Par grāmatām
26.02.2021

Melnais pasažieris

Komentē
2
Saglabā

Par Simona Krasta grāmatu "Tārpu tēja" (izdevniecība "Bolderāja", 2020)

Kad jūs pēdējo reizi bijāt situācijā, kad pa kluso ieķīlājāt grupas biedra pulti, lai dabūtu labāko heroīnu pilsētā, bet pārdevējs pēdējā brīdī uzmet un pazūd ar visu piķi? Un tādēļ nākas lomkās, uz ielas spēlējot balalaiku, sapelnīt naudu, lai paspētu līdz rītam pulti izpirkt. Simona Krasta sarakstītajā "Tārpu tējā" tā gadās, turklāt ik pa brīdim, un tā nebūt nav sliktākā situācija. Grāmata sastāv no rožukronī savērtām draugu nāvēm, iznīcības un dažādām dīvainām lietām, kas kā amuleti tiek vazātas līdzi drudžainajā, Hamsuna "Badam" līdzīgajā pasaulē. Simona Krasta alter ego Swimpis ļauj mums ielūkoties vētras acī, melnajā caurumā, sātana nāsī, narkomāna prātā. Atkarīgā domas ceļojums kalpo kā galvenā darba līme, kas satur kopā šo gandrīz nepiedodami haotisko grāmatu. Tajā nav skaidras hronoloģijas – laika bulta ir saliekta mezglā. Nereti darbība risinās vairākās dimensijās un laiktelpās, tad apstājas un pēc brīža atsāk savu velnišķīgo ceļojumu. Vienlaikus šāds, vietumis grūti uztverams haoss palīdz labāk pieņemt Swimpja prāta līkločus. Teksts sastāv gan no drudžainiem amfetamīna palagiem, gan žultainām athoda miniatūrām, gan badīgiem nelietošanas pastāstiem. Grāmata būvē savu pasauli, tai ir sava valoda un slengs, kas vietām tiek paskaidrots, vietām nojaušams no konteksta. Krievu, angļu un latviešu valodas vārdi, sakausēti kopā, rada sīvu tārpu tējas uzlējumu – no zeku bazara līdz skaidrai latviešu valodai. Grāmatas nodaļās ir vietas, kur nav pieturzīmju un lielo burtu, bieži nav ievērotas pareizrakstības normas, tā uzsverot lietotāja pretrunīgos prāta stāvokļus.

Grāmatas pirmais teikums vēsta, ka Swimpis ir narkomāns un draņķis. Viņš to neslēpj, un lasot nākas tikai piekrist. Tā nu viņš klīst pa zemes virsu, kur viņa vienīgie uzticamie pavadoņi ir mirušo draugu ēnas. Viņš ir no pasaules, kurā godavārdi un atkritumi nav skaidri atšķirami, pasaules, kurā darbojas putna loģikas likumi, ko pieņemt nav nemaz tik viegli. Tomēr būtu dīvaini kratīt pirkstu un viņu nosodīt – līdzīgi kā dabas filmās pārmest lauvai, kad tā apēdusi antilopi. Lai arī Swimpis (vismaz savās domās) sevi nodala no citiem lietotājiem, kuri veic iespaidīgus morālos salto, apzogot draugus un paziņas, arī viņš pats nav tālu no līdzīgām darbībām, vienlaikus par šādu morālu relatīvismu nejūtoties īpaši traucēts. Swimpis ir jūtīgs un nihilistisks, bet viņš nav deģenerāts, kam nekas nav svarīgs. Viņam rūp, piemēram, viņa grupa "MRG" (grupas "MSK" alter ego) – iespējams, ka tā ir viena no retajām grāmatas varonim patiesi svarīgajām lietām. "Laba mūzika rada labu eiforiju, ko nekāda ķīmija nespēj ne imitēt, ne aizstāt." (36. lpp.) Viņš pacieš grupas biedru nepārtrauktos uzmetienus, gan ierakstot albumus, gan koncertos, jo vēlas, lai grupai izdodas – vismaz tik daudz kā pabeigt ieraksta sesiju, koncertu vai dziesmu koncertā. Ņemot vērā apstākļus, pārsteidzoši, ka mums vispār ir iespēja klausītos jebkādus "MSK" ierakstus.

