Par Kannu kinofestivāla galvenās balvas "Zelta palmas zars" ieguvušo Rūbena Ēstlunda filmu "Kvadrāts", 2017
Filmu "Kvadrāts" varētu dēvēt par sociālu satīru, taču tieši sociālās kritikas un pašironijas deva varētu būt tas, kas daudzus skatītājus atgrūž. Pārāk ar pirkstu acī tiek iegrūsti visi bezpajumtnieki, iezīmēti atšķirīgi dzīves līmeņi, kā arī pārāk vienkāršoti izmēdīts tas, kā svešas sāpes mēs pārvēršam (sev) baudāmā mākslā. Tomēr "Kvadrāts" sevī ietver kaut ko daudz vairāk, filmai piemīt neparedzamība, oriģinalitāte, sirrealitāte un līdzpārdzīvojuma iespējamība. Režisora Rūbena Ēstlunda darbs ir vairāk nekā divas stundas un divdesmit minūtes garš – laika pietiek daudz kam. Te ir elegants modernās mākslas muzeja kurators, jauni un daudzsološi reklāmisti mileniāļi, kas zina, ka tikai šokējot var iegūt klikšķus, mākslinieki, kas brutāli grūž citus laukā no komforta zonas, cilvēki ar Tureta sindromu, pats "Kvadrāts" – mākslas darbs un simbolisks laukums, kas uzliek teorētisku atbildību cilvēkiem vienam otram palīdzēt, bezgalīgi daudz vienaldzīgu svešinieku un puspaziņu, ārkārtīgi aizvainots puisēns, kurš nolēmis atriebt netaisnu nodarījumu, ļoti daudz ubagu un tikpat daudz cilvēku, kas malko "Veuve Clicquot".
Sižetu nosacīti kopā satur atgadījums ar galveno varoni Kristianu (Kless Bangs), jau pieminēto kuratoru, kuram gaišā dienas laikā un mazliet savdabīgā veidā (bet "Kvadrātā" viss notiek mazdrusciņ savdabīgi) nozog mobilo telefonu un citas personīgās mantas un kurš krīt kārdinājumā visu mēģināt atgūt radošākā un drosmīgākā veidā, nevis vienkārši dodoties uz policiju. Kristians ir turīgs, šarmants, piezemēts, pašpārliecināts, apveltīts ar labu gaumi un patīkamām manierēm. Vēl viņš ir briesmīgs liekulis, bet tādi ir gandrīz visi šajā filmā, ja neskaita mazu puisīti, ko Kristians vēlāk nometīs pa kāpnēm šī puisīša uzmācīgā tiešuma un patiesīguma dēļ. "Kvadrāts", protams, nīgri norāda, cik grūti turēties pie banālā "Practice what you preach" principa, un tiem, kas alkst pēc kvalitatīvas mizantropiskas pieredzes, šī filma varētu sniegt vajadzīgo baudījumu. Taču "Kvadrāts" nav tikai sekla apcere par tēmu, kādi mēs visi esam dranķi (turklāt: jo vairāk naudas, jo lielāki dranķi). Tiek kariķēta klišejiska uzvedība un atpazīstami modeļi, tomēr filmai cauri vijas mazi cilvēcīgi elementi, kas vismaz man nolasījās ne tikai kā radošs humors, bet arī kā mazi cerības uzplaiksnījumi. Tīksmi spīdzinoši garā aina, ko aizņem "pērtiķcilvēka" performance, sākas ar ziņkāriem, pat uzjautrinātiem smalkas publikas skatieniem, jo pieteikums uzjunda vairāk sajūtu par mēģinājumu pieteikt šovu, bet kādā brīdī tiek zaudēta kontrole. Mākslinieks Oļegs (Terijs Notarijs) tikai pašā sākumā izmanto savu nostiegroto un trenēto ķermeni, lai izklaidētu. Pēc tam gluži kā aizkaitināts dzīvnieks viņš pievēršas publikai, kas viņu uztver kā laika kavēkli, un liek cilvēkiem zaudēt drošības sajūtu un skatītāja pozīciju: sākumā psiholoģiski un pēc tam jau arī fiziski.
