Turpinām Latvijas valsts simtgadei veltīto publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem", kurā autori caur 100 gadu vecu Latvijas laikrakstu fragmentiem mēģina ieraudzīt un saprast, kas Latvija bija toreiz. Rakstu sērija top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.
1919. gada 28. februārī Rīgas pilsētas tirgū bija iespējams iegādāties sardīnes olīveļļā par 2 rubļiem un 25 kapeikām. Raugoties uz kaut ko tik triviālu kā pārtikas produktu reklāmu tās dienas "Strādnieku Avīzes" numurā, es domāju, vai tā bija "viņu" versija lielveikalu spama bukletiem, ko dažkārt atrodu savā pastkastē. Ir 2019. gada 28. februāra rīts, un es ēdu sardīnes olīveļļā – tiesa, pirktas "Rimi", to cena 1 eiro un 49 centi – un domāju: kas diez šajos simts gados palicis nemainīgs, jo to, ka mainījies ir tik daudz kas, mēs zinām tāpat? Ja man jāmin, es domāju, ka mainījusies nav vēlme saprast dzīvi un sevi tajā. Mainās forma un iespējas, mainās uzsvari, taču zināms nemiers urda iekšās tik un tā – kur laikā rast man vietu?
Man grūti pieņemt domu, ka 1919. gadā cilvēki viens otru redzēja tikpat dzidri kā mēs viens otru šodien. Grūti iztēloties, ka visu tolaik nepārklāja sēpijas filtrs un balsis neskanēja kā no radio lugu iestudējumiem. Tā Rīga – varbūt pat šī pati pirmskara ēka, kurā šobrīd atrodos, – bija tieši tikpat parasta un īsta, cik īsta tā ir tagad, nevis tāda animēta pastkarte, kādu esmu pieradusi to iztēloties, domājot par aizgājušajiem laikiem. Gaiss visticamāk smaržoja citādi, arī pilsētas trokšņi droši vien atšķīrās no tiem, ko šobrīd dzirdu aiz loga, bet tas cilvēks, kas tiešām iegādājās tās sardīnes, varbūt sēdēja šajā pašā ēkā. Vai arī viņš cilvēkus no pagātnes, piemēram, no 1819. gada, iztēlojās kā arhaiskus tēlus no aizgājušiem laikiem, gluži tāpat kā es viņu? Es ticu, ka viņu nomāca citas rūpes, atšķirīgas no manējām, varbūt arī gandarījumu sagādāja pavisam citas lietas un notikumi; viņš visticamāk bija uzsūcis sevī pavisam citus aizspriedumus un attiecīgi arī vēlmes, ko laiks, kurā tas dzīvoja, tam bija uzspiedis, taču vai viņš, palicis viens pats istabā, sevi juta kaut drusku atšķirīgi no tā, kā sevi jūtu es? Ja godīgi, es pat nezinu, vai mani vairāk biedē apstiprinoša vai noliedzoša atbilde uz šo jautājumu.
Ja samierināties ar savu nenozīmību ir grūti, bet tas ir izdarāms, krietni neiespējamāk man šķiet samierināties ar savas autonomijas trūkumu. Domājot par to, ka visas cilvēkattiecības, sapņi un vēlmes ir tiešs rezultāts tām sociālajām konstrukcijām, kurām vergoju, un visi šķitumi un pārliecības manī ir tikai tāpēc, ka šī brīža normas tās validē, – vēlos kaukt no bezspēcības. Es pat nerunāju par skepticismu, kas liek apšaubīt visu to, ko zinām caur pastarpinātām maņām, – paļāvību un ticību citu liecībām. Respektīvi, es pārāk neskumšu, ja izrādīsies, ka standartmodelis vai supersimetrija ir kļūdainas šīs fiziskās pasaules izziņas teorijas, taču biedējoša ir doma par to, ka manus priekšstatus par mīlestību ir veidojusi aplama literatūra un kabeļtelevīzija – kā to vispār var sagremot? Varbūt cilvēks 2119. gadā – kas zina, varbūt vēl joprojām šajā pašā ēkā – atšķirībā no manis domās, ka psihoterapija ir līdzvērtīgi tumsonīga asins nolaišanai, par mīlestību sauks pavisam citu jūtu spektru, kāros lietas, par kuru eksistenci es pat nenojaušu, – gluži tāpat kā tas mans draugs no 1919. gada vienkārši izkūkotu prātiņu, ieraudzījis manu sesto aifonu –, taču rīta gaisma caur logu kritīs uz viņa sardīnēm tieši tāpat kā šorīt. Varbūt tikai mazliet nespodrāk, jo to filtrēs biezs smogs.
