Lietuviešu teātra režisors Oskars Koršunovs ienāca teātrī pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā ar novatoriskām izrādēm, kas tika radītas pēc Daniila Harmsa un Aleksandra Vedenska darbu motīviem. Šobrīd atzīts par vadošo Lietuvas teātra režisoru, dibinājis savā vārdā nosaukto teātri "OKT", uzvedis starptautisku atzinību guvušus iestudējumus Krievijā, Norvēģijā, Vācijā, Francijā, Koršunovs ieradies Latvijā, lai Dailes teātrī uzvestu sava tautieša Marjus Ivaškēviča lugu "Izraidītie", kas stāsta par lietuviešu emigrantu gaitām Anglijā un kļuvusi par kulta izrādi Lietuvā. Mēs tikāmies ar Oskaru Koršunovu īsi pirms pirmizrādes, lai parunātu par to, ko viņš ir vēlējies mainīt teātrī pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un kas no tā ir izdevies. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video – Ģirts Raģelis.
Kāpēc jūs sākāt tieši ar Harmsu?
No vienas puses, man toreiz kā jaunam cilvēkam gribējās kaut ko pavisam atšķirīgu. Un arī laiks bija tāds. Es meklēju jaunu materiālu un, atradis Harmsu, sapratu, ka tas man šķiet vajadzīgs, interesants, jo vecais teātris tobrīd… mēs jutām, ka ir nepieciešamas pārmaiņas. Tāpēc uzradās Harmss. Taču tagad, ar laika distanci, es to redzu arī dziļāk. Toreiz teātrī notika tas, kas notika visā Lietuvā un arī Latvijā – "Sajūdis", revolūcija, cilvēki izgāja ielās, sākās atklātība, teātris arī tajā atklātības un revolūcijas straumē sāk runāt par patriotismu un tā tālāk, uz skatuves parādījās karogi. Interesanti, ka tieši tad teātris arī pazaudēja skatītāju. Taču paradoksālā veidā tieši paradoksu dramaturģija, pareizāk sakot, tāds materiāls atrada savu skatītāju. Un es domāju, ka, no šodienas viedokļa raugoties, es tajā redzu nevis nejaušību, bet, kā teiktu Harmss, – "jaušu nejaušību". Tajā laikā, kad bija jūtami tādi tektoniski procesi, kad mainījās ne tikai pasaules ģeopolitiskais izkārtojums, bet arī daudz kas cits, bija sajūta, ka viss ir efemērs. Tika runāti pavisam citi lozungi, taču, ja atceramies stagnācijas laikus, un es tos labi atceros, tad šķita, ka nekas nemainīsies, ka tā būs mūžīgi. Bet tajā pārmaiņu un eiforijas laikā, kad parādījās Harmsa darbi, tie bija ļoti atbilstoši kādam ļoti dziļam nemieram, ko juta cilvēki, skatītāji. Viņi to varbūt nespēja noformulēt, taču mežonīgi smējās, izdzirdot visas tās frāzes: "viss ir dūmi", "viens, divi, trīs – nekas nemainās", "kas var izmainīt pasauli uz Zemes un citām planētām? Atbilde ir – pele" – tas viss bija ne tikai teatrāls pankroks vai kāda jauna teātra forma un estētika, tas ļoti skaidri iedarbojās uz to, kā mēs sevi iekšēji sajutām – gan mēs, kas veidojām šīs izrādes, gan skatītāji. Tāpēc šīs izrādes pēc Harmsa darbiem bija ne tikai jaunas teātra valodas meklējumi, tas bija kaut kas jauns, tas bija oriģināli, paradoksāli un tā tālāk. Taču šīs izrādes bija interesantas ne tikai kaut kādiem intelektuāļiem, tiem, kas interesējas tikai par teātri, tās kļuva ļoti populāras, tās tika rādītas daudzus gadus, piesaistīja daudzus skatītājus. Es bieži par to domāju – kā teātris, kas bija tik ļoti nesaistīts ar realitāti, kļuva tik aktuāls, ne bulvāra izpratnē, bet tādā – eksistenciālā? Toreiz mēs to nesapratām, bet kaut kā jutām un ticējām, jo daudzējādā ziņā bijām pirmatklājēji – jaunu parādību, jaunu tendenču ziņā. Ja runājam