Šo ainu iespējams nolasīt kā absolūtu didaktiku, taču tas ir katra skatītāja izvēles jautājums. Sajūtot ainas psiholoģisko spriedzi un to izdzīvojot visā garumā, neviļus jāaizdomājas par trauslo saprāta ledu, par noteikumiem, kurus esam pieņēmuši, lai līdzcilvēki maksimāli maz apdraudētu mūs, lai mēs maksimāli maz apdraudētu viņus, un cik lielā mērā tā pamatā ir norobežošanās no visa, ko mēs nevēlamies ieraudzīt. Jo neērtāk Ēstlunds liek skatītājam justies, jo aizrautīgāk viņš pastiepj kadrus. Jau tā mazliet absurdo vienas nakts attiecību ainu ar Elizabetes Mosas atveidoto amerikāņu žurnālisti, izkrāšņo ne tikai mājdzīvnieciņš – šimpanze –, precīzi komiskā fiziskā neveiklība, kas piemīt divu svešinieku aktam, bet arī ķīvinš par to, ko un kā nāktos darīt ar izlietoto prezervatīvu. Vai Ēstlunda darbos jūtama zināma feminisma, vai pat postfeminisma kritika? Aptuveni citējot, Kristians Annai saka, ka nevajag izlikties, jo tieši vara ir tas, kas sievieti piesaista. Vai, gluži otrādi, tiek kritizētas baltā vīrieša neizsmeļamās privilēģijas? Gan, gan. Režisoru interesē vīrieša loma mainīgā sabiedrībā, tāpat kā viņu interesē sociāli kontrakti, kas vienu savādu uzvedību leģitimizē, bet citu – noliedz, atkal jau saglabājot iluzoru drošību cilvēku attiecībās.
Džonatana Pārkera 2009. gada filma "Untitled" izmantoja laikmetīgās mākslas vidi, lai uzjautrinātos par mākslas darba definīciju un individuālajām ambīcijām, cita starpā piedāvājot Vinnija Džonsa atveidotu slavenu mākslinieku, kurš radīšanas procesa laikā mirst traģiskā nāvē, jo viņam uzkrīt govs izbāzenis. "Kvadrāts" ar visu savu izsmalcinātību un cinismu nespēj izvairīties no kārdinājuma spēlēties ar anekdotiskiem gadījumiem, piemēram, liekot apkopējai pārpratuma pēc saslaucīt mākslas darbu un tamlīdzīgi. Abas filmas vieno satīriska pieeja un, protams, dekorācijas, kā arī cilvēki, kuriem bail izskatīties pēc idiotiem. Tas ir smieklīgi un sāpīgi vienlaikus – vērot no malas, cik entuziastiski katrs iesaistītais cenšas saglabāt pašcieņu. Un es nerunāju par stereotipisku blenšanu uz mākslas objektu, domājot, cik sekundes būtu pietiekami un cik dziļdomīgs skatiens būtu gana dziļdomīgs, bet gan par stipri līdzīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem. "Kvadrāts" brīniškīgi izmanto bērnu tēlus kā katalizatoru, taču vēl jaudīgāk izmanto bērnu kā nevainības un līdzjūtības simbolu caur pavisam melnu humoru.
Lai pilnībā portretētu mūsdienu sabiedrību, Ēstlunds brīvi uz ekrāna ļauj varoņiem lietot ierasti par nekinematografiskiem uzskatītos moderno tehnoloģiju rīkus. Telefons tiek "izsekots" internetā, un ticamības momentu vismaz man tam piešķīra gadījums neilgi pēc filmas noskatīšanās, kad pati tā uzgāju savu nozaudēto mobilo telefonu. Un, protams, kādu mirkli cerēju, ka tāpēc ar mani sāks notikt filma. Režisors pats teicis, ka spēcīgākie attēli, ko viņš redzējis pēdējo 15 gadu laikā, nākuši no "Youtube". Daudzus no tiem režisors integrē filmā, piemēram, Ļeņina pieminekļa demontāžu ar nejauši norauto galvu viņš pārtulko un piemēro filmai, kurā arī redzama statujas nojaukšana. Ēstlunds saka, ka "Youtube" video ir brīnišķīgi, jo tie palīdz fokusēties uz cilvēkiem konkrētā brīdī vai situācijā, un tieši tas režisoram esot jādara – jāvēro cilvēki tāpat, kā mēs vērojam dzīvniekus. To, protams, var uztvert kā skarbu cinismu. Vai – kā dziļu un patiesu interesi.
2