Kas būs tālāk? Klimata katastrofas paretinās mūsu planētas apdzīvotību? Superdatori atrisinās ne tikai šahu, bet arī eksistenciālas dabas rēbusus? Vēzis mūs biedēs tikpat ļoti, cik saaukstēšanās ziemas mēnešos? Tas viss, protams, ir bezgala interesanti, taču mani arvien vairāk nodarbina tieši jautājums par to, ko cilvēks domās tad, kad vienatnē klusēs savā istabā, apsēdies savā naivajā kontinentālās filozofijas dīvānā. Vai nāve kļūs vēl tālāka? Nevis kā dzīves garuma mērogs, bet gan kā daļa no ikdienas. Pirms simt gadiem paliatīvā aprūpe droši vien izpaudās kā iespēja mierīgi savā nodabā lēnītēm nomirt mājās. Tagad nāve paliek slimnīcās un aprūpes namos. Kur tā būs vēl pēc simt gadiem? Kā atkal mainīsies dinamika starp bērniem un vecākiem? Vai joprojām visas mūsu psiholoģiskās problēmas sakņosies vienuviet – bērnībā? Kas notiks ar seksu? Agrāk tas beidzās uz dzemdību gultas, taču šodien tas lielākoties beidzas turpat, kur sācies, – galvā. Par ko mēs smiesimies? Kas tiks uzskatīts par tikumu, bet kas – par grēku? Ļaudis taču no laika gala ir bijuši apsēsti ar vērtību normatīvu – vai tas jebkad mainīsies? Protams, transformēsies pašas vērtības, bet vai nemainīga paliks mūsu vēlme tās kategorizēt?
Varbūt bez eksistenciālām spekulācijām varēs arī iztikt, jo fizika beidzot būs atrisināta. Tiesa, pirms simt gadiem arī likās, ka tūliņ, tūliņ jau būs, taču katrs nākamais pavērsiens atklāj vēl iepriekš nenojaustus apvāršņus. Tas gēns tomēr kaut kā tiek padots tālāk. Pēta sevi caur mikroskopu, mēģinot pats sevi saprast. Mana vecvecmāmiņa šiverējās pirms simts gadiem, viņai bija citas domas un citas rūpes, taču sejā zibēja kaut kas līdzīgs tam, ko redzu spogulī. Varbūt arī viņa bija tāda apātiska pēc dabas, un varbūt arī viņai patika jaunāki zēni. Vai mans ķermenis ir šī gēna pēdējā, fināla modifikācija? Viss uz to velk, ja vien nesanāks dzemdēt nākamajā desmitgadē. Cik muļķīgs tomēr tāds koncepts – laiks! Einšteins taču teica, ka tas nav absolūts, taču man grūti tam noticēt. Grūti noticēt, ka laika ritums arī ir tikai mana prāta konstrukts – rāmis, kurā iestūķēt šo realitāti, lai tai piemistu jebkāda konsekvence. Tas it kā iet uz priekšu, taču vienlaikus nekustas vispār. Atliek tikai paskatīties uz to gaismas atblāzmu uz istabas sienas, lai spētu noticēt, ka tas nekustas un nekad arī nav kustējies. Bulgakovs "Morfijā" rakstīja, ka 1917. gada 21. janvārī putina un nekas nenotiek. 2019. gada 29. janvārī es pilnībā sapratu, ko viņš saka, – patiešām putināja un nekas nenotika. 1912. gadā Rainis izdeva krājumu "Gals un sākums". Pēc 99 gadiem Pēteris Draguns Rīgā dziedāja "Bišu spietu" – dziesmu, kuras rindas ir ņemtas no šī Raiņa krājuma. Jautājuma "Kur laikā rast man vietu?" aktualitāte nebūt nešķita mazinājusies šo 99 gadu laikā. Kāpēc gan lai tā mazinātos nākamajā simtgadē?
