Par grāmatām
15.04.2021

Memento vivere!

Komentē
5

Par Frīdriha Nīčes eseju krājumu "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei" (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, "Neputns", 2021).

Piemini dzīvi!

Ir autori, pie kuriem jāatgriežas. Nīče ir šāds autors. Pirms pāris nedēļām "Neputns" izdevis divas Nīčes esejas – "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei" un "Par patiesību un meliem ārpusmorālā nozīmē" Igora Šuvajeva tulkojumā. Krājums ir uzaicinājums atgriezties pie Nīčes vai arī iegansts, lai to darītu. Tā Nīčes esejas aicina uz lasīšanu, kas būtu ētiska, proti, saskaņā ar viņa ētikas pamatprincipu mūžīgās atgriešanās principu.

Taču šī mūžīgā atgriešanās ir citāda, nekā Nīče bija iecerējis. Tā ir nevis dabiska nepieciešamība, bet gan subjektīva vajadzība, un arī mūžīgums nav vis bezgalīgs, bet pavisam ierobežots – tas ir katra paša mūžs. Tāpēc arī imperatīvs "jāatgriežas" nav vis pavēle vai nepieciešamība, bet vajadzība. Pēcvārdā tulkotājs Igors Šuvajevs raksta par Nīči kā par "interpretāciju ražotāju": "Viņš nemitīgi interpretē un pārinterpretē – gan sevi, gan savus darbus." [1] Tāda ir arī lasītāja pieredze. Eseju daudzpusība atklājas interpretāciju bagātībā, kas var rasties no viena un tā paša teksta atkārtotas pārlasīšanas. Tā, protams, nav tikai Nīčes tekstiem piemītoša pazīme, tomēr, lasot Nīči, parādās kāda specifiska īpatnība, kas norāda uz īpaša veida tekstuālu neizsmeļamību: Nīčes teksti rezonē ar lasītāja vecumu un briedumu, vienmēr veicinot nesavlaicīgu jaunību. Nav kāda īpaša vecuma lasītāja, kam Nīče būtu piemērots, viņš ir nepiemērots (un tomēr vajadzīgs) visiem vecumiem.

Teiktā nesavlaicīgumu apzinās arī Nīče pats. Pirmās esejas priekšvārdā, kura nosaukums sakrīt ar krājumam doto vārdu, proti, "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei", un kas ir daļa no plašāka darba "Nesavlaicīgās pārdomas", Nīče par savu nesavlaicīgumu raksta: "Nesavlaicīgas ir arī šīs pārdomas, jo to, par ko laiks ir pamatoti lepns, vēsturisko izglītību, šeit es mēģinu saprast kā kaitējumu, laika kaiti un trūkumu." [2] Nīče norāda uz savu izteikumu nesavlaicīgumu sabiedrības kontekstā – tie neiederas kolektīvajā laikā. Arī mūsu laikā, attiecinot esejā "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei" paustos spriedumus uz šī brīža sabiedrību un izglītības principu tradicionāli vēsturisko ievirzi (kas gan varētu mainīties līdz ar kompetenču izglītības reformām), Nīčes vēsturiskuma kritika ir nesavlaicīga kā apraksts, bet vienlaikus – ir tieši laikā kā kritiska analīze. Tomēr Nīče neraksta tikai par sabiedrību – viņa teiktais pamatā jāsaprot kā uz rīcību vērsts aicinājums indivīdam, nevis atsvešināta un vēsturiska kultūrkritika. Sabiedrība, tauta un citas kopienas Nīči interesē kā indivīdu kopas, tāpēc Nīčes analīzes objekts ir cilvēks, viņa rīcība un dzīve. Bet masas vispār "lai parauj velns un statistika" [3]!

