Foto: Unsplash
 
Proza
29.10.2021

Meitene, kura nemācēja slidot

Komentē
0
Saglabā

Es piedzimu ātrāk, nekā man vajadzēja. Māte stāstīja – dienā, kad dzimu, plosījusies vētra. Kamēr bijām slimnīcā, kaimiņu saimniecībā pa gaisu aiznesa visu, pat lopus. Stundā, kad pienāca mans laiks ieraudzīt pasaulīgo gaismu, debesis izlīdzinājušās un zeltainā iespīdējusi tieši dzemdību zālē. Neesmu sapratusi, ar ko tas saistīts. Visticamāk, ka ne ar ko, bet māte vienmēr izcēlusies ar māņticīgumu, tāpēc to mantoju arī es.

Divdesmit piecos gados padzirdēju, ka bērni, kas nav līdz galam iznēsāti, bet, svarīgi pieminēt, ir tikuši galā ar izdzīvošanas uzdevumu jau pirmajās dzīves stundās, esot labāk attīstīti un gudrāki. Tā zināja stāstīt kāda ome, ar kuru autobusā pirms diviem gadiem sēdējām blakus un ēdām viņas līdzpaņemtās stiklenes. Žēl, ka neizdibināju agrāk. Noderētu, ja lieku reizi būtu uzskatījusi sevi par apdāvinātu. Neatceros ne reizi, kad māte būtu teikusi, ka esmu talantīga vai gudra.

Kopš pārvācāmies jeb aizbēgām no tēva, kurš azartspēles mīlēja nedaudz, pavisam nedaudz vairāk nekā mūs, māte vairs neuzticējās vīriešiem. Viņa vairījās mani lielīt vai uzslavēt, lai neiedzīvinātu domas, apziņu vai cerību, ka spēju būt kādam pievilcīga vai saistoša. Māte uzskatīja – vīrieši spēj tikai un vienīgi izpostīt dzīvi un man tādu nevajag.

Pirms nedēļas devos uz veikalu pēc šķīstošās kafijas un satiku melnu kaķi. Viņš pa cīruļputeņa sniegu skrēja pāri ceļam, tad ieskatījās manās brūnajās acīs un kādu laiku sekoja. Sāku gaidīt savu nelaimi. Jāatzīst, ka dzīvē reti kaut ko gaidu. Biežāk gaida mani.

Reiz vidusskolā, kārtējo reizi nokavējusi mācību stundas sākumu, ienācu klases telpā un tieši virs sola, kurā ķīmijas stundās sēdēju, pamanīju noplīsušu griestu lampu. Tolaik skolā vēl bija divos diegos iestiprināti gaismekļi. Kopš tās dienas vairs necentos sevi pāraudzināt vai mainīt, jo kavēšana, gribu tam ticēt, izglāba dzīvību. Diez vai kāds skolā būtu priecīgs, ja es dabūtu galvā ar elektrību. Par to nepriecātos pat ķīmijas skolotāja, kura mani ienīda, lai gan nodarbībās darīju visu, ko spēju. Centība ir viena no manām labajām īpašībām, bet ar to nepietika, lai dabaszinātņu mācību priekšmetos nopelnītu vairāk par pieci.

Māte bieži atgādināja – ir grūti atrast kādu, kurš patiesi mīl. Es gan gribēju domāt, ka grūtāk ir atrast kādu, kurš patiesi saprot. Māte mani nesaprata, bet droši vien mīlēja, lai gan nemācēja vai nevēlējās to izrādīt.

Pieņēmu, ka esmu viņai līdzīga, ka man JĀBŪT viņai līdzīgai jau no pašiem pirmsākumiem, tomēr vizuāli biju daudz mantojusi no tēva. Atļauties līdzināties vīrietim, kas postījis dzīvi, un ik dienas ar savu klātbūtni mātei par to atgādināt – drosmīgi no mazas meitenes puses. Ja es būtu piedzimusi laikā, tēvs ne reizi nebūtu turējis mani uz rokām.

Justies mātes mīlētai bija tikpat reāli kā cīnīties ar Bengālijas tīģeri pēc tam, kad puse no rumpja jau tiek apstrādāta zeltaini oranžā svītraiņa kuņģī. Māte nevarēja pabeigt mācības un iegūt diplomu, lai realizētos savā sapņu profesijā, jo piedzimu es, bet vēlāk viņa uzsvēra, ka esot jau par vēlu.

Spilgti atceros gadījumu, kad trešajā klasē pirmo reizi uzvilku slidas. Māte sēdēja ledus halles skatītāju rindās. Viņa tik bieži novērsa acis vai veltīja tās kādam citam, ka nespēju notvert neticīgo skatienu, kas, bēgot no sadursmes ar manu balto slidu asmeņiem, šaudījās pa telpu. Tas apjoza pēdas ar smilšu graudu vērpetēm, liekot priekšlaikus dzimušajam augumam izšķīst pa spoži pulēto virsmu kā brūkošam sniegavīram.

Pirms nedēļas, nopirkusi kafijas bundžiņu un izgājusi no veikala, saņēmu telefona zvanu. Kurjers. Katru otro ceturtdienu viņš piegādāja vietējās konditorejas gardumus un svaigu maizi. Ar laiku mēs bijām kļuvuši par labiem paziņām. Vārds "draugi" būtu neiederīgs un pārlieku skaļš. Mūsu sarunas parasti aprāvās pēc piecām līdz desmit minūtēm, jo viņš turpināja piegādāt sūtījumus un iekļauties noteiktajā darba grafikā.

