Par Leona Brieža romānu "Skuķe" ("Dienas Grāmata", 2021)
"Man nepatīk dzejnieku liriskā proza. Tai jābūt tiešai un naturālistiskai." [1] Tā Leons Briedis (1949–2020) izteicies kādā intervijā par romānu "Vilcene un atraitnis" (2019), kas, neraugoties uz senāk uzrakstīto kinoromānu "Asinīs krāsotās ilgas" (2000) un divām bērnu prozas grāmatām, tiek uzskatīta par viņa debiju romāna žanrā un ieguvusi lasītāju un kritiķu atzinību. Rakstnieka pēdējais romāns "Skuķe" apgādā "Dienas Grāmata" parādījies tikai 2021. gada pavasarī – veselu gadu pēc autora nāves. Redaktore Gundega Blumberga grāmatas priekšvārdā atceras pēdējo sarunu ar Briedi, kurā viņš stāstījis par šo darbu un tīksminājies: "Tādu mani vēl neviens nebūs redzējis." [2] Nu "Skuķe" nonākusi pie lasītājiem un varam domāt – vai rakstniekam neilgi pirms viņa aiziešanas izdevies pārsteigt lasītāju? Vai šis izcilā dzejnieka, tulkotāja, publicista un prozaiķa sacerējums nozīmīgs tikai kā viņa mūža pēdējais darbs, vai arī tas ievelk kādu svaigu līniju jaunākajā latviešu literatūrā?
Romāna "Vilcene un atraitnis" lasītājus arī jaunajā darbā vairs nepārsteigs Brieža kā prozaiķa parupjā un tiešā izteiksme, kurā ironija un humors, necenzēti vārdi un izteikas ievīti skaudrā un poētiskā pasaules tvērumā. Arī "Skuķē" jūtama rakstnieka dzīves pieredze, plašās valodu zināšanas, dažādu tautu kultūru un mentalitātes, vēstures plūduma izpratne. Ja lasīts pirmais romāns, daudz vieglāk būs uztverami vairāki tēli, kuru prototipi ir paša Brieža biogrāfijā nozīmīgi cilvēki – vecāki Voldemārs un Jadviga, tēva māsa Karlīna, sievas Marijas vecāki Mitrofans un Paraskiva un citi. Pirmajā romānā autors veidojis viegli uztveramas autobiogrāfiskās līnijas, iezīmējot attiecības ar tuviniekiem, dažādas dzīves pieturvietas un izvēles, vērojumus plašajā pasaulē. Romānā "Skuķe" autobiogrāfiskums un vēstījuma sakņojums realitātē nav akcentēts, ļaujot darbu lasīt arī pavisam atrauti no rakstnieka dzīves. Salīdzinājumā ar "Vilceni un atraitni" vēstījuma ritms ir daudz straujāks un dinamiskāks – ik teikums slēpj apjomīgu informācijas slāni, kuru autors noklusē; starp notikumiem nereti ir veidota tikai pavisam epizodiska saistviela, vai tādas nav vispār. Neraugoties uz to, abos darbos ir daudz epizožu, kas pārklājas, radot sajūtu, ka šajā darbā piedāvāta vēl viena variācija par rakstnieka dzīvi. Straujā lasījumā var rasties iespaids, ka tēlu virtenes šajā jaunajā variācijā nomaina cita citu pārāk haotiski un nepamatoti, ka sižeta līnijas te aizsākas, te beidzas, ka autors sava mūža un vēstures gaitas pieredzi tiecies iekausēt kādā mītiski abstraktā, mutuļojošā pasaulē, kas triecas uz priekšu nerimstošā kustībā. Rodas pat doma saskaitīt, cik dažādu personvārdu, vietu un notikumu pavīd tekstā.
Lai arī vēstījuma straujajā, bet objektivizētajā ritējumā, kolorīto tēlu un neordināri interpretēto notikumu gūzmā sākotnēji grūti atrast orientierus, romāna pamatā ir vienkārša fabula par triju bērnu piedzimšanu, viņu vecākiem, dzimtu, dzīves ceļiem, tajos sastaptajiem ļaudīm un šo dzīves ceļu krustošanos. Meitene, kuru vecāki nenosauc ne par Elžbetu, ne Loreleju, kā vēlējušies, bet kuru dēvē vienkārši par Skuķi (autors viņu atšifrējis kā Loretu Kalniņu un veltījis šo romānu viņai), piedzimst Georgam un lietuvietei Jadzei, viņiem atrodoties izsūtījumā Jakutijā. Savukārt puisis, kas ir autora paštēls, piedzimst Voldemāram un Jadvigai Latvijā, Madonas pusē. Jaundzimušais saskaņā ar attīstības romānu labākajām tradīcijām uzreiz ir gatavs saviem patstāvīgajiem lēmumiem – sāk sevi saukt tikai un vienīgi trešajā personā "viņš" (turklāt lietojot šo vārdu ar mazo sākuma burtu) un tūlīt pats nolemj, ko savā dzīvē mīlēs. Vēlāk šis "viņš", kuru romāna pirmajā daļā tiešām ir pamatotas grūtības nošķirt no citiem tēliem, kuri arī tekstā apzīmēti ar trešās personas vietniekvārdu, pēkšņi un bez pamatojuma pārtop par Meiju, ļaujot lasītājam beidzot atslābināt uzmanību no autora paštēla sižeta līnijas atpazīšanas. Romāna gaitā šiem diviem Staļina laikā dzimušajiem bērniem pievienojas trešais – meitene Fa, kas Mitrofana un Paraskivas ģimenē ienāk Moldāvijas lielā bada gadā (1947), bet uzaug izsūtījumā Burjatijā. Šīs arī ir romāna sižeta galvenās līnijas, kuras rit paralēli, strauji nomaina cita citu, katrā no tām ievijot vēl bagātīgāku personāžu loku, bet pamazām grodi savijas kopā.