par "OKT" teātri, tas tika izveidots tieši uz Harmsa izrāžu bāzes, toreiz radās nosaukums "Oskara Koršunova teātris" – ne jau es to izdomāju, bet kritiķi un skatītāji. Lai arī mēs strādājām Nacionālajā teātrī, mūs tik un tā uztvēra kā organismu organismā, kā kaut ko atsevišķu. Kad mēs 1998. gadā oficiāli dibinājām "OKT", mēs ļoti skaļi runājām par to, ka ir pienācis gals vecajam teātrim, tam, kas ir sarūsējis, tam kas dzīvo hermētiski noslēgtā pasaulē un vārās savā sulā. Mēs sākām uzvest mūsdienu dramaturģiju, gan lietuviešu, gan ārzemju. Un tas darbojās, līdzīgi procesi tajā laikā notika arī ar "Jaunās drāmas" rašanos. Mēs radījām ļoti konkrētu ieguldījumu, "OKT" teātrī strādāja arī citi režisori un daudz interesantu dramaturgu, tādi kā Sigits Paruļskis un Marjus Ivaškevičs, kurš sarakstījjis arī šo lugu, jauni komponisti, tādi kā Gintars Sodeika un Antans Jasenka, mūsu brīnišķīgā scenogrāfe, kuras diemžēl vairs nav, Jurate Paulekaite, kas veidojusi ļoti daudz scenogrāfiju. Un vispār – jaunā paaudze, jaunie mākslinieki, tas bija jaunais vilnis, turklāt viņi jau vēl arī nav visi nomiruši.
Pret ko jūs protestējāt vecajā teātrī?
Melīgums droši vien tas bija. Melīgums, ko piesedza… ar "pārbaudītām vērtībām", "labo toni un gaumi", ar "skolu" ar atzītām autoritātēm – ar visiem tiem elementiem, aiz kuriem, manuprāt, nebija tā, ko mēs patiesībā pārdzīvojām un izjutām.
Nekrošus to skaitā?
Nē, Nekrošus varbūt arī ne. Viņš ir izcils mākslinieks, kas atrodas ārpus likuma, lai gan ap viņu izveidojās vesels farizeju pulks, kas neļāva teātrī ienākt jaunām idejām un jaunām domām, pats Nekrošus tur nebija vainīgs. Viņš kā bija mākslinieks, tā tāds arī palika cauri visiem laikiem. Lai gan… dažbrīd mēs arī tajā pašā Harmsā ļāvām sev viņu ironiski citēt.
Kas jums ir svarīgs tekstā, kurš kļūst par pamatu izrādei?
Nav jau tik svarīgi, vai tu ņem vienu autoru vai savieno vairākus autorus, svarīgi ir, vai tavā izrādē ir kāda vertikāle, vai arī tas ir tikai kaut kāds horizontāls stāsts, kas tiek izstāstīts – un vairāk nekā. Ja par to jārunā, tad man šķiet, ka mans teātris nekad nav bijis literārs… tajā nekad nav bijis svarīgs horizontāli izstāstīts stāsts, es vienmēr teātrī esmu meklējis to, kas ir iespējams tikai teātrī, to, kas ir viņpus literatūras, viņpus saprašanas. Es ticu tai unikālajai komunikācijai, kas ir iespējama tikai teātrī, tam nepastarpinātajam, kas rodas, kad satiekas cilvēks ar cilvēku, kad cilvēks stāsta un rodas tādas iespējas kaut ko sajust un saprast, kaut ko pārdzīvot… Tas vienmēr izpaudīsies vienā vai citā veidā un dzīvos. Bet vispār – nevar par teātri runāt tālu uz priekšu, jebkura teatrāla parādība eksistē ļoti īsu laiku. Runājot par teātri, nevar aizskriet pārāk tālu uz priekšu, lai gan vispār par nākotni mēs neko analizēt nevaram, bet teātris kā unikāla parādība… Savās pēdējās izrādēs es esmu aizgājis no lielās skatuves, izrādes "Dibenā", "Kaija" notiek telpās, kur ir kādi piecdesmit skatītāji, kur aktieris ir pavisam tuvu. Es domāju, ka vienmēr pastāvēs nepieciešamība pēc īstas aktiermākslas, pēc kaut kā tāda īsta, kas var notikt starp to, kas rada uz skatuves, un to, kas skatās. Bet tas, vai būs vēl kādreiz tādi laiki, kad teātris būs tik populārs kā astoņdesmitajos gados vai klasicisma laikā, vai Šekspīra laikā… par to ir grūti runāt.
0