Nīče raksta rīcības subjektam – katram pašam, atsevišķi. Taču nevis tiem indivīdiem, ko viņš līdz ar senajiem grieķiem, liekot savus vārdus viņu mutē, sauc par "staigājošām enciklopēdijām" [4], nedz arī tiem, kuros intelekts nomācis intuitīvo prātu un rīcībspējas un kuros "izlikšanās māksla sasniedz savu virsotni" [5]. Nīče raksta visiem jaunajiem, kam nepiedien "vecīgas nodarbes, proti, [..] vēsturiskā izglītība" [6]. Jaunība, kas pretojas vēsturiskās izglītības izraisītam "pirmdzimtam vecumam" [7], var būt nesavlaicīga divās nozīmēs. Pirmkārt, tā ir nesavlaicīga attiecībā pret cilvēces vēsturisko vecīguma apziņu. Vēsturiskā izglītība veicina apzināties tagadni kā pagātnes nepieciešamās sekas (pēc principa "ir, kā ir, tāpēc tā ir jābūt") un indivīdu – kā vēstures augli. Te Nīče saskata draudus morālai rīcībai – ja viss ir tā, kā tam jābūt, jo citādi nevarēja būt, tad indivīds var rīkoties, kā grib, un nerīkoties vispār. Bet cilvēka "godīgumam, viņa krietnajam un patiesīgajam raksturam vajag taču reiz saslieties pret to, ka vienmēr tikai atkārto, mācās pakaļ, atdarina" [8]. Šī pretošanās ir jaunības pazīme. Otrkārt, jaunība var būt nesavlaicīga pret indivīda paša reālo vecumu. Tomēr, manuprāt, tieši te atklājas Nīčes eseju interpretatīvo iespēju bezgalīgums un cēlonis tam, kāpēc Nīči vajag pārlasīt: Nīče dažāda vecuma un brieduma lasītājiem sniedz katram savu jaunību, ko realizēt rīcībā. Nīčes jaunība ir princips, kas vieno ne tikai divdesmitgadi un pusmūža otro jaunību ar vecumdienu trešo, ceturto un piekto, bet arī dažādas rīcības formas un iespējas. Jaunība, "kas tiecas pēc laimīgākas un skaistākas izglītības un cilvēcības" [9], Nīčem var būt gan neizglītota, gan pārmērīga – "tā bauda visus jaunības mierinājumus un priekšrocības, it īpaši drosmīga, nepārdomāta godīguma priekšrocību" [10].

Subjektīvās un pēc vecuma un brieduma atšķirīgās jaunības uzjundīšana ir arī iemesls, kāpēc Nīče jātulko. Nīče raksta "katram atsevišķajam no mums" [11]; tas ir personīgs uzaicinājums katram lasītājam. Nīčes uzsaukumam jābūt privātam un jāskan no līdzīga līdzīgam, citādi tas zaudē savu iedarbību. Valoda šeit ir izšķiroši svarīga – tikai latviešu dzīvā valoda var sniegt īpaši ciešu sasaisti un nodrošināt līdzīgumu. Nezinu gan, cik latviešu valoda šajā tulkojumā ir dzīva un mūsdienīga. Kurš gan ikdienā lieto tādus vārdus kā "tebūšana", "zieģelis" (13. lpp.) un "natūra" (15. lpp.), tādas vārdformas kā "nekamī" (73. lpp.) vai izteikumus, kā "jūsmais naids" (38. lpp.), "bezgalīga ilgme" (73. lpp.)? Igors Šuvajevs te, Nīčes vārdiem, "kā būvniecības ģēnijs paceļas augstu pāri bitei: tā būvē no vaska, ko iegūst dabā, viņš – no daudz maigākās jēdzienu vielas, kas viņam ir jāizražo no sevis" [12]. Jāatzīst gan, ka, salīdzinot ar iepriekšējo esejas "Par meliem un patiesību ārpusmorālā nozīmē" publikāciju Šuvajeva tulkojumā (Nīčes fragmentu krājumā "Melošanas māksla. Pārdomas un aforismi") [13], kas lielākoties vārds vārdā sakrīt ar šo jaunizdevumu, dažviet valodas unikalitāte ir aprimusi un valoda pielāgota ierastākam un mūsdienīgākam tās lietojumam, piemēram, "plizdināšanās" (8. lpp.) ir pārtapusi par "plivināšanos" (93. lpp.). Lai arī dažbrīd lietotie vārdi balansē pie pašas nesaprotamības kraujas malas, tomēr tie kaut kā izplivinās un top intuitīvi saprotami, tātad nenomāc saturu. Līdzās neierastiem vecvārdiem un pašdarinātiem jaunvārdiem uzskatāmā nesaskaņā ar tiem pastāv bezpersoniskā filosofijas terminoloģija un neseni aizguvumi, piemēram, "suverēns" (74. lpp.), "fenomens" (19. lpp.), "konvencija" (35. lpp.).