Visi trīs Staļina laika bērni, gluži kā Salmana Rušdī rādītās, sašķeltās Indijas "Pusnakts bērni" caur saviem mazajiem, epizodiski tvertajiem dzīves stāstiem kādā ziņā pārrada totalitārisma vēsturi un tās tālāko gaitu. Izsūtījums Jakutijā un Burjatijā, jakutu pārkrievošana, lielais bads Moldāvijā, padomju laiks pēc Staļina nāves, Brežņeva un viņa pēcteču laiks, rusifikācijas sekas valodā un domāšanā, kapitālisma iesakņošanās – laika zīmes romānā pieminētas kā neuzbāzīgi orientieri. Cilvēki dzīvo savu dzīvi visu šo politisko kolīziju un ietekmes fonā, lielu uzmanību tam visam nepievērsdami. Romāna distancētajā vēstījumā nenotiek fokusēšanās uz pagātnes traumām un sāpēm, nav refleksiju vai jūtināšanās par ļaužu likteņiem. Viss notiekošais un notikušais ir neapspriežama esamība. "Liktenis piedzimst ar pašu cilvēku un iet viņam līdzi visu mūžu. [..] Liktenis ir cilvēka piepildījums." [3] – fatālisma klātbūtne Brieža pēdējā romānā ir acīmredzama.
Paša autora pieredzē balstītais stāsts vēsta par cilvēku likteņiem konkrētā laikā un telpā, taču Briedim izdevies radīt plašāku vispārinājumu, iezīmējot gluži arhetipisku cilvēka virzību. Vēstījuma pamatā izmantots notikumu sarindojuma princips, hiperbolizācija un groteska, kas ir tipiski maģiskā reālisma paņēmieni. Tie padara redzamu realitātes apslēpto būtību un ap konkrētajām, pat sadzīviskajām detaļām veido metaforisko lauku un groteskas poētikas slāni. Tādējādi bez jebkādas patētikas un sentimenta Briedim izdevies savienot profāno un sakrālo, veidot plašu vispārinājumu no individuālā līdz vispārcilvēciski būtiskajam. Skuķes un Meija ceļojums pa kanalizācijas ejām zem Rīgas savij kopā romāna līnijas un tēlus, visu darbu piedāvājot interpretēt kā Dantes "Ellei" pielīdzināmu ceļojumu, kurš ejams ikkatram un kura beigās, ja līdzās bijis gudrs un jūtīgs pavadonis, būtu iespējams "ieraudzīt zvaigznes" [4]. Šajā šķietami prozaiskajā ainā, ceļojumā cauri kanalizācijai, visi romāna "ekstātiskie klejotāji cauri laikam un telpai" [5], visi notikumi, kas pieminēti gan galveno varoņu, gan arī viņu priekšteču dzīvē, savijas vienkop arhetipiskā stāstā un kļūst par cilvēka dzīves ceļojuma sastāvdaļām. Iedomājamais patētikas plīvurs gan šī vispārinājuma raksturojumā ir nevietā. Meija ceļojums nav nekāds antīkā, dievu izredzētā varoņa Tēseja ceļojums pa Mīnotaura labirintiem – Meijs nevienu nav glābis vai atpestījis. Viņš nav arī Dante, kas katrā frāzē apliecina sava ceļa dievišķo galamērķi. Viņš ir tikai vienkāršs, dzīves sāpju sagrauzts vīrs, kam jāiziet savs ceļš un kam gribas piešķirt tam kādu jēgu. Un viņa ceļvede Skuķe nav ne viedais Vergilijs, ne dievišķā Beatriče, kuras gudrība un mīlestība vada nabaga ceļinieku, viņa ir tikai drošs plecs, lietišķs un sirsnīgs pavadonis, kuru pašu dzīve dauzījusi. Abi gājēji ir tikai nepilnīgi cilvēki – kā mēs visi, bet viņu ceļš atgādina: nedzīvojam gan tikai šeit un tagad vien.
Nobeigumā, domājot par Brieža romāna vietu 2021. gadā izdotās prozas kopainā, jāatzīst, ka tā veido savdabīgu, svaigu līniju. Lai gan personīgā pieredze vai tās fiktīvais veidols bijis vairāku šajā gadā izdoto sacerējumu avots (Laura Gundara "Svešam kļūt", Riharda Bargā "Nemodernās Slampes meitenes", Rvīna Vardes "Vardes arhipelāgs" un slēptākā veidā, iespējams, vēl citi) un katrs no šiem darbiem ir pavisam īpašs un nesalīdzināms, taču Brieža romāns atšķiras ar pārlaicīgo pieeju personīgās pieredzes izmantojumā, kā arī ar atgādinājumu, ka vēl ir klātesoša latviešu rakstniecības tradīcijas bagātā valodiskā izteiksme.
[1] Vilde, M. Dzejas bruņinieks Leons Briedis nevarēja dzīvot bez dabas, sapņiem un mīlestības. OK!, 06.06.2021. Pieejams: https://jauns.lv/raksts/sievietem/446299-dzejas-bruninieks-leons-briedis-nevareja-dzivot-bez-dabas-sapniem-un-milestibas
[2] Briedis, L. Skuķe. Rīga: Dienas Grāmata, 2021, 6. lpp.
[3] Turpat, 193. lpp.
[4] Šeit pārfrāzēts Dantes "Dievišķās komēdijas" pirmās daļas "Elle" nobeigums. Skat. Dante. Dievišķā komēdija. Tulk. V. Bisenieks. Rīga: Vaidelote, 1994, 167. lpp.
[5] Briedis, L. Skuķe, 206. lpp.
0