Mūsu attiecības varēja raksturot kā savdabīgas. Par viņu zināju daudz, īpaši detaļas, bet ne vārdu. Pati vainīga – vajadzēja tikai pajautāt. Neuzokšķerēju, vai viņš ir precējies. Interesanti, vai telefona numurs, no kura viņš zvanīja katras otrās ceturtdienas rītā, bija darba vai personīgais. Visticamāk jau darba. Gadījās, ka vakaros spriedu – kas notiktu, ja es piezvanītu. Baidījos, ka dzirdēšu automātiskā atbildēja balsi.

Ticēju, ka kurjers ir ielūkojies piegādes dokumentā un zināja ne tikai manu vārdu, bet arī uzvārdu, e-pasta adresi un, pašsaprotami, telefona numuru un dzīvesvietu. Tiesa gan – tas privilēģijas nedeva. Ja viņš būtu kaut kripatu no datiem izmantojis, lai sazinātos pēc darba laika un ne saistībā ar pasūtījumu, prātoju, ka viņu aši vien atbrīvotu no amata.

Naudu viņam vajadzēja, lai samaksātu par kredītā paņemto dzīvokli, un tādu greznību kā zaudēt darāmo viņš atļauties nevarēja. Kurjers, pienākot katrai nākamajai tikšanās ceturtdienai, vēroja mani arvien cītīgāk, bet varbūt tās bija tikai manas iedomas. Arī pārliecība, ka soli tuvāk viņš nespers, baroja iztēles būtni. Ja es viņu atraidītu, droši vien pārstātu katru otro ceturtdienu pasūtīt konditorejas ražojumus un mēs vairs nesatiktos. Gudroju, ka no atteikuma viņš baidījās, un to varēju sajust viņa balsī ik reizi, kad viņš zvanīja un teica: "Čau, pēc desmit minūtēm būšu."

Arī pirms nedēļas viņš teica tos pašus vārdus. Vajadzēja pasteigties, lai no veikala aizkļūtu līdz dzīvoklim, citādi mūsu sarunai atvēlētās minūtes sadruptu augstpapēžu zābaku klaboņā pret bruģēto taciņas segumu. Regulārās, bet īsās sarunas bija kļuvušas par sava veida dievkalpojumu, ko nevēlējos zaudēt vai nokavēt. Dziļi elpodama, pieskrēju sarkanajam busiņam no aizmugures. Kurjers izkāpa ārā, uzsmaidīja un klusēdams sameklēja sūtījumu. Parasti viņš apjautājās, kā gājis šīs divas nedēļas un vai man viņa ļoti, ļoti vai ne tik ļoti pietrūcis. Citas reizes veiksmīgi izmeta kādu joku.

"Kā mēs sauksim mūsu meitu?" viņš pēc brīža ierunājās un tad nepacietīgi gaidīja atbildi.
"Es negribu bērnus," paziņoju vienaldzīgā balsī, bet pavisam nopietni. Nelika mierā doma – vai šis jautājums nozīmē, ka viņš tomēr nav precējies?
"Nu, bet tikai vienu?" viņš smaidīja.
"Nē," noliedzoši šūpoju galvu un skatījos zemē.          

To, ka man nemaz nevar būt bērnu, uzzināju jau deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tam piemājas pagalmā sēdēju zālē un viena pati raudāju, un nesapratu, kāpēc īsti raudu. Dedzinoša sajūta sākumā un izgrebta ķirbja sajūta, kad nomierinājos. Ja godīgi, deviņpadsmit gados pat vēl nebiju izprātojusi, vai vispār gribu bērnus. Tas sāpēja tieši tāpēc.

"Bet varbūt tu piekristu šovakar iedzert kafiju?" viņš neatlaidās.

Mēs stāvējām pie sarkanā busiņa, un viņš sniedza sūtījumu. Pievērsu uzmanību mierīgajam skatienam. Iespējams, ka tēvs ar līdzīgu skatienu uzlūkoja māti, pirms viņi sāka satikties, un pēc tam, kad māte saņēmās aiziet. Tēvam gan bija zaļas acis, bet šim puisim – viegli brūnas.

Sieviete ir tāds savāds radījums. Vai drīzāk – es kā sieviete esmu dīvains radījums. Vajadzēja piedzimt par vīrieti. Ja bērna dzimums būtu spējīgs mainīties pēdējos divos grūtniecības mēnešos un es būtu piedzimusi laikā, nevis septītajā mēnesī, es noteikti būtu vīrietis. Varētu pierādīt mātei, ka uz mani var paļauties, var uzticēties, ka nepametīšu vai neiemainīšu viņu pret ko šķietami labāku. Iespējams, ka tad māte pēc šķiršanās no tēva būtu apprecējusies vēlreiz un pārmaiņas pēc – laimīgi.

Es strādātu par kurjeru. Būtu noskatījis meiteni, kurai katru otro ceturtdienu ar sarkanu darba busiņu piegādātu sūtījumu no vietējās konditorejas, jo viņa vēlas atbalstīt vietējos ražotājus. Mēs apprecētos pavasarī un auklētu dvīnīšus. Manā dzimtā ir daudz dvīņu. Mums arī būtu.

Kaut es būtu piedzimusi par vīrieti. Tad māte noteikti mani mīlētu. Un tad man noteikti varētu būt bērni.

Tēmas

Elīna Smoļaka

Elīna Smoļaka studējusi Vidzemes Augstskolā. Raksta prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!