Mazs un saprasts

Recenzija par "Dirty Deal Teatro" iestudēto izrādi "Blēņas un pasakas"

Režisors – Ģirts Šolis; scenogrāfs un objektu mākslinieks – Reinis Pētersons; lomās – Valdis Vanags, Arnita Jaunzeme; Mikus Frišfelds, mūzika – Mikus Frišfelds

Pirmizrāde: 2015. gada 26. septembrī

Pēc izrādes "Blēņas un pasakas" noskatīšanās mājup devos priecīgi, bet vienlaikus ar nopūtu krāvumu plecos. Jau atkal man gadījusies tā laime rakstīt recenziju par kādu mākslas notikumu bērniem, kurš ir tik pašpietiekams un lielisks, ka drīzāk gribētos to tikai baudīt un saglabāt atmiņā, nevis dalīt reizinātājos un varbūt arī atrast to skrūvīti, kuras vietā varētu lietot drusku lielāku. Tomēr perfekta izrāde bez neviena grumbulīša izklausās pēc nedzīva veidojuma, kas ir skaists, bet grūti pielietojams, īpaši, ja runa ir par bērniem. Nepareizais un šķietami kļūmīgais teātra izrādē bērniem (tāpat kā grāmatā, spēlē, rotaļlietā u.c.) var padarīt izrādi īstāku un patiesāku, kā arī palīdzēt atrast saikni ar skatītāju. Ģirta Šoļa un Reiņa Pētersona iestudētajā izrādē "Dirty Deal Teatro", kas veidota pēc Imanta Ziedoņa pasaku krājuma "Blēņas un pasakas" motīviem, ir tik daudz labu nepareizību, ka tās nedaudzās lietas, kas šķiet vēl apdomājamas un pielabojamas, drīzāk būtu jāsauc – īsti ziedonīgā garā – par pareizībām.

Izrādes radītāju tandēmam – Ģirtam Šolim un Reinim Pētersonam – "Blēņas un pasakas" ir jau trešais kopīgi radītais teātra iestudējums. Pirmā izrāde bija kārtīgā un pareizā "Divu Lotiņu" versija, bet otrā – aizraujošais, stilistiski tīrais detektīvgabals "Emīls un Berlīnes zēni", kas nupat ieguvis "Spēlmaņu nakts 2015" Bērnu žūrijas specbalvu (abas izrādes iestudētas Latvijas Leļļu teātrī). Aplūkojot šīs trīs izrādes kā sava veida portfolio, rodas ļoti pārliecinošs iespaids, galvenokārt tāpēc, ka mākslinieku tandēms ir tendēts attīstībā. Jau "Divu Lotiņu" iestudējumā, ir jūtams abu autoru briedums un pieredze. Abi mākslinieki neiet vieglāko ceļu, pašmērķīgi radot "kaut ko citādāku bērniem", bet gan rūpīgi iedziļinās materiālā, katru nākamo iestudējumu radot arvien kvalitatīvāku. Pacietība, kas caurstrāvo Šoļa un Pētersona kopdarbus, rada cieņpilnu attieksmi, īpaši jau zinot, ka abiem autoriem piemīt spilgts mākslinieciskais temperaments un māka bezgalīgi radīt asprātīgas interpretācijas jebkurai garāmejošai tēmai. "Blēņu un pasaku" iestudējums ir pierādījums, ka režisora darbs tandēmā ar vienu noteiktu mākslinieku atmaksājas ar uzviju – tikai tam ir vajadzīgs laiks un nodoms. Šīs izrādes veidošanā abi autori savai meistarībai ir pieslēguši iekšējo azartu un rotaļīgumu, tādējādi radot emocionāli blīvu, iztēli rosinošu objektu izrādi bērniem.

