#06 Sirds
"Šoreiz neaicinām Inesi, tāpat būs gana omulīgi," Jūlijs savā zemajā balsī čukstēja Ingunas klausulē, paralēli zelējot pa muti cigāru. Inguna bija kaut kur pa ausu galam dzirdējusi, ka Jūlijs varot izsmēķēt pat paciņu cigāru dienā. Viņi, kā jau trešdienās ierasts, bija nolēmuši doties "Pulkvedi" klausīties blūzu. No latviešu māksliniekiem Inguna visvairāk bija iecienījusi grupu "Keksi", bet Jūlijs deva priekšroku "Latvian Blues Band". Pakoķetējusi ar Dailes Zigi, Inguna devās pie viņu iemīļotā galdiņa, kur kopā ar Jūliju atradās sarkanu rožu klēpis, pudele vislabākā šampanieša un šokolādes trifeles. Klasiski, bet eleganti, tieši kā Ingunai vislabāk patika. "Par ko tu domā?" Jūlijs viņai koķeti vaicāja. "Domāju, ko tādu vēl varētu nodibināt," Inguna nopietni, bet, kā ierasts, mazliet izbrīnīti atbildēja. "Varbūt... varbūt tu gribētu nodibināt ar mani kādu ciešāku savienību?" viņš vaicāja, viegli sitot kāju bungu ritmā un virpinot pirkstos viskija glāzi.
"Es zinu! Es zinu, kā to sauks! No sirds Latvijai!" viņa, raugoties uz sirds formas konfekšu kasti, iespiedzās un aizspurdza prom no galdiņa bāra anonīmākajā stūrī, kamēr Jūlijs skumīgi palika viens, liekot pasjansu. Varbūt arī nebija, varbūt viņa tur palika, bet tas neko daudz mainījis nebūtu.
#07 Skaistums
Agnese sērfoja pa "Ebay", izvēloties pareizos āķīšus jaunajai rotu kolekcijai. Koncepts bija gatavs, taču it kā vismazsvarīgākā detaļa – sīkie āķīši – joprojām nebija un nebija īstie. Agnese bija izmēģinājusi jau vismaz desmit dažādus variantus. Te pēkšņi fonā dūdojošo itāliešu popmūziku pārtrauca aifona zvans. Nepazīstams numurs, bet kods – Latvijas. "Agnese klausās," viņa atbildēja mazliet nogurušā balsī. "Čau, Agnese. Te Dž. Dž. no Dailes, atceries? Nu jā, lieta tāda, ka man ir viens jauns projekts par trim musketieriem it kā, bet tev tur būtu galvenā loma, nu, ne jau D’Artanjans, bet – Milēdija. Tātad, vai tu gribētu atgriezties?" Dž. Dž. ātri nobēra visu, ko bija gribējis sacīt. Agnese tikmēr jau bija piegājusi pie skapja un vērās uz savām kurpēm, kas bija sakārtotas pēc augstuma. Uz Dž. Dž. jautājumu viņa kā allaž koķeti atbildēja: "Teikšu tāpat kā Mollija no Ulisa. Jā!"
Nākamajā rītā Agnese ievilka pēdas vienās no iespaidīgākajām augstpapēdenēm un rūpīgi uzkrāsojās. Lai nesāpinātu savus pielūdzējus, Itālijā viņa šīs kurpes nebija uzvilkusi ne reizes. Smaidīga un labā garastāvoklī Agnese ar kartona "Caffe Inn" latti rokās ienesās mēģinājumu telpā un sabučoja Dž. Dž. Jau drīz pēc tam viņa bija uz skatuves kopā ar vecajiem cīņu biedriem, kur centās, cik tik vien spēka, būt vislabākā, būt Milēdija!
"Nē, nē, nē," Džilis nikni ierēcās. "Tā nevar! Tu esi pārāk skaista!" Viņa acis pārmetumā gailēja vēl daudz spožāk par "Chesterfield" cigareti labajā rokā. Tā pagāja ikviens mēģinājums līdz pat pirmizrādei, bet Agnese nepadevās un izturēja. Nedēļu pēc pirmizrādes viņa saņēma zvanu. Diemžēl – pazīstams numurs. "Tu "Kultūras Dienu" lasīji? Viens ābols?! Tā ir tava vaina!"
Var jau būt, ka tā nebija, bet dažam labam liekas, ka bija gan.
