Mazie upurīši

Šis ir vienkārši fantastisks raksts - tāda sajūta, ka informācija izņemta no mana arhīva :) Tik trāpīgi un 99 % saskan ar manu redzējumu, ka nebeidzu joprojām sajūsmināties, ka neesmu vienīgā ar šadu viedokli par "perfektumu" ! 10/10

Šo ielieku mapītē ar nosaukumu "Labākie teksti, kādi jebkad uzrakstīti".

Man gan ir paveicies, ka, kopš atsāku strādāt un mazais iet dārziņā, vīrs ir uzņēmies ļoti lielu rūpi (viņš citreiz sūdzās,ka esot vientuļais tēvs). Bet, jā, tie apgarotie mīļuma brīži pie divgadnieka krīzes ir krietni retāk, par mazās personības skandalēšanu, protestiem un krišanu gar zemi.

Jā, vecāku ikdienu visas tās ziņas par visu to, kas ar bērniem ir it kā jādara, nekādi nepadara vieglāku.

Beigu beigās jau iemācās novilkt arī robežas un dabūt sev privātu laiku, bet sākumā ir baigais spiediens gan iekšēji, gan no āras, viņiem dot VISU un VISU LAIKU. Apskaužu tos vecākus, kas ir iemācījušies nošķirt būtisko no nebūtiskā un veltīt bērniem tik daudz laika, lai paliek arī pašiem.

Tagad, kad mani trīs bērni ir jau pāri 18 un man pašai ir (tikai) 50, es saprotu CIK ātri tas mazo bērnu laiks ir pagājis un, ka NEKD vairs nebūs tā, ka kāds Tev ieritināsies klēpī (dzīvnieki, vīri neskaitās) un kuru Tu vinkārši varēsi samīļot - pavisam vienkārši, jo šis mazais cilvēciņš Tev ir uzticēts... Vienkārši izbaudiet mirkli!!! Tie ir tikai 15-16 gadi jūsu dzīves! ... un pēc tam turpināsies jūsu parastā ikdienas dzīve... vairāk vai mazāk vienām...

Te vēl varētu piebilst par visām trağikomiskajām ikdienām, kad bērns saslimst pirmajā darba dienā, viņam rādās murgi, kad vecāki beidzot atraduši laiku viens otram vai arī sīcis, kas saslimst ceļojuma pirmajā dienā un brīnumaini atveseļojas, pārbraucot mājās.
P.s.mani neviens nav spējis tā sasmīdināt kā mani bērni.

Cik brīnišķīgi, ka var ar humoru paskatīties uz savu dzīves ikdienu. Lasu un smējos kā kutināta, cik ļoti tas atgādina manu ikdienu! Paldies