Imanta Ziedoņa pasaku krājums "Blēņas un pasakas" ir sarežģīts dramaturģiskais materiāls izrādei. Pirmkārt, tāpēc, ka Ziedonis ir ne tikai šo pasaku autors, bet savā ziņā arī to režisors. Svarīgu lomu viņa pasakās ieņem valoda, bet ne tikai tās pamatfunkcijā, kādā mēs valodu ikdienā lietojam. Ziedoņa pasakās nozīmīgs ir valodas skanējums un līdzības, mijiedarbība, ritms, dažādās nozīmes, ko vārdi var veidot, cits citam "klājoties pāri". Otrkārt, "Blēņas un pasakas" ir mūsdienu bērnu vecāku paaudzes viens no literārajiem stūrakmeņiem. Vispār tas gandrīz nebūtu nekāds "otrkārt", ja vien kultūras telpa ap 20. gadsimta 80. gadiem nebūtu bijusi tik ļoti bezgaisā saspiesta. Ziedonis ar savām pasakām ļoti tieši uzrunāja tā laika bērnu, nedomādams, ka šis bērns savā ziņā ir citādāks lasītājs. Ģirts Šolis izsaka līdzīgu domu: "Materiāls ir ļoti labs. Latviešu literatūrā jau vispār ir maz tādu darbu, kuros būtu tāda pekstiņu un labdabīgu blēņu atmosfēra, kas līdzinātos pasaulei, kurā rotaļājas mazi bērni. Kur nav nekādu robežu, kur jebkurš autiņš vai karavīriņš var ņemt un pēkšņi aizlidot, kur tu vari kļūt par visu, ko vien iedomājies. Mūsdienās ir daudz vairāk tādu traku, foršu darbu, bet manā bērnībā faktiski nebija nekā, pārsvarā pasakas ar pamācošu fabulu." [1]

Ģirts Šolis un Reinis Pētersons "Blēņas un pasakas" ir izvēlējušies rādīt kā objektu teātri. Tā ir ļoti gudra izvēle, kas ļauj Ziedoņa pasaku tēliem būt tiem, kas tie patiešām arī ir – nejaušas lietas, kuras Ziedonis ar savu iztēli padarījis par jūtošām būtnēm. Taisnības labad jāsaka, ka objektu teātris bērniem Latvijā ir pazīstams žanrs. "Blēņām un pasakām" pa priekšu grūto stigu minušas tādas izrādes kā "Skolotājs Jāps un klase" (Jaunais Rīgas teātris), "Ziemas māja" un "Vasaras sala" (Radošā apvienība "Nomadi"), "Baltā grāmata" ("Dirty Deal Teatro") u.c. Grūta šī stiga ir tāpēc, ka man kā bērnu kultūras jomā strādājošam cilvēkam ir redzams, cik lēni un sarežģīti notiek uzskatu maiņa par to, kā mākslā jārunā ar bērnu. Tomēr stiga brienama ne bezcerīgi lēni, jo radošajiem cilvēkiem, kam mājās pašiem ir bērni, domas ir līdzīgas – ar rādīšanu un mācīšanu neko nevar panākt. Kamēr mākslinieks pats līdz kaulam nenoticēs darbam, ko ir radījis, tikmēr radītais ir tikai vēl viena spekulācija par tēmu "ko grib bērni" vai "bērniem patiks".

Laikam jau arī jāsaka, ka objektu teātris pievilina arī tos, kuri ir noguruši no konstrukcijām un beidzot vēlas radīt izrādi no nekā. Gandrīz no nekā rodas arī "Blēņu un pasaku" tēli, pateicoties asociatīvam scenogrāfiskajam risinājumam, kas spēles laukumu pārvērš par šķūnīti. Ar dažādiem labumiem pilns šķūnītis ir viens no latviskās dzīvesdziņas arhetipiem, kā arī auglīga vieta iztēlei un spēlēm. Šķūnīša saimnieki un visu objektu darbinātāji – Arnita Jaunzeme un Valdis Vanags – organiski iekļaujas šķūnīša vidē un saliedētā komandā atklāj vienu stāstu pēc cita. Izrādē visas pasakas tiek stāstītas tuvu oriģinālam, kas noteikti ir sarežģīts uzdevums aktieriem, jo uzmanība jāsadala starp intensīvo pasakas stāstījumu un daudzajiem objektiem/"lellēm", tomēr abu aktieru pieredze leļļu teātrī ļauj pārliecinoši tikt ar šo uzdevumu galā.

Objektu teātrī liela loma ir arī nejaušībai – kādi vecā šķūnīša krājumi gadījušies mākslinieka un režisora ceļā, tādi arī tiek likti lietā. Piemēram, Jurītis no "Pasakas par nagu melnumiem" ir apveltīts ar Reiņa Pētersona spēcīgo vīru tēliem raksturīgu brangi muskuļotu ķermeni, savukārt "Cukurpasakas" Mīkšķis un Nīkšķis attēloti kā divi apaļi, muzikāli un sparīgi spilveni. Iespējams, šie spilveni, kuri liek aizdomāties, vai tie ir pašdarināti vai tomēr ietilpst "krāmu" klasifikācijā, mazliet izlec no kopējās leļļu tēlu stilistikas, bet, tā kā tas ir šķūnis, kāpēc gan tur galu galā nevarētu "pārziemot" arī krāsainie spilveni? Pasakās aprakstītie tēli un parādības izrādē vizuāli risināti ar asprātīgiem paņēmieniem, liekot lietā ventilatoru kā vēju, īstu cukuru, zarus un rudzuvārpas: tieši tā, kā objektu teātris paģēr.

