Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
07.04.2020

Mēs dzīvojam pandēmijas nākotnē

Komentē
1
Saglabā

Romānu rakstnieks Paolo Džordāno meklē mieru matemātikā un maizes cepšanā.

Vakar gulētejot es jautāju sievai, kura nedēļas diena tagad ir. Viņa vairākas sekundes klusējot skaitīja. Karantīna šeit, Romā, sākās vēlāk nekā dažās citās Itālijas vietās, bet nu jau rit trešā nedēļa* un laiks jau ir mainījis konsistenci – tas kļuvis plūdens un pamazām sadrupis sīkos gabaliņos.

Tiesa, ne jau darba ziņā. Taisnību sakot, pēc dažām apmulsuma dienām darba ritms ir kļuvis saspringtāks, pārvērties par konferenču zvanu, "Skype" un "Zoom" sapulču un neskaitāmu "WhatsApp" ziņapmaiņu virteni.

Darbam vairs nav ierastā stundu ierobežojuma, un tas ir pārņēmis ikkatru nomoda stundu. Ražīgums ir lieta, no kuras tiešām nespējam atteikties – tā ir mūsu kolektīvā apmātība un, nebūt ne nejauši, arī viens no krīzes iemesliem. Bet šobrīd tas ir ražīgums ražīguma vārdā. Es strādāju, jo īsti nesaprotu, ko citu lai daru.

Lielākoties es rakstu, nemitīgi, aizgūtnēm, taču esmu arī atsācis lietot vairākas datorprogrammas, kuras nebiju atvēris kopš kodolfiziķa karjeras laikiem. Es tās izmantoju, lai mēģinātu saprast sērgas, infekcijas skaitliskos apmērus. Kad pievērsos romānu rakstīšanai, jau biju nolēmis, ka matemātika palikusi pagātnē, tomēr tā pie manis atgriezusies gluži negaidītā veidā.

Manas smadzenes vairs nesaprot, kad jāsāk darboties un kad jāmet miers, tāpēc naktī es gandrīz nemaz neguļu, bet dienā pastāvīgi jūtu fizisku nogurumu, lai gan mana viedtālruņa soļu mērītājs signalizē par kārtējo mazkustības rekordu.

Esmu vismaz sācis sekot fitnesa programmai "Youtube" kanālā. Esmu pabīdījis dīvānu tā, lai varētu izstiept kaut vienu roku. Dzīvoklī, kura plānojums ir paredzēts trim cilvēkiem, mēs esam četri – un mums vēl ir paveicies.

Tikai divi no mums pamīšus iet laukā nopirkt pārtiku un iznest atkritumus, bruņojušies ar svaigāko Iekšlietu ministrijas pieprasīto apliecinājuma versiju: vai jūsu tests ir pozitīvs? Kāpēc jūs esat ārpus mājās? No kurienes nākat un uz kurieni dodaties? Apdomīgāk ir, ja laukā allaž iet vieni un tie paši cilvēki; tagad Itālijā pret visu, ko darām, izturamies ar vislielāko piesardzību.

Tāpēc es nekad neizeju no mājām. Iepriekšējā reize bija pirms aptuveni 10 dienām, kad vēl bija atļauts īss skrējiens fiziskās formas uzturēšanai tuvākajā piemājas parkā. Lai līdz tam nokļūtu, man kāds gabaliņš jāiet pa Via dei Fori Imperiali līdzās Kolizejam – tā ir viena no tūristu visvairāk apmeklētajām vietām pasaulē. Un iela bija pilnīgi tukša.

Es varētu teikt, ka iespēja redzēt šīs vietas bez parastā pūļa mani rada brīnuma sajūtu – taču tie būtu meli: es jutu tikai nemieru un bažas. Un neveiklību. Pa ielu lēnītēm brauca karabinieru mašīnas, un patruļas taure mudināja pasteidzināt soli, pazust no šejienes. Es savā skriešanas tērpā, mēģinot piepildīt sīkmanīgu iegribu saulainā rītā izstaipīt kājās, sajutos tik neiederīgs, ka taisnā ceļā devos mājās. Kopš tās dienas neesmu spēris kāju ārā pa durvīm.

Es dzīvoju Romā, taču vairs to nejūtu. Pilsēta, kurā mēs visi atrodamies, tagad ir daudz plašāka un daudz ēteriskāka, mūsu emocionālais smaguma centrs novirzījies uz valsts ziemeļiem – uz jauno ģeogrāfiju, kuras kartē turpina plesties sarkanās zonas, un uz ikvakara sarunu šoviem.

Man beidzot ir iespēja noskatīties visas filmas, ko gadiem esmu vēlējies redzēt, taču līdz vēlai naktij es neskatos neko citu kā vien sarunu šovus, līdz esmu pilnīgi pārguris.

