Mazie grēciņi

Vai atceraties, tas bija Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā" – Jancim tika mācīts, ka nekad, nekad mūžā nazīti uz galda nedrīkst atstāt ar augšup pavērstu asmeni. Varētu domāt, ka tas tika darīts bērna drošības vārdā. Ja asmens uz augšu, cik gan tur daudz vajag, lai neuzmanīgi tam nepiedurtu pirkstu vai roku. Tomēr viņam sniegtā mācība nebija prasta drošības tehnikas instrukcija. Jancim tika teikts, ka kaut kur dziļi, dziļi pazemē tupot ar ķēdēm pieķēdēts velns. Ikreiz, kad kāds savu nazīti pamet uz galda ar asmeni uz augšu, velna ķēdē tiekot iegriezts jauns robiņš. Un var pienākt diena, kad šādu paviršu nazīša nometēju dēļ velns izspruks brīvībā.

Morāle, protams, ir vienkārša, un šo pašu stāstu var izstāstīt daudzās dažādās variācijās – piesaucot taureņa spārnu vēzienu vienā pasaules malā, kas citviet izraisa [vajadzīgo ierakstīt], aizrādot, ka no kādas nevēlamas darbības ikreiz mirst rozā ponijs vai Džastina Bībera fans u.tml. Vārdu sakot, neviens sīkums nav tik sīks, lai tam nebūtu vērts pievērst uzmanību.

Punkts

Pirms vairākiem gadiem kāda literāte ar zinātājas pārākumu centās mani pārliecināt, ka, ja ne latviešu, tad vismaz angļu valodā jau nu noteikti pēc teikuma beigās liktā punkta esot jāliek divas atstarpes. Iepriekš neko tādu gan nekur nebiju nedz manījis, nedz dzirdējis, un, tā kā rakstniece kādu laiku bija pagrozījusies ārzemēs, negribīgi pieļāvu, ka varbūt viņai ir taisnība. Par šo atgadījumu atminējos, pamanījis "divu atstarpju problēmai" veltītu veselu rakstu. Kā jau varbūt nav grūti uzminēt, šiem māņiem, ko daudzi mēdzot uzskatīt pat par "likumu", pamatā esot vienkārši tehnoloģiskas nepilnības – ļaudis ar šo indevi esot aplipuši mehānisko rakstāmmašīnu iespaidā. Tā kā attālumi starp visiem rakstāmmašīnas burtiem ir vienādi, nevis pielāgoti katra konkrētā burta platumam, šādā izretinātā tekstā dažs teikuma beigās (vai jauna sākumā) uzskatāmības labad esot sācis iesist divas atstarpes. No šiem tālajiem laikiem esot saglabājies arī ieteikums, kas vēl aizvien tiekot tiražēts Čikāgas stila rokasgrāmatā un Modernās valodas asociācijas stila rokasgrāmatā – lieka atstarpe katras jaunas rindkopas sākumā. Arī slimīgā tieksme teksta izcelšanai izmantot LIELOS BURTUS esot rakstāmmašīnu laikmeta palieka.

Pavisam cita palieka ir indeve aiz punkta nekādu atstarpi nelikt vispār – tas parasti tiek darīts pie kārtas skaitļiem (1. decembris u.tml.). Arī šai nelaimei pamatā, visticamāk, ir tehnoloģijas, bet nu jau ne vairs rakstāmmašīnas, bet agrīnie datori. Tekstu rakstīšanas un maketēšanas programmās ilgu laiku nebija atrisināta kāda vienkārša problēma (bet, kad tika, rakstītāji par šo iespēju, ko dēvē par nedalāmo atstarpi jeb nonbreaking space, vienkārši nezināja) – dators nespēja atšķirt parastu atstarpi aiz punkta no tās, kas sekoja kārtas skaitlim, un tāpēc bieži vien skaitlim sekojošo vārdu pārnesa jaunā rindā. Ja atstarpi neierakstīja ("1.decembris"), dators to uztvēra kā vienu vārdu un visu atstāja, kā nākas. Gandrīz.

