas lietas – šī teju rituālā siera spaidīšana ar kāpurķēdēm un Vikipēdijas aizliegšana vēl ir tikai ziediņi. Otrkārt, sankcijas nespēj ietekmēt viņa izturēšanos ģeopolitiskās stratēģijas jomā. Viņš ir gatavs spēlēt ilgtermiņā – kā tika teikts kādā citā sakarā: "Mēs jūs pārspiedīsim." Nekādus priekus tuvējām valstīm Krievija visdrīzāk nesagādās; taču nepatikšanas gan tā ir ļoti spējīga sagādāt – tai skaitā arī informatīvas nepatikšanas.
Un šeit nu, kā saka, jautājumi pārdomām. Vispirms, ir skaidrs, ka doktors Kisindžers nebūt nav vienīgais ASV ārpolitikas "establišmentā", kurš lietas redz aptuveni šādi, un, ja nenotiek kaut kas ļoti, ļoti slikts, tad agri vai vēlu var gadīties kāda kārtējā détente. Galu galā, prezidenta vēlēšanas nemaz nav tik tālu. Kā šāda détente izskatīsies, un kā tā izpaudīsies NATO (lasi – ASV) attiecībās ar Baltiju? Otrkārt, pieņemsim, ka tas nenotiek. Tad sāksies ilgstošas "pārspiešanas" sacensības starp Rietumiem un Krieviju, kurā, laikam ritot, sāks izmantot arvien derdzīgākus līdzekļus – visu, izņemot atklātu karadarbību. Un te nu mums ir jautājums kādam brīvam brīdim – vai līdzdalība šādās "pārspiešanas" sacensībās tiešām ir tas nākotnes scenārijs, par kuru mums šeit Latvijā, ar visu mūsu spožo ekonomiku, demogrāfiju un citām reālijām, vajadzētu sajūsmināties.
5