Epidēmija ir pārņēmusi visu: laikrakstu internetvietnes, sarunas pie pusdienu galda, Romas skaistumu, kas gaida tepat ārā, bet šobrīd šķiet auksts un nespēj sniegt nekādu mierinājumu. Un – pats svarīgākais – sērga ir pārņēmusi laiku. Tā pārrāvusi ilūzijas par stingru, strukturētu un vadāmu dienaskārtību un to vietā atnesusi šo ķepīgo biezeni.

Pirmajās dienās, ko nācās pavadīt četrās sienās, cilvēki sešos pievakarē pulcējās pie logiem un dziedāja. Droši vien šie videosižeti ir apceļojuši visu pasauli. Itālija vienojas solidaritātē. Itālija dzied, par spīti visam. Ļoti gleznains skats. Tas neturpinājās ilgi. Tagad pulksten sešos mēs visi pievēršamies Civilās aizsardzības aģentūras ziņojumam, šajā laikā mēs noklausāmies jaunākos skaitļus, uzskaitām mirušos un novērtējam "tendences", rakstām īsziņas cilvēkiem, kurus šajā krīzes laikā esam izraudzījušies par savām uzticības personām: "Veneto pamazām izkārpās, pateicoties plašai testēšanai"; "Vai redzēji Lācio līkni?", "Spānijā pieaugums ir straujāks nekā pie mums".

Tā ir savāda sajūta – valsts, kura lepojas ar savu seno pagātni, tagad dzīvo nākotnē: 10, 15 vai 20 dienas priekšā atkarībā no teritorijas, bet tā ir pandēmijas nākotne. Ar to nav nekādas vēlēšanās lepoties – mēs lieliski bez tā būtu iztikuši.

Varbūt pastāv kādi likumsakarīgi cēloņi, kāpēc esam izvirzījušies līderos, bet šobrīd tiem nav nekādas nozīmes. Mums visiem ir jāsaprot – visiem un visur –, ka mēs atrodamies viena stāsta dažādos posmos; ka šai visiem kopīgajai pandēmijai ir viena laika skala, kurā daži atrodas tālāk priekšā, citi iepaliek.

Mūsu kļūda jau no paša sākuma bija tā, ka mēs nesapratām laiku. Itālija nepietiekami rūpīgi vēroja Ķīnā notiekošo; Milāna neskatījās uz apkaimes pilsētiņām; Itālijas dienvidi nepievērsa uzmanību ziemeļiem; un pārējā Eiropa neņēma pietiekami nopietni to, kas norisinājās šeit. Tikmēr, svārstoties starp kavēšanos un aizspriedumiem, mēs slīdējām tālāk pa šo laika skalu.

Dati liecina, ka karantīnas laikā Itālijā ir pieaudzis rauga un miltu patēriņš, tās ir picas un kūku pamata sastāvdaļas. Arī es to daru: mīcu mīklu un cepu vairāk nekā jebkad agrāk. Tā ir itālim tipiska nodarbe, un varētu nomierināt tos visus tālumā, kuri turpina domāt par ziedu kupenām uz mūsu balkoniem un bagātīgi klātajiem mielasta galdiem, nevis par iepriekš nevienam nezināmo itāļa versiju – klusu un noraizējušos tipu sejas maskā.

Tomēr es tik tikko pieskaros izceptajām kūkām. Manī ir tikai šī urdošā dziņa mīcīt: piešķirt glumai, miklai masai formu, saplacināt to, izveltnēt, padarīt viendabīgu, tad atkal izveltnēt, atkal locīt. Man jāspēj vismaz kaut ko kontrolēt, jo telpas un laika struktūra vairs nepakļaujas manai izpratnei.

Šajā pasaulē bez mums Spānijas laukuma strūklakā atgriezušās pīles. Tās neviens netraucē. Nezinu, vai tas ir cerības apliecinājums vai ļauna zīme. Pandēmijas laikā pat skaistums ir kļuvis apšaubāms. Lai nu kā, lai cik tuvu šīs pīles būtu, es tās neredzēšu. Man jāapmierinās ar "Instragram" klejojošu fotogrāfiju. Dienā, kad beidzot drīkstēšu atgriezties šajā laukumā, tās jau būs aizlidojušas.


*Raksta pirmpublikācija "Financial Times" 28.03.2020, tulkojums latviešu valodā pārpublicēts ar autora un izdevniecības "Jāņa Rozes apgāds" atļauju. 

Paolo Džordāno

Paolo Džordāno ir dzimis 1982. gadā. Fizikas zinātņu doktors, sarakstījis četrus romānus: "Pirmskaitļu vientulība" (2008, latviešu valodā izdots 2010. gadā un izpelnījies lielu lasītāju atsaucību), "C...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!