#008 Bērns
Izlasījis vairākas grāmatas un pastaigājis pa koncertiem Lielbritānijas pabos, Dons saprata, ka nobriedis mūziķis vairs vienkārši tā – par vēju – dziedāt nevar. Paša galvā nekas jēdzīgs nerīmējās, turpretim pie sintezatora gribējās sēdēt arvien vairāk un ilgāk. "Jāmeklē dzejnieks!" nosprieda Dons. Šādu tādu vis aicināt nevarēja, Dons bija maksimālists, un viņam vajadzēja klasiķi. Tikai dzīvu. Gūglējot par reliģiju vēsturi, viņš bija uzdūries tādam Uldim Bērziņam, kurš zina daudz valodu un tulkojot Korānu. Par to, kā atrast Bērziņu, Dons apvaicājās vairākiem nejauši satiktiem kolēģiem – tai skaitā Jubaltam no "Prāta vētras". "Protams, zinu Bērziņu. Varu iedot viņa "Skype" vārdu. Ir, kur pierakstīt?" Jubalts vaicāja, pētot sevi spogulītī – viņam tūlīt bija jākāpj uz skatuves.
Mājās Dons, kā parasti, apsēdās uz grīdas, paņēma datoru un sameklēja "Skype" Bērziņu. "Labdien, Bērziņa kungs," viņš rakstīja, ļoti baidīdamies neizklausīties familiārs, "te Jums raksta dziedātājs Dons. Vai Jūs būtu gatavs sadzejot man kādu dziesmu tekstu?"
Jau pēc nedēļas Dons saņēma bija saņēmis pirmās rindas: "Es reiz biju ellē/ Un kādā grāmatā, kuru nolādēja ikvienā baznīcā. Tamtararamtam, rētas manā kaklā pēc tavām brokastīm/ Es neticu nevienam spogulim," viņš dungoja. It kā depresīvi, bet – dziļi uzrakstīts.
Abu sadarbība izvērsās arvien labāka un labāka. Līdz Dons saņēmās Bērziņam pajautāt kaut ko arī iz privātās dzīves: "Klau, kā Tev (pirms pāris dienām viņi bija pārgājuši uz "tu") vispār ar to Korānu iet?" "Kādu Korānu? Tu domā – "Delfiem"? J" viņam otrā galā smaidīgi atbildēja Ingus Bērziņš.
Tā radās jaunākā dziesma ar Dona vārdiem "Tev piedzims bērns". Varbūt arī tā nebija, bet – kāpēc gan lai tā nevarētu būt balta patiesība?
#009 Ruktēviča un Ruktēviča spēlē šahu
"Ievads," nopietni teica Ruktēviča un pagāja vienu lauciņu uz priekšu ar balto bandinieku. "Es tomēr ceru, ka uzvarēs draudzība," skumīgi paziņoja Ruktēviča, sūkājot tumšās matu šķipsnas galiņu. "Sarežģījums," atbildēja Ruktēviča, izdarot veiklu gājienu ar melno zirgu. "Es tieši nupat iedomājos par Trojas zirgu. Par to, kā šis jēdziens iesakņojies kultūrtelpā, par to, kā kāds vēsturisks notikums var kļūt var veselas domāšanas paradigmu," teica Ruktēviča. "Jā," viņai atbildēja Ruktēviča.
Tikmēr pie viņām bija pienācis izskatīgs bārmenis ar blociņu un pildspalvu rokās. "Piparmētru tēju," pasūtīja Ruktēviča. "Jā, man arī," piebilda Ruktēviča. Spēle turpinājās. "Kāpinājums," teica Ruktēviča, pasperot divus lauciņus uz priekšu ar nākamo balto bandinieku. Viņa bija izvilkusi no somas savu pirmo grāmatu un vairākkārt gādīgi noglāstīja tās vāciņu. Uz grāmatas bija attēloti balti riņķi, veidojot patīkamu atsauci ar kauliņiem uz laukuma. "Vai tu zini, kas ir iedvesma?" jautāja Ruktēviča. "Tas ir tas brīdis, kad pakrūtē sāk patīkami kņudināt, bet sirdī iegulst raižpilns smagums no atbildības par notiekošo," atbildēja Ruktēviča. "Kulminācija," teica Ruktēviča, mēģinot izkustināt dāmu, taču tā bija iespiesta starp pārējām figūrām. Tā nu Ruktēviča liktenīgi paspēra gājienu ar melno bandinieku. "Dāma pagaidīs," Ruktēviča nodomāja un atcerējās par Čehovu.
"Zini, es vairs nerakstu," teica Ruktēviča. Piparmētru tējas krūzīte apgāzās un izlija pār Ruktēviča svārkiem. "Tu dusmojies?" jautāja Ruktēviča. "Nē," atbildēja Ruktēviča, "es tikko sapratu Ziedoni." Priekškars.
Varbūt tā arī nebija, bet es lieku galvu ķīlā, ka tā varētu būt bijis.
0