//
kur paslēpta atslēdziņa – meklēju. it kā zinu – tādas nav.
meklēju mežā, koka dobumā, lejā no kalna, pie upes.
meklēju pilsētā, zem aizmigušiem mīkstos dīvānos.
iztaustu aiz gultas, pārbaudu visu mēteļu kabatas,
izšķirstu visas grāmatas, izvandu atvilktnes. pašķiru
mākoņu aizkariņu, paceļu miglas sedziņu.
skatos ledusskapī, kur reiz zirgs atrada pazudušās brilles –
nekā, eju tālāk, līdz pēdīgi, nostājies jūras malā, redzu –
brauc nenoticis kuģis ar atslēgu – iedurtu masta galā.
//
iedams pa lietainu ielu, pēkšņi pacēlos gaisā.
vējš skrāpēja nost dubļus. smalkiem instrumentiem
pārgrieza diegus, ar kuriem bija aizšūtas brūces,
zila krāsa vēdina aizskaru pie balkona durvīm,
neviena smarža neietilpst savā vietā,
no dziļa kakta izlien vējš un iesit nedzīstošu caurumu pierē.
//
par sajūtu nāvi signalizē miesa,
ķermenis kļūst par traucēkli.
smaržas liekas pretīgas, formas – neglītas.
sāpes spēj noņemt sudraba mūzika,
remdēt rūgtas kafijas smarža, vilciena
perons rudens vējā –
tas pat nav pieradums, kurā ienirt,
tās ir tās lietas bez vārda,
klusie palīgi, mazie brīnumi.
paslēpies šeit, neviens par to neuzzinās.
//
iztīrīta no visa saule ielēja manī dienu
satumsa, piesala, kā smaga eļļa nolaidās nakts
vakars kļuva vienu dienu par tālu
veļas dienu vāli pār nedēļu laukiem
izklīst mēnešu plašumos
veido gadu valstis un zemes
sauss un putekļains ir mans plašums
naktīs mēs pielūdzam dievus
lai tie nes lietu, bet dievi to nenes
//
aiz koka met ēnu mēness
un noķer koka tumsa
met atpakaļ un mēness aptumst
un izgaismojas koka tumsa
met tumsu koks un noķer mēness
met atpakaļ, bet tur jau – ēna
un ēna paliek gaismā
kur guļ meitenes un zēni
//
gribēju pacelt laukakmeni, gribēju
izkustināt no vietas kāpās iegrimušu
priedi, nekas nesanāca
sēdējām klusā namiņā pēcāk, liku
mūziku, gribēju likt tev saprast, kā es
jūtos tagad, joprojām, pēc pieciem gadiem
gribēju vārdus atrast, bet nespēju
pacelt laukakmeni, izkustināt zemē
iegrimušo priedi
viss ko spēju – blenzt jūrā un mētāt čiekurus,
skatīties, kā laiks brauc starp ūdeni un gaisu,
atkal no jauna zīmējot jūras vientuļo sliedi
//
nezvani man, labāk raksti –
zvans vienīgi izjauktu ritmu,
labāk nepaliktu, būtu tikpat smagi.
es meklēju balsi dzīvoklī, stāv meitene
pie spoguļiem, kāds citur pīpē, lasa,
zvans izjauc klusumu, balss paliek
pielipusi pie lapas.
//
pa sienu tek gaisma,
un ūdens tek gar logu, gar ārpasauli
tu – bezjēdzīgais vārds, tukša loze
pelēks – tas ir viss, sajaukts kopā
pelēks ir sudrabs, izmesta biļete
ūdens tek tur, kur ir vieglāk
mūsu rokas satek viena otrā
//
pastāv grāvis pie vilciena sliedēm, tālāk
ūdenī mirkstoši salmi, rāva, kurai apakšā
paslēpta eja
pastāv sāja sajūta kuņģī un svaigs gaiss izkāpjot
no mašīnas. diendusa un karstas baudas
pastāv vēsa upe vasaras rītā, saldējums un
svešas valstis. mājas kaut kur arī pastāv
spēks izlīst no miesas tik veikli kā ūdens no
apgāzta trauka. esi veiklāks, esi uzmanīgāks
19