Meklējot manu tēvu – Mr. Kauliņu

Visiem cilvēkiem mūsu dzīvēs ir nozīme, un ar to vien jebkurš cilvēks mūsu dzīvēs ir vērtīgs. Autora tēvs parādīja negatīvo piemēru, lai autora ğimenei tagad būtu daudz labāks tēvs. Ieguvējs ir autors, zaudētājs Mr. Kauliņš.

Autoram, protams , žetons ! Stāsts pēc būtības ir miljons reižu dziļāks un plašāks kā varētu domāt.
Ja vērtējam, kas un kā notiek šodienas Latvijā , tad es secinu, ka pirmā problēma - mūsu sabiedrībai nav tā vīrišķā daļa kā tāda. Nevaru nosaukt nevienu !!!! - nu labi - gandrīz nevienu - neatkarīgu, autoritatīvu vīrieti - politiķi, uzņēmēju, sportistu , dzejnieku vai dziedātāju. Ir daži varianti , jā, bet diskutējami.
Ir tāds pētnieks -labi -precīzi neatceros - van Hofstede laikam, viņš saka, ka ir sievišķīgās un vīrišķīgās sabiedrības - viņa teorija ir ar visādiem kritērijiem un tā. Latvieši ir sievišķīgi.
Kaut vai Rīgā - lielveikalu bizness, viesnīcas, pats pilsētas budžets - viss cittautiešu īpašumā un pārvaldījumā.
Vakardien vēlreiz pāršķirstīju Herberta fon Blankenhāgena grāmatu par vācbaltiešiem Vidzemē . Brauksim skatīt vienu muižu - gribēju atsvaidzināt, ko katrs par to raksta.
Lūk, kad bija šīs grāmatas prezentācija, vai kad Kairišs uzveda NT - Baltiešu gredzenu ....ievērojāt to retoriku? - tie , kuri nemīl un neatzīst vācbaltiešu mantojumu - tie ir kremļa troļļi, tie ir putina aģenti , barbari un nelieši utt. utjprj. Tā vietā , lai mēs kā sabiedrība smuki apsēstos pie kamīna un parunātu par to, pastrīdētos - tā vietā tikai šāds imperatīvs - bez variantiem -vai nu vai .... Pat ja vācbaltieši teorētiski gribētu vismaz kādu saknes fragmentiņu senču dzimtenē atdzīvināt - baidītos taču un pamatoti.

Vai šīs Latvijas sievietes - lūk, Helēna Demakova - stāsta LTV1 par savu jauno grāmatu par Bruno Vasiļevski - un sāk ar patosainu uzsvaru - ka latvietim parastajam nav ko cerēt saprast kaut ko tik smalku kā Bruno Vasiļevska māksla. Nu ja tā - tad māt - ko tu lieki mūsu - parasto cilvēku laiku tērē? Nu tad rubinieties par autoru savā pulciņā.
Tas ir tik bieži - šis absolūtais, gar zemi gāzošais dialoga trūkums - un kultūrā tas ir visizteiktākais un tur atkal ir kaut kāds pirmsākums dialoga trūkumam ģimenēs .
Kaut vai LALIGABA - miljoni!!! - tiek tērēti - bet pajautājiet - kā saka uz zemēm - cik ir tādi latvieši , kuri zinās, kas tas vispār ir , nemaz nerunājot, ka nezinās kas ir laureāti un par ko tad šie tādi ir



Kur un kā tas sākas - tā sarunāšanās aizstāšana ar vardarbību - visu veidu - sliecos domāt, ka ģimenēs.

SATORI varētu daudz darīt lai to mainītu

Paldies par stāstu!

Mūsu tētis mūs sita. Mamma pēra,bet tētis sita. Labu vārdu -tēta teiktu - kaut vai tādu kā - meitiņ - neatceros, ka būtu dzirdējusi. Par glāstiem vai uzslavām nerunājot. Tieši tāpēc man brīnums bija Esiet sveicinātas skumjas , vai tās daudzās pasakas par tēvu mīlētām karaļmeitām ...
Tādi stāsti ir gauži daudzās ģimenēs un tās sekas jūtam ikdienā

Kaut gan - manas mājas pagalmā dzirdu, k bērnu pieskata papiņi un - biju izstādē LNMM - tā par portretiem - nevarēju vien nobrīnīties un nopriecāties, ka bērniem par gleznām stāstīja papiņi - nu labi - varbūt radinieki - bet katrā ziņā jauni vīrieši ar bērniem - tas tiešām bija liels pārsteigums un secinājums, ka viss jau vēl var vērsties par labu .... vismaz dažām meitenēm

"Tēva formas caurums dzīvē..." Citāts, ko pierakstīju. Sāpīgi skaudrs skatījums. Paldies, ka tas tika uzrakstīts un publicēts! Mēs bieži nezinām, kas slēpjas aiz skaistām fasādēm. Raksta autoram ir arī talants rakstīšanā. Vismaz - manās acīs.

Matīs lohs

Paldies par šo!

Labi uzrakstīts. Godīgi.