Publicējam Latvijas dzejnieku īpaši atsūtītus dzejoļus un atdzejojumus arvien garākajām Ziemassvēku dienām un vakariem. Sakot īpašu paldies autoriem un priecīgas noskaņas mums visiem vēlot - ¼Satori
Andra Manfelde
decembra tosts
par mēness govi kurai no pupiem plūst tērcītes
aiztiek līdz zemei un sagāžas kupenās
par kūpošu sētnieku ceļa labajā pusē
un mēmumu šaipus kuru atdzeras sniegs
par melnajiem zariem kas savij ligzdas kā badīgi baloži
un par tiem baložiem kas nebaidās roku un balss
par zemledus zvīņām
un eglēm kas smagas kā vecums
par putniem kas iemieg dzelteni
pamostas zelta un dzied
par tikšķiem un sirdi
caur nakti tie trencas lai pagūtu
nolobīt balto līdz gruzīna* papes tukšumam
un iesākt tik ļoti tik stipri
karmīnā maizē un eļļā
bez iesmiem iesākt bet rīt
*Pirosmani
Jānis Elsbergs
nezināju
kāda ir ziema
nu es to uzzināšu
sāp izremontētie pagrabi
noslēgtās bēniņu telpas
dažiem
nav vairs kur tverties
nekad nav rokām tik silti
kā galīgi pārsalušām
mēģinu atcerēties
kādu lūgšanu senu
nevaru
tikai lūpās:
salaveci,
nenāc
Maira Asare
Mazi namiņi. Lēnas sāpes
I
Var svētdienās baznīcā iet un var neiet – gana
sakrāls ir gājiens starp dobēm, stiprām un
svētīgām lapām un visu, kas izaug no Dieva
gribas un kārtīga mēslojuma, kāda gan vērte
visam, kas nezied un nenes augļus, protams,
mēs visi reiz mirsim, bet šogad ir laba upeņu
raža, kam tas nemiers neliekas mierā, iekšpus
vai ārpus vārtiņiem rēgojas tas, ko nevar
piedot, un mūžs kā krupis rāpjas uz akas pusi,
avīzes lasa un runā par taisnīgumu, bet dara no
tiesas – dara, lai aug, ar zirņu stutēm var sastutēt
pasauli, kura šķobās un šļūk laukā no rokām, un
laiku var izlīdzināt kā dobi pirms redīsu
sēšanas, bet istabā nesama malka kļūst
jo gadu jo smagāka cik var - tik cik var
nepadošanās ierinda
mazi namiņi
II
Rudens, kāposti mucā un zaptes
burkās dienišķais žūpa pašu mājā
vai kaimiņos paldies Dievam šodien
ir kluss žurnālos bildes tās tālās un
smukās zemes locītavas pirkstu
locītavas deformējas un sāp katrai
karaļvalstij ir vārtiņi priekšā un
savs klusuciešanas zvērests
pēc likuma dzīvots un godam galds
klāts un sēta posta atslien
muguru vēl nav galā tā tikai
ziema kas nāk
III
Pēteris trīsreiz noliedzis gaili izdzirdis klintī
pārtapis sarkanā ķieģelī, ērģeļu balsī pārtapis
un baznīcas smailē, bet gailis dzied citurīt
un saimniece skatās citādi, gailim rīkli
pušu un katlā, viņa ir grēkojusi, bet
noliegusi nav ne reizi, Kungs, vai tas ir
nepareizi?