Jāatzīst, redzot "Blēņu un pasaku" preses relīzes bildīti ar Reiņa Pētersona uzskicētu Imanta Ziedoņa portretu, kurā viņš ir attēlots ar spicu un stūrgalvīgu degunu, uz brīdi šķita, ka no klasiskā objektu teātra lietu burzmas kaut kur iznirs arī Reiņa zīmētprasme un Šoļa-Pētersona versijā objektu teātra vizuālais risinājums iegūs mazliet citu dimensiju, bet tā nav liela bēda, jo jādomā, ka abi mākslinieki izrādes kopā radīs arī turpmāk.

Neskatoties uz to, ka izrāde sastāv no vairākām atsevišķām pasakām, režisoram ir izdevies radīt vienotu veselumu un Ziedoņa pasakas harmoniski pārplūst cita citā. Te liels palīgs ir Mikus Frišfelda mūzika, kuru autors pats izrādes laikā izpilda uz skatuves: viņš kā pasaku vērotājs no malas organiski iekļaujas izrādes gaitā. Dziesmas pastiprina dramaturģiski svarīgās vietas, un ar to palīdzību skatītājs viegli nokļūst no vienas noskaņas citā. Komponēt mūziku izrādēm nav viegli, jo jālaipo starp paša mūziķa idejām un to, kas nepieciešams režisoram, – "Blēņu un pasaku" gadījumā šķiet, ka zvaigznes ir stāvējušas pareizajās vietās, un saulītē iznests vēl viens komponists, kas spēj rakstīt mūziku bērniem ar kvalitātes zīmi. "Blēņu un pasaku" dziesmas noteikti būtu pelnījušas nokļūt mūzikas albumā bērniem.

No visām "Blēņu un pasaku" izrādes pasakām man gribētos izcelt divas – labāko un, manuprāt, ne tik veiksmīgo. Citām pasakām nedaudz iepakaļ paliek "Pasaka, kurā spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt" vai, kā mēs to labāk pazīstam, "Suns Funs un vējš" pēc Rozes Stiebras 1978. gadā radītās animācijas filmas. Vienlaikus jāņem vērā, ka teātris ir "dzīva" māksla, un diemžēl izrādi esmu redzējusi tikai vienu reizi, tāpēc var gadīties, ka tieši šajā reizē šo pasaku neizdevās izstāstīt, kā paredzēts. Tomēr labi zināmā pasakas interpretācija animācijas filmā ir grūti izslēdzama no apziņas. Pasakas stāstījums sākas ļoti līdzīgā intonācijā kā animācijas filma, bet tad ātri pārlec pavisam citā gaisotnē un ritmā, kas ļoti atšķiras no pārējās izrādes ainām. Sajūtu paspilgtina diezgan reālistiskā suņa Fuņa lelle, kas veidota līdzīgi uz rokas uzvelkamam cimdam, un šajā lellē ir vismazāk no citu tēlu burvīgā dīvaino lietu kombinējuma. Gluži pretēja ir "Pasaka par Ķeburkāji". Šī pasaka man vienmēr ir ļoti patikusi, un, gluži tāpat kā suņa Fuņa gadījumā, es jau iepriekš biju izveidojusi pati savu Ķeburkāja tēlu. Lai gan Reiņa Pētersona veidotā aizkustinošā lellīte manam iedomu tēlam nemaz neatbilst, un tas, protams, arī netika gaidīts, Ķeburkāja melanholiskais stāsts savā vienkāršībā un tiešumā ir izdevies patiess un jūtīgs. Kombinācijā ar skumjo cītīgā Ķeburkāja dziesmiņu šīs pasakas skatuves versijā ir kaut kas no tās brīnumainās sajūtas, ka maza bērna dzīvē atbildes uz jautājumiem vai sajūtām var atrast arī teātrī. Un mūzikā. Tā ir fundamentāla atziņa kādam, kas ir mazs, bet var tikt saprasts arī ārpus savas ģimenes sildošā mīļuma.

Atsauces:

[1] Kroders.lv // Rūta Petrauska: "Ir labvēlīgs laiks iet lēnāk" // Intervija ar Ģirtu Šoli