Tulkojums reti kad ir precīzāks par oriģinālu, vārdi bieži vien ir nepietiekami precīzi vai arī izklausās jocīgi, tomēr kaut kādi vārdi jāizvēlas, ja vispār grib runāt. Tiesa, tulkojuma valoda dažviet ir nevienmērīga, eklektiska, bet cēlonis tam nav neprasme vai paviršība, bet gan vienota valodiskā un terminoloģiskā aparāta vēsturisks iztrūkums. Šeit tieši jāuzteic Igora Šuvajeva pastāvīgums: viņa tulkojumos (skaitā bagātīgos) tiek ieturēts līdzīgs eklektisks stils, pieradinot lasītāju gan pie stilistiskās nevienmērības, gan jocīgās terminoloģijas. Viņa tulkojumi ir mēģinājums ieviest iztrūkstošo terminoloģiju, tomēr par to, vai šis mēģinājums ir veiksmīgs, es neesmu droša. Viņa lietotie jēdzieni man joprojām šķiet savādi; tas varētu norādīt vai nu uz manu valodisko nespēju, vai arī uz terminoloģijas nedabiskumu. Tomēr jaunizdotajās esejās jaunvārdu, vecvārdu un aizguvumu nesaskanības un pašu jēdzienu neierastais skanējums, kas varētu šķist neveikls un traucējošs pats par sevi, veido vispārēju disonansi, kas ir pat interesanta un iederīga, savienojot vēsturisko ar tagadnīgo un mītisko ar ikdienišķo.

Kad Nīče runā ar mani vāciski, viņš runā ar miroņa muti no 19. gadsimta Vācijas. Un tad es viņu nedzirdu un nesaprotu, jo nekādi taču nevarēju būt viņam blakus, būt viņam līdzīga. Kad Nīče runā ar mani latviski, viņš runā kā mans vectēvs: es viņu cienu un uzklausu, lai arī dažreiz nesaprotu. Viņš mani māca un mierina, bet es mūždien esmu kaut ko izdarījusi greizi. Uzsākot lasīt krājumu "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei", es vēl nebiju jauna. Jaunība ir aktīva prakse, kas izriet no rīcības un lēmuma būt jaunam, jaunība ir jānopelna un jāpraktizē. Jaunību var iemācīties, bet patiesi saprast – tikai to dzīvojot un darot. "Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei" un "Par patiesību un meliem ārpusmorālā nozīmē" ir divas esejas, kas, pildot Nīčes postulēto zināšanu un izziņas pakļautību dzīvei un rīcībai, ir derīgas dzīvei kā intelektuālās sirdsapziņas izmeklējumu vadlīnijas un tikai kā tādas arī lasāmas. "Tikai no visaugstākā tagadnes spēka jūs drīkstat skaidrot pagājušo," [14] raksta Nīče. Tikai lai iemantotu jaunības spēkus, ir jāatskatās un jāiztaujā sava sirdsapziņa, jādara tas, kas parasti piedienas vecumā; tikai lai dzīvotu, jālasa Nīče!

 

[1] 135. lpp.
[2] Ibid. 11. lpp.
[3] Ibid. 75. lpp.
[4] Ibid. 34. lpp.
[5] Ibid. 93. lpp.
[6] Ibid. 61. lpp.
[7] Ibid.
[8] Ibid. 87. lpp.
[9] Ibid. 85. lpp.
[10] Ibid.
[11] Ibid. 87. lpp.
[12] Ibid. 98. lpp.
[13] Nīče, F. Melošanas māksla. Pārdomas un aforismi. Tulk. Šuvajevs, I. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.
[14] Ibid. 52. lpp.

Tēmas

Sofija Kozlova

Sofija Kozlova studējusi filozofiju un teoloģiju; žurnāla “Tvērums” radošā direktore. Grib rakstīt par paliekošo dažādās tā izpausmēs. Tiek saukta arī par Annu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!