Artis Ostups
Vēlā stundā ar Veronikas Strēlertes dzeju
neticam dienvidu dienām šiem mītiskajiem varoņiem
kuri kā raksta Strēlerte dzīvo ar saules ābolu rokā
esam bezmiega notverti – skolaspuikas tumšā kambarī
kaut ātrāk nāktu klusi svētki un nodzēstu
mūsu saspringtos vaibstus kā sniega vateņi nodzēš
neglīto zemi – neticam dienvidu dienām
un tomēr ilgojamies dziļāku ēnu koku sarunu
kad krēsla aizkož ābolu un ezers atvadās no laivas
kaut nāktu kāds un uzklausītu – mēs kļūdījāmies
laiks klusiem svētkiem putenim un laimei
Inese Zandere
tagad nāk cita gaisma
diļģa ielokā noplok kauciens
ledus pārvilktu lāmu lauskas
silta plauksta slēpdamās slauka
tagad nāk cita gaisma
klaji sudrabo laiks pār lauku
rūk un raucas līdz sudraba šautra
pēkšņi nodziestot ieduras skaustā
nakts līdz kaulam
akla un auksta
tagad nāk cita gaisma
Jāns Kaplinskis
Katrai saprašanai
savs laiks
tavas mazās rokas
uz mana asā vaiga
pirmais sniegs
vienmēr kādam
pirmo
kādam
pēdējo
reizi
Anna Auziņa
lai dzīvo rietumu pilsētu dīkdienes
viņas ir pati pilnība kad sukā matus
lai dzīvo visas mazās skrituļslidotājas Lolitas
un svaigās maigumu izraisošās apaļvaidzītes trolejbusos
lai dzīvo lāstekas viņu bižu galos
lai dzīvo pirmās sniegainās dienas
lai sūta tev pikas un cimdus miklus
lai sūta tev Ziemassvētkus
lai sūta mīļotam tevi
ne grēku nožēlnieci bet zaļā kleitā izteikti cēlu
jūsu pirmās meitiņas tēvs būs sniegs
viņa runās ko viedu
jūs aizvedīsiet viņu uz Parīzi ziemā
un viņas acis būs zilas
Inga Gaile
no miglas vien uz miglu vien,
pār ceļu stirnu bērni skrien
virst piķa melnas debesis
kāds zvaigznītes tur iesviedis
brien vientuļš Dieva bandinieks
pār tumšu pasauli krīt sniegs
Contra
ļaudis nedaudz padomājiet
kas jums eglē karājas
egļu zaros ar kājām uz leju
rūķu vīriņš šūpojas
zilu jau seju
Eduards Aivars
Ziemas saulgrieži, un jāsāk viss no jauna
Vispirms šķēli karašas ar avokado
Vaigi sūrst no aukstuma, ne kauna
Salā rīstos es kā sausums plāta žaunas
Mēness pilns, tam vēl nekā no jauna
Nakts un portugāliete ar savu fado
Ziemas saulgriežos viss iesākas no jauna
Arī karaša un arī avokado
Liāna Langa
mājā, kur smaržo pēc marinādēm un salnas,
ienāk zelta žuburiem rotāts alnis
rokmūzika skan
viņa pautu dūdās
sniega segas slāpst
viņa gārsas lūpās
ienāc, nekautrējies, –
te viss, kā jau naktīs,
uzdejosim, alnīti manu,
nektāra taktīs
Inga Ābele
Imperatora Ziemsvētki
viņš aizbrien kails caur nolādētām telpām
ar Dievam kādreiz palienētu elpu
tāds skumjš un tumšs līdz sirmo acu zīlēm
kails imperators dodas jūras dzīlēs
kur ledains tuksnesis un dzīvei neredz malas
kas nomoka ar salu un ar galu
kā apvārsnis, kas tuvs, bet tuvāk nenāk lūdzams
un varbūt spriedums šis ir nepārsūdzams
bāls, bezkrāsas, bez asiņu, bez naida
bez mīlas, jā, bet varbūt vēl kur gaida
kāds gaismas zibsnis melnā tumsā, dzirdi? –
tas pulss ir cilvēka ap cilvēcisku sirdi
ir miesas savijušās asinsvadu rakstā
un pulss ir cilvēka, bet skatiens – Visuaugstā
bet varbūt tas vien oranžsārtais augusts
kas rasu sejā ietrieca un saullēktu kā taku
pret liedagu ar pergamentu klāja
un burtos atburtos reiz dzemdināja mājas
kur sviedru karstums, sarunas un asinssāļais vīns
klau, dzejas tauta, imperators dzīvs, vēl dzīvs!