Taču ko nu gausties par atstarpēm aiz kārtas skaitļu punktiem, jo, kā esmu pamanījis, daudziem rakstītājiem šie skaitļi kļūst par īstas mākslinieciskās iedvesmas avotu. 21. gadsimtā mēs dzīvojam vēl salīdzinoši neilgi, tāpēc itin bieži iznāk atsaukties uz iepriekšējā gadsimta desmitgadēs notikušo. Un tad nu parādās visvisādi brīnumi: "60-tie", "90ajos", "1950-os" u.tml. Kāpēc rakstītājiem sev patīk tik ļoti sarežģīt dzīvi, nav ne jausmas, jo ar gada skaitļiem it kā taču viss ir tikpat vienkārši kā ar kuru katru kārtas skaitli: ir 60. gadi, ir laiks no 30. līdz 50. gadiem, ir 20. gadsimta 60–70. gadi. Bez visādiem "-tajiem", "-ajiem" un "-osiem".

Atstarpe

Tomēr rakstu darbos ir arī gadījumi, kad ar vienu vienīgu vienkāršu atstarpi ir par maz. Tās ir atkāpes rindkopu sākumā vai, piemēram, satura rādītāji, kuros mums ir vēlēšanās teksta rindiņas sakārtot pie kreisās lappuses malas, bet tām pretī esošos lappušu numurus visus glītā vertikālā rindā – pie labās malas.

Nezinu, kā jums, bet man atkal un atkal iznāk darīšana ar teksta dokumentiem, kuros abām šīm vajadzībām tikusi izmantota parastā atstarpe, kuru rakstītājs uzcītīgi ir saklabinājis tik daudz reižu, līdz, kā pašam šķitis, ir sasniegts vēlamais rezultāts. Nevajag tā darīt. Atcerieties to ķēdē iesieto velnu, rozā poniju vai nelaimīgos Džastina Bībera fanus. Katra šādam nolūkam izmantotā parastā atstarpe ir kā tas Janča nazītis, jo šim nolūkam ir paredzēts taustiņš, ko dēvē par tabulatoru. Ticiet man, šo atceroties, jūs iepriecināsiet ikvienu, kam iznāks darīšana ar jūsu rakstīto, un nebūs nepieciešamības ar Find un Replace medīt jūsu tekstā dubultas, trīskāršas un daudzkāršas atstarpes.

Ja jau pieminam tabulatorus, tā varētu dēvēt arī kādu īpašu ļaužu šķiru, kas uzskata, ka jebkuram mērķim piemērotākā izteiksmes forma ir tabula, bet lietošanai ērtākā datorprogramma ir Microsoft Excel (vai kāda tās radiniece). Nē, man nav nekas iebilstams pret tabulām – tās mēdz būt itin noderīgas gan grāmatvedībā, gan statistikā, pat tulkošanā un vēl visur kur. Taču brīdī, kad cilvēks šo rīku sāk izmantot kā garāku tekstu rakstīšanas un rediģēšanas programmu, manuprāt, kaut kas ir pilnīgi aplam. Starp citu, nesen kaut kur internetos manīju sajūsmināta dizainera ierakstu, ka viņam Excel tabulā esot piesūtīts kāda uzņēmuma logotips. Tā teikt, vienmēr jau ir vēl virsotnes, uz ko tiekties.

Skaistums

Datorprogrammas ir brīnišķīgas ar to, ka tajās iekļauts tik daudz dažādu funkciju un iespēju, ka šo to noderīgu savām vajadzībām šajā bagātībā atradīs gandrīz ikviens. Teksts var būt ne vien melns, bet arī zaigot visās varavīksnes krāsās, burti var būt visvisādos izmēros, un tie, protams, vēl ir tikai ziediņi. Kāds tur brīnums, ka cilvēkam rodas kārdinājums to visu likt lietā. Nevajag! Jo īpaši nevajag tā dēvētās bagātīgās noformēšanas iespējas (rich text formatting) izmantot elektroniskā pasta vēstulēs. Tāpēc vien, ka daļa teksta būs zila vai sarkana, kaut kādi vārdi būs slīpināti, bet citi – biezināti, kāds jūsu vēstuli, tajā rakstīto vai varbūt jūs pašu nesāks uzskatīt par nozīmīgāku, nesāks jūs vairāk cienīt vai bijāt. Tāpat kā neviens jūs nepadarīs par to, kas neesat, ja iespēju ielikt izsaukuma zīmi izmantosiet, teikuma beigās noberot kādas piecas un ar katru no šīm izsaukuma zīmēm robiņu velna ķēdē padarot arvien lielāku!!!!!!