Meklējot lirisko jātnieku aiz Sāras mīlestības

Eduarda Aivara „Sāras mīlestība” iekļaujas palaikam recenzijās piesauktās „sieviešu dzejas” jutekliskākajā gultnē (skat. kaut vai Jāņa Elsberga recenziju par Andras Manfeldes „Betona svētnīcām”[1] vai Andas Baklānes rakstu[2] par visu šo skaisto lērumu). Ja reiz paši dzejnieki nemulst, palaikam pieminēdami šādu „žanrisko”, t.i, nē, dzimumisko dalījumu, acīmredzot palaikam derētu pielietot to vispārīgi ― jebkura krājuma analīzē, ne tikai gadījumos, kad grāmatā, kā šeit aplūkotajā, iekļauts cikls, kas rakstīts, iejūtoties sievietes miesā[s]. Aivara dzejas skalu pirms „Sāras mīlestības” veido sešas grāmatas[3]; var uzskatīt, ka Aivara balsi literatūrā nostiprināja grāmata „Ainava kliedz”, kas nelielā apjomā iekļāva visu viņa lirikas spektru, savukārt iepriekšējā, apjomīgā izlase „Jauns medus” apvieno visu minēto krājumu izlasi ar „jauno medu” ― pusi uz pusi liekot jaunu nopietnību (ar vairākiem izciliem dzejoļiem) un jaunus jociņus esošos rāmjos.

„Sāras mīlestība”, rodas iespaids, cenšas iepriekšējiem rāmjiem pārlīt pāri jau ar to, ka izvēlēts minētais „sievietes” vēstījums titulcikla dzejoļos. Tālāk vēstītājs mainās, bet Sāras loma uzdod toni. „Sāras mīlestība” kā cikls, manuprāt, nerada būtisku pavērsienu Aivara daiļradē; tas nedz maina viņa dzejas paņēmienus, nedz arī Sāru nostiprina kā tēlu, kam lemts palikt klātesošam uz ilgu ― tā vienkārši ir vēl viena autora balss modulācija vai, ja vienkāršojam ― tie paši dzejoļi no atvilktnes „par ilgām un erotiku”, tikai ar nomainītām galotnēm. Krājumā ir arī citādi teksti, no kuriem cikls ar rudens garajām līnijām un šķērslīnijām (78.-84. lpp.) veido krājuma viduslīniju. Ar zīmētāja vārdiem runājot, viduslīnija neļauj attēlotajai miesai sašķiebties.

Savukārt cikls „Sāras mīlestība” apliecina arī to, ka atšķirībā no prozas, kur var nākt tāds Blaumanis vai Pēters Hēgs, vai Sakss, vai vēl kāds un ielīst sievietes ādā, vārdu pa vārdam to visu būvējot apkārt izdomātam tēlam, līdz lasītāji notic un bez ierunām iedzīvojas tekstā, dzejā šāda saturiska „iedzīvošanās” nav vajadzīga, jo tā ir citāds medijs, citāds ēters. Balstīts ne tik daudz uz „sevis ieraudzīšanu stāstītajā”, cik uz sevis jaunradīšanu otra radītā teksta, ritma, saspēļu kopdarbā, tā izlasīšanu savā balsī, un tur, lūk, pieminētā sieviešu un vīriešu dzejas dalījuma robeža izbradājas. Kā lasītāji meklējam taču lirisko tēmu vai konstrukcijas, sistēmu vai to, kas sistēmu aizstāj, nevis dzimumu dzejā, tā šķiet. Arī citi precedenti jaunāko krājumu ietvaros ― kaut vai Vērdiņa liriskās varones grāmatā „Es” ― taču netiecas runāt par sievietēm; tās eksistē kā paņēmieni, lai īstenotu autora ieceri, vai ne?

Pakavējoties vietā, kur „sieviešu dzejas”/ „vīriešu dzejas” dalījumu eventuālais lasītājs var iztēloties, jāsecina, ir patīkami jaust, kā „Sāras mīlestības” balss brīžam atgādina to, kas dzirdēta skanam no pāris paaudžu senākas tradīcijas: jo īpaši no Montas Kromas „Lūpas tu, lūpas es” lapām, vai brīžam, ja nu atļaujamies, iedegas teju vai kā Zemgaliešu Birutai par kādu lietu vai nieku, „kad sarkans iekrāsojies neprāts” (114. lpp.). Katrs dzejolis uz beigām tomēr atdziest līdz deviņdesmito gadu beigu un divtūkstošo sākuma Aivara lirikas temparatūrai. Šis krājums pārsteidzošā kārtā atklāj, ka to vietumis varētu atzīmēt ar līdzīgu līkni kā Ievai Rupenheitei (viņa, starp citu, grāmatas vāka autore). Rupenheite ― salīdzinājumā ar Aivaru ― savās "Melnajās krellēs" patur ļoti daudz „aizkadra” noslēpumu , lai arī šķietami raksta tikpat jutekliskus-sadzīviski-atklātus-maņu tēliem pildītus tekstus.