Var gadīties, ka visas paralēles, ko lasot esmu savilcis, nav patiesas, jo grāmatas sākumā tiek minēts, ka uzrakstītais nav patiesība. Tam grūti noticēt, jo pārāk daudz elementu sakrīt ar realitāti, t.i., stāvokli, ko mēs saucam par realitāti. Swimpis mīt savā realitātes simulācijā, ko vairākkārt arī uzsver, tādēļ pilnīgi droši neņemos apgalvot, ka grāmata ir pilnībā autobiogrāfiska. Interesanti, ka izdevniecība "Bolderāja" norobežojas no autora paustā viedokļa – grāmatas sākumā ir teksts, kurā uzsvērts, ka izdevniecībai ar autora uzskatiem nav nekā kopīga. Šī nelielā detaļa liek domāt, ka vismaz izdevēja prātā ir pazibējusi doma par iespējamiem tiesas procesiem. Daļa personāžu ir ar iesaukām, bet daļai cilvēku ir vārdi, tādēļ nav grūti atpazīt prototipus, kuriem viņu atainojums grāmatā varētu nepatikt.

Līdzīgi kā grupai, arī pašam Swimpim nav nekādu ilgtermiņa mērķu, un tas viņu ievieto nepārtrauktā tagadnes plūsmā. Visas vēlmes un vajadzības ir īstermiņa, to apmierināšana ir tūlītēja prioritāte. Skaidrs, ka patiesi saprast atkarīgo ir grūti, sevišķi, ja pats neesi lietojis. "...kāpēc man gan no rīta neiedurties ar kādām 8 točkām melnā vai neiešņaukt pāris mīļus subi, vai neiedzert methadonu. A, kas teica, ka tas ir slikti, bļe, kas." (198. lpp.) Interesanta ir Swimpja saruna ar Henriju, kas vairāk izgaismo putnu pasaules fatālo citādību, kuras vērtību skala ir pavisam neparasta. Varu, protams, izlikties, ka ar savu nelielo narkotiku pieredzi saprotu Swimpja un viņa biedru domāšanas veidu, bet patiesībā man nav ne jausmas, ko nozīmē būt atkarīgam un dzīvot uz ielas, lai, spēlējot mūziku, sagrabinātu naudu melnajam pasažierim, Turcijas brūnajam cukuram, h, herim, geračam, heroīnam vai kādai citai vielai no bezgalīgā vēlmju saraksta. "...viņi nesaprot, ka, teiksim, mana motivācija strādāt [..] ir vienīgi tas, ka darbā var nočiept naudu, lai var nopirkt iešauties vismaz solīdas 3 reizes darbadienā." (197. lpp.) Savos stopēšanas piedzīvojumos esmu saskāries ar patīkamo askētismu, kas nemanot rodas, visu laiku esot ceļā, – paēst, pagulēt, ceļot tālāk – vienkāršību, kurā svarīgs ir pats ceļš, bet ne galamērķis. Swimpis līdzīgā ceļojumā atrodas nepārtraukti (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) – iešauties, dabūt piķi, pagulēt un, ja sanāk, paēst. Ceļojums, kura vienkāršā uzbūve pamazām pārņem citas nodarbes, līdz kādā brīdī citu nodarbju vairs nav.