Varbūt es tomēr esmu pārāk optimistiska, domājot par sevi, un visa šī apcere nebūt nav tik skolnieciski eksistenciāla, cik man sākumā likās. Varbūt tā ir pusmūža krīze, kas man te elpo pakausī. Es nezinu, kas ir padomā šai konkrētajai gēna modifikācijai, taču, ja tā ir kaut mazliet līdzīga tai, ko nesa mana mamma, tad pusmūžs man jau ir aiz muguras. Žēl, ka es nevaru tam cilvēkam, kas šajā pašā ēkā pirms simt gadiem mielojās ar sardīnēm, pajautāt, ko viņš domāja pats par savu mirstību. Vai viņš nojauta mani un zināja, ka es par viņu domāšu? Es varbūt nezinu, kas viņš bija un kā viņu sauca, taču mēģinu viņu saprast. Senie maiji viens otru sveicināja, sakot: "In Lak'ech!" Tas nozīmē: "Es esmu cits tu!" Tas arī laikam ir vienīgais veids, kā varēšu saprast to cilvēku, kas pirms simt gadiem te atradās manā vietā – mēģinot saprast pati sevi. Ja nu absurdā kārtā šis feļetons izdzīvo vēl simts gadus uz kāda noputējuša mākoņa vai aizmirstā tīmekļa nostūrī, es to pašu vēlos teikt cilvēkam 2119. gada 28. februāra rītā: "In Lak'ech!" Te nav nekā vairāk un mazāk arī ne – viss izskatās tikpat dzidri (nu labi, varbūt mazliet nespodrāk – tas smogs tomēr) un nostalģijas filtru neskarts.
Mēs esam tendēti meklēt šablonus un likumsakarības, vismaz daži zinātnes atzari šobrīd apgalvo, ka tā strādā cilvēka prāts. Redzot līdzības, spējam nojaust, kas būs tālāk, kādi mehānismi slēpjas aiz visām šīm inercēm. Tas labi noder, teiksim, uz šaha dēlīša, bet vai cilvēks prāts un viņa attiecības ar citiem ir tādas sistēmas, kuros šie noteikumi ir spēkā? Vai ir jēga meklēt ja ne gluži mākslīgās, tad vismaz nejaušās un haotiskās sistēmās jebkādus pavedienus? Haoss nozīmē to, ka sistēma ir izteikti atkarīga no tās sākotnējiem nosacījumiem. Pamainot kādu parametru, mainās viss tālākais. Varbūt mēģinājumi saprast citus (tātad sevi) ir vien tāda neproduktīva taustīšanās nejaušā tumsā? Baltā vīrieša intelekts gan jau mani te izsmietu, taču arī viņi tomēr šad tad paliek vieni paši ar sevi istabā.
Gēns dzen sevi uz priekšu, mūsu mikroskopiskās sastāvdaļas spoguļojas caur mikroskopa lupu, sardīnes vēl nenojauš savu olīveļļas likteni, laiks ir tikai prāta rāmis, bet gaisma arvien spīd uz istabas sienas, un es zinu, ka kaut kad nomiršu, tāpat kā to ir izdarījis klusējošais vairākums pirms manis, pat ja nespēju to aptvert un pati sev liekos tik īsta. Vai es domātu par savu nāvi, ja neredzētu, kā mirst citi man apkārt, un mans prāts nemēģinātu makšķerēt līdzības pie katras iespējas? Ko es vispār domātu, un kas es būtu, ja nevergotu zinātniskai metodei, kritiskai domai, Kanta mantojumam un Keitas Mosas uzstādītajam skaistuma etalonam? Es tik ļoti vēlētos parunāt ar to cilvēku no 1919. gada, jūs pat iedomāties nevarat… Un arī ar to no 2119. gada. Parunāt ar savu vecvecmāmiņu un mazmazmeitiņu, ja tāda būs, redzēt, kā viņu sejās spokojās manas grimases, varbūt pat acu krāsa vēl arvien ir tā pati. Vai vispār ir kaut kas romantiskāks par zinātni un par iespēju priecāties par savu DNS virteni? Es tiešām nesaprotu, kamdēļ vēl nav radies tāds literatūras žanrs kā zinātniskā romantika.
Pirms vairākiem gadiem atradu video, kur Arvo Perta mūzika skan pāri cilpā samontētam kadram no Sanfrancisko Mārketstrītas 1906. gadā. Es laiku pa laikam pie tā atgriezos un skatījos kā nohipnotizēta. Nezinu, vai mani saviļņoja reizē neticami trauslā un brutālā Perta mūzika vai tomēr meditatīvā video cilpa no šķietami pavisam svešas ēras. Varbūt nākotnē gaumes un tonalitātes standarti mainīsies, taču tie cilvēki tur, video, – tie esam mēs. Un pēc simt gadiem – mēs būsim viņi. Jācer vien, ka sardīnes tad vēl nebūs gājušas dinozauru pēdās. Kas zina, varbūt tās ēst joprojām būs sociāli pieņemami, pat ja citas kognitīvas būtnes vairs ne. Varbūt sardīņu nozvejas metodes mainīsies. Tāpat tie bijām mēs, un mēs būsim viņi – līdz pat tai dienai, kad saule izdegs un dzīve beidzot būs patiešām beigusies.
Rakstu sērija top, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.
2