vai gavilēt vai likties zemē viņa priekšā
vai pacelt dūri, ietriekt sirdī iekšā
tas katram pašam... kails viņš, jā, bet riekšā
ir kaijas bērns no olas tikko šķīlies
no kaijas viņam tikai mazliet bail
kad tumsā cilvēkiem kā vilkiem acis gail
viņš aiziet viens caur nolādētām telpām
lai Dievam aiznestu reiz palienēto elpu
Māris Salējs
viens prasa kā iet un smaržo iela kā parasts
šai ziemā pēc sniega kas sabraukts brūns
kā manas bērnības šerbets uz ko
es pamāju atbildei galvu – jā viss
notiek un vakar piemēram ieslēdzis tālrādi
es ļoti brīnījos kad pretī man rēgojās tumsa
tas gan nav labi – tas otrs teica: jo redzi
bērnībā dziļā es redzēju sapni
būdams pavisam trīs gadus mazs: tur
luksofors stāvēja ielas malā
un rādīja sarkanu gaismu kas
izrādījās marmelāde un es tur gandrīz līdz nāvei ieķepu
sīkums – es teicu: tas viss ir sīkums kādā dienā tu redzēsi
ka viss ir galīgi otrādi. piemēram mēs tagad
stāvam daudzus tūkstošus gadus vecā atmiņā un
Viens visai miglaini atceras mūsu vaibstus kādā
pīlādžu čemuriem pilnā ielā
– kādi pīlādži?
– tie lielie
trešā oga no apakšas. tūdaļ nodzisīs
viņš atkāpjas un sniegs nogurkst zem viņa kājām
Amanda Aizpuriete
Gaismas gariņi dejo
visos istabas kaktos.
Gaisma tev noglāsta seju
Ziemsvētku naktī.
Tevi ar labu vārdu
tālās sarunās piemin.
Klusi no zvaigžņotā āra
ienāk neredzams ciemiņš.
Svecītes rāmi liesmo.
Kāds tev noglāsta vaigu.
Šonakt pie tevis nāk viesos
visas pasaules maigums.
Justīne Janpaule
Kā baltu kreklu pie mūsu kājām
ziema nometusi sniegu. Viss kļuvis
neredzams, un ikdienas saviebtā
seja pārsteigumā aizturējusi elpu.
Aizputinātas trotuāru līnijas
un ceļazīmes, autobusi iestiguši
nepareizā laikā. Bet debesu
kailajā mugurā duras egļu piramīdas,
kuru tumšajos zaros pilsētnieki
slēpjas kā lampiņas spožas.
Jānis Vādons
atnākšana
manās mājās ir durvis un logu ducis
šķīvji visādi nieki asaru trauks
viss rūpīgi ierāmēts saskaitāmās un precīzi citējamās laika zīmēs
aiz kurām katra telpa ir noslēpusi citu telpu
un aiz laika kāds nepieskaitītais
asiņu rievām pārvelk švīku un izrādās – viņš te jau ir bijis
kad vedu suni pastaigā krēslas draugs
uz palodzes košļā ēnu kurā savādi atspīd svece
un savādi runā par nakti pēc dienas
kurā viņš nebija klāt
un es steidzos es steidzos aiziet
lai atnāktu ātrāk ne jau pirmajam būt
bet paspēt pie sevis atnākt kad atbīdās visādas zemes un debesu sienas
nevienas klusēšanas vairs nepaliek tikai kāda balss
visam pieskaita nesaskaitāmo
Uldis Bērziņš
El Niño. K.Hugenberģera motīvs
Visi saka: Lielais, Lielais... Lai nopērk ziloni! Tik tālu: tukšais vēders urkšķ. Un par to „smagumu” i neprasiet: nuja, ar katru soli smagāk. Es – nesu pasauli? Ar sapņiem un ar sodiem? Kas man, tik zinu: Bērns mani izredzējis. Yo traje al Niño sobre el mar, es, Lielais – ko niekus muld mormoņi: es! Kristnesis, saukts Christophorus. Dīdies man plecā, puika! Va, te dziļš... Tik nepaslīdēt.
Re, jau debesskrāpis! Zēn, turies nu pie matiem! Cieši ķeries man pinkās sirmajās!
0