Meklējot oriģinālo

Mani mūžīgi kretinēja t.s. jauniešu grāmatas. Nu tāds sižets, nu tāda morāle, nemūžam nepateiksi, ka teksta autors ir resns, bārdains onkulis, kura vētrainākā jaunības pieredze aprobežojas ar 0,3 šņabīša izlakšanu kopā ar draugiem, pa kluso no kāda bubulīga papuča. Vienmēr riebās lasīt tamlīdzīgus darbus, jo tie vienmēr šķita pārlieku pašmērķīgi, it kā autors būtu piesēdies pie sava ar padomju laiku piemiņas lietiņām apkrautā rakstāmgalda un izdomājis, ka nu uzrakstīs romānu jaunatnei, iemācīs jaunatni kā dzīvot un tā tālāk. Tajā periodā (11-14 g.v.) mani ārkārtīgi aizrāva visādi ārzemju autoru darbi par vardarbību pret kādu dzīves pabērnu, ideālajā variantā, ja darbs balstīts uz patiesiem notikumiem. Ar vietējo autoru darbiem jaunatnei gan tā stipri pašvaki. Pieļauju, ka vidējais Atgāzenes stacijas iemītnieks grāmatas nelasa principā, taču nenoliedzami tieši grāmatas sižets ir tas, kas varētu aizraut mazgadīgo lasītāju.Ne vienmēr vajadzīgs visu grāmatu piebārstīt ar lamuvārdiem, vienkārši darbam jābūt ļoti saistītam ar esošo realitāti un problēmām. Taču ir arī vēl otra galējība, kad briedumu sasniegušie rakstnieki drusku pārcenšas ar iejušanos savu potenciālo lasītāju ādā, kļūstot teju vai komiski. Īsāk sakot, jaunatni var izprast vien nepieauguši psihopāti, kuru adolesence ir bikucīt ievilkusies, tajā pašā laikā netraucējot veidot ģimeni vai strādāt kvalificētu darbu. Varbūt tieši otrādi, varbūt jauniešu grāmatas var rakstīt tikai nemirstīgi revolucionāri.

Nav runa par to, ka nevajag lasīt grāmatas. Bet par to kas ir piedāvājumā...konkrēti oriģinālliteratūra jauniešiem (mūsdienu latviešu autoru darbi).

Atceros, kad biju bērns un pusaudze - man lielākā daļa jauniešu grāmatas šķita pārākā "vaniļa", kaitināja pareizie tēli, piemēram, Anna no Zaļajiem jumtiem. Teikšu godīgi - gribējās vairāk asuma. Interesantu lasāmvielu atradu, kad sāku lasīt angliski.