Latviešu literatūrā zināmākais darbs par narkotiku tēmu ir Andras Manfeldes grāmata "Adata". "Adatas" gadījumā distance starp notikumiem un rakstīšanas brīdi sniedz drošu, apkopojošu, tīru stāstījumu labā literārā valodā, kurā viegli uztverama darba struktūra un pats stāsts. Arī "Adatā" parādās narkomāna iekšējais dialogs, bet tas pierakstīts ar distanci no skatupunkta, kurā autore vairs nelieto un ir apmierināta ar dzīvi. Simona grāmatas varoņi šādā veselīgā punktā nekad tā arī nenonāk – visi visu laiku lieto visu iespējamo vai vismaz pieklājīgi dzer. Pats Simona radītais varonis ir tik ļoti iekšā procesā, ka viņa iekšējais dialogs nav skaidri izšķirams no heroīna vai amfetamīna balss, kurā lietām vienkārši nav dziļāka paskaidrojuma. Swimpis, lai arī grāmatas rakstīšanas brīdī nelieto heroīnu, gandrīz nepārtraukti runā par atsākšanu, un man nav pamata viņam neticēt. Savā vājībā viņš ir patiess. Viņš nav atradis Dievu vai kādu citu glābiņu no dēmonu pasaules, drīzāk atradis Sātanu un ievācies tā dzīvoklī, saprotot, ka melot sev ir pilnīgi bezjēdzīgi. Piemērotāks līdzinieks (labākajos grāmatas momentos) ir Viļa Lācīša grāmata "Stroika ar skatu uz Londonu", kas minēta arī pašā "Tārpu tējā". Ja vien Lācītis būtu rakstījis zem vitamīna un brūnā turku cukura Viljama Barouza balsī.

Grāmata ir pretrunīga gan noskaņas, gan kvalitātes ziņā. Brīži, kad autors apraksta interesantu atgadījumu no savas sarežģītās ikdienas, ir viegli lasāmi, bieži pat smieklīgi. Aina ar duršanos Berlīnes bibliotēkas sieviešu tualetē, kamēr ārā gaida rinda ar dusmīgām pusmūža dāmām, šķiet pat ļoti smieklīga, tāpat kā aina, kur Swimpis lūdz grupas biedram nezagt mobilos draudzenes ballītē, bet draugs sāk tieši ar to. Diemžēl labus, plūstošus gabalus nomaina maz saprotama sprediķošana par dažādām tēmām, bieži vien apskatot kādu sazvērestības teoriju autora interpretācijā. Zemsvītras piezīmes grāmatā kalpo kā domas izvirdumi. Autors īpaši necenšas turēties pie viena konkrēta stāstījuma – interesantie, pat praktiskie narkotiku lietošanas apraksti mijas ar atklātu naidu pret dažādām minoritātēm. Nereti nav skaidrs, cik nopietni rakstīto vērts uztvert – vai neprātīgo teoriju par pasaules valdību un naidu pret gejiem tulkot kā daļu no Swimpja būvētās pasaules, kā autora nostāju vai vienkārši kā muldēšanu.

Iespējams, šādi elementi pieder pie autora piedāvātās atklātības. Simons Krasts ir nolēmis, ka pastāstīs VISU. Viņš ir tas čalis pie bāra, kas meklē kādu, kam uzkraut savu dzīvi un pie reizes atklāt, kā viss patiesībā darbojas. Kā lasītājs es vēlētos vairāk skaidrības, zināmu secību, attīstību, bet Simons nav kompromisu cilvēks. Vai nu tu ņem visu, vai neņem neko. Arī nepatīkamās apziņas plūsmas, bezjēdzīgās, ļaunās detaļas, kuras gribētos nezināt, lai varētu idealizēt, racionalizēt un romantizēt. Pretrunīgums vienlaikus pamanās būt arī lielākā grāmatas vērtība, ilustrējot, cik dīvains, nesaprotams, pat nesakarīgs var būt cilvēks. Šis cilvēks ir viens no mums, viņa eksistence nemanāmi rit paralēli mūsu dzīvei, tādēļ jāpriecājas par šādu retu iespēju ielūkoties, kas notiek tepat, bet tik ļoti citur. Vai autors mums liek noticēt, ka viss beigās nokārtosies, ka Swimpim izdosies? Nē, galīgi nē, un tieši šāda atklātība ir jāciena. Simona Krasta "Tārpu tēja" ir Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīts dzīvnieks, kuru sastopot ir jāpriecājas par savādo tikšanos pat tad, ja satiktais zvērs ir velnišķīgi neglīts radījums.

Tēmas

Krišjānis Zeļģis

Dzejnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!