Aivars mēģina rādīt kailu esību, bet jau tik kailu, ka žanrs tam: „erotika”. Man šķiet, ir pēdējais laiks to latviešu literatūrā ieviest kā tādu; mana poļu literatūras lasītājas pieredze liecina, ka tur tas „erotyk” iesakņojies veiksmīgi, un, krājumu vai dzejoli tā piesakot, kļūst lieka visāda taustīšanās ap „jutekliskiem tēliem autora daiļradē”, „dziļu intimitāti”, „pārsteidzošu tiešumu attiecību tēlojumā”, kā arī citiem tamlīdzīgiem apraksta jēlumiem. Ja erotika, tad erotika, un viss ― piedāvājiet papildu noteikumus attēlojumā, atļaujieties tad visu vienlaikus pārvērst par dziesmu kaislei un miesai kā, piemēram, Edvarts Virza, Andrejs Kurcijs, Kārlis Vērdiņš starta grāmatā „Ledlauži” vai citi Kārļi ― Bodlērs vai Bukovskis, ja ieskrienam svešvalodu plauktā.

Atsevišķi Aivara dzejoļi (arī ne erotikas žanrā iekļaujamie) liek atcerēties bezbailīgi „trauslo un vāro” balsi nepārprotami „vīriešu dzejas” pārstāvja Olafa Stumbra krājumā, bet varbūt vairāk par autora nebaidīšanos balansēt uz jūtīguma un brīžam ― banalitātes robežas, līdzīguma iespaidu rada tematika: laiks, sadzīvošana ar to, kas Stumbram izvērsta vairākos ciklos un dzejoļos, krājumos (tie Latvijā vienkāršāk par šiem trimdas izdevumiem atrodami krājumā „Rokāde”, kā redaktors, tāpat kā Aivara grāmatai, ir Jānis Elsbergs). Aivaram patērzēšana ar laiku ietverta Sāras monologā ar jautājumu: „ja nebūtu spoguļu cik veci mēs justos?” (15. lpp.) un jaungada blūzā ar nobeigumu: „iedomājies, vēl kādi divdesmit pieci vai trīsdesmit Jaungadi/ un cauri būs” (43. lpp.), kā arī, manuprāt, vienā no dzīvākajiem krājuma dzejoļiem „Rudens 2. šķērslīnija” ar šādu, lūk, izskaņu: „Draugi un paziņas vēl kādu laiku saglabā manas īsziņas/ Aiz īscieņas, bet, vienalga, izdienas laiks beidzies/ Kādu dienu viss pazūd, karoče, mani dzēš” (83. lpp). Otrs teksts, ko gribas minēt kā krājuma virsotni, atrodams ar numuru 40 „Sāras ciklā”. Laiks lai paliek, kaut piesaukti visādi gadi; svarīgi šķiet, ka šis darbs signalizē ― Aivars pārsteigs, tūlīt atkal būs lielais aizraujošais noslēpums vienkāršos vārdos, ar kādiem autors labprāt dalījās pirmajos krājumos. Un, lūk, seko: „tie rīti, kad migla vēl nav atlaidusi no narkozes/ un vārdu ēnas virpuļo pašas par sevi, jau bez putniem” (46. lpp.).

Jā, tiktāl balansēšana ar laiku ir autoram par labu. Taču, tiklīdz sagribas pakoķetēt ar laika zīmēm, ar visādām vienkāršībām, ielaižot dzejolī lielveikalu Rimi vai, kas pats šausmīgākais, Čikāgas piecīšus (varbūt kaut kas autoram ir aiz ādas ― jo vakar gāju gar pašu Laimu un redzēju tur viņu plakātus! 21. gs.!), Lancôme krēmus un Zasulauka bankomātu, lasītājam tas diemžēl liek domāt par laiku no cita skatu punkta, proti, no tā, kur autora poētiskajam trāpīgumam un jēgai ik vārdā laiks sāk nodarīt pāri. Arī par atsevišķiem veltījuma dzejoļiem („Par godu Zvirgzdiņam un Morgenšternam..”, 88. lpp.), kādi līdz šim, domājams, tikai labu devuši Aivara krājumiem, vai vienkārši jokainiem (kā 62. lpp.) tekstiem sakāmi līdzīgi vārdi. Negribas, lai ar Aivaru notiek tas pats, kas jaunākajos krājumos noticis ar Viku. Katrs taču sava laika prometejiskais, nu labi, Aivars ― jātnieks uz zirga, kā „Jauna medus” apskatā[4] raksta jau minētais Vērdiņš. Jāturas uz tā zirga, nedrīkst uz gludekļa pārsēsties ― saku, Aivara tēlu no viena īsdzejoļa paņemot.

Punktu izvēlos pielikt ar pēdējiem grāmatas dzejoļiem, kas iemieso Aivara paņēmienu skaistumus, veselu arsenālu, atļaujot nu jau pašsaprotami dzīvot salikumiem, kas pirms gadiem desmit lasītājus mulsināja: taifūniem/―ēm un tremoram, apgāztai nākotnei un bleķa vannai, Penelopei un gulbītim, kas kustina kājiņas, paraustot aiz vairākām stīdziņām latviešu lirikas klavesīnā vienlaikus, un ― uzdārdinot pa to bleķa vannu, lai noslēgtu ar vārdu „neraudāju”, kā jau drosmīgam dzejniekam pienākas.


P. S. Neraudāt, gribētos cerēt, spēs arī lasītāji, kas kvalitatīvi, bet ļoti vienkārši un cietos vākos iesieto „Sāras mīlestību” vēlēsies iegūt sev kādā no grāmatnīcām, jo cenas tuvums 10 latu latiņai tomēr liek kaut vai niknuma asarām izsprāgt acīs un tad tām virzīties uz izdevēju tāmju pusi ― zināms taču, cik maksā izdošana, un arī citi jau nedzejo vairs par dempinga cenām ― tā kā šis Sāras aspekts šķiet izteikta pārcenšanās.