Komentē
0
Saglabā

Publicējam Latvijas dzejnieku īpaši atsūtītus dzejoļus un atdzejojumus arvien garākajām  Ziemassvēku dienām un vakariem. Sakot īpašu paldies autoriem un  priecīgas noskaņas mums visiem vēlot -  ¼Satori

Dzejoļi Ziemassvētkos

Andra Manfelde

decembra tosts

par mēness govi kurai no pupiem plūst tērcītes
aiztiek līdz zemei un sagāžas kupenās

par kūpošu sētnieku ceļa labajā pusē
un mēmumu šaipus kuru atdzeras sniegs

par melnajiem zariem kas savij ligzdas kā badīgi baloži
un par tiem baložiem kas nebaidās roku un balss

par zemledus zvīņām
un eglēm kas smagas kā vecums
par putniem kas iemieg dzelteni
pamostas zelta un dzied
par tikšķiem un sirdi
caur nakti tie trencas lai pagūtu
nolobīt balto līdz gruzīna* papes tukšumam
un iesākt tik ļoti tik stipri
karmīnā maizē un eļļā
bez iesmiem iesākt bet rīt

*Pirosmani



Jānis Elsbergs


nezināju
kāda ir ziema

nu es to uzzināšu

sāp izremontētie pagrabi
noslēgtās bēniņu telpas

dažiem
nav vairs kur tverties

nekad nav rokām tik silti
kā galīgi pārsalušām

mēģinu atcerēties
kādu lūgšanu senu

nevaru
tikai lūpās:

salaveci,
nenāc


Maira Asare


Mazi namiņi. Lēnas sāpes

I
Var svētdienās baznīcā iet un var neiet – gana
sakrāls ir gājiens starp dobēm, stiprām un
svētīgām lapām un visu, kas izaug no Dieva
gribas un kārtīga mēslojuma, kāda gan vērte
visam, kas nezied un nenes augļus, protams,
mēs visi reiz mirsim, bet šogad ir laba upeņu
raža, kam tas nemiers neliekas mierā, iekšpus
vai ārpus vārtiņiem rēgojas tas, ko nevar
piedot, un mūžs kā krupis rāpjas uz akas pusi,
avīzes lasa un runā par taisnīgumu, bet dara no
tiesas – dara, lai aug, ar zirņu stutēm var sastutēt
pasauli, kura šķobās un šļūk laukā no rokām, un
laiku var izlīdzināt kā dobi pirms redīsu
sēšanas, bet istabā nesama malka kļūst
jo gadu jo smagāka cik var - tik cik var
nepadošanās ierinda
mazi namiņi

II
Rudens, kāposti mucā un zaptes
burkās dienišķais žūpa pašu mājā
vai kaimiņos paldies Dievam šodien
ir kluss žurnālos bildes tās tālās un
smukās zemes locītavas pirkstu
 locītavas deformējas un sāp katrai
karaļvalstij ir vārtiņi priekšā un
savs klusuciešanas zvērests
pēc likuma dzīvots un godam galds
klāts un sēta posta atslien
muguru vēl nav galā tā tikai
ziema kas nāk

III
Pēteris trīsreiz noliedzis gaili izdzirdis klintī
pārtapis sarkanā ķieģelī, ērģeļu balsī pārtapis
un baznīcas smailē, bet gailis dzied citurīt
un saimniece skatās citādi, gailim rīkli
pušu un katlā, viņa ir grēkojusi, bet
noliegusi nav ne reizi, Kungs, vai tas ir
nepareizi?


Artis Ostups

Vēlā stundā ar Veronikas Strēlertes dzeju


neticam dienvidu dienām šiem mītiskajiem varoņiem
kuri kā raksta Strēlerte dzīvo ar saules ābolu rokā

esam bezmiega notverti – skolaspuikas tumšā kambarī
kaut ātrāk nāktu klusi svētki un nodzēstu
mūsu saspringtos vaibstus kā sniega vateņi nodzēš
neglīto zemi – neticam dienvidu dienām
un tomēr ilgojamies dziļāku ēnu koku sarunu
kad krēsla aizkož ābolu un ezers atvadās no laivas

kaut nāktu kāds un uzklausītu – mēs kļūdījāmies
laiks klusiem svētkiem putenim un laimei


Inese Zandere

tagad nāk cita gaisma
diļģa ielokā noplok kauciens
ledus pārvilktu lāmu lauskas
silta plauksta slēpdamās slauka
tagad nāk cita gaisma

klaji sudrabo laiks pār lauku
rūk un raucas līdz sudraba šautra
pēkšņi nodziestot ieduras skaustā

nakts līdz kaulam
akla un auksta
tagad nāk cita gaisma


Jāns Kaplinskis

Katrai saprašanai
savs laiks
tavas mazās rokas
uz mana asā vaiga
pirmais sniegs
vienmēr kādam
pirmo
kādam
pēdējo
reizi

Atdzejojis Guntars Godiņš.


Anna Auziņa

lai dzīvo rietumu pilsētu dīkdienes
viņas ir pati pilnība kad sukā matus
lai dzīvo visas mazās skrituļslidotājas Lolitas
un svaigās maigumu izraisošās apaļvaidzītes trolejbusos
lai dzīvo lāstekas viņu bižu galos
lai dzīvo pirmās sniegainās dienas
lai sūta tev pikas un cimdus miklus
lai sūta tev Ziemassvētkus
lai sūta mīļotam tevi
ne grēku nožēlnieci bet zaļā kleitā izteikti cēlu
jūsu pirmās meitiņas tēvs būs sniegs
viņa runās ko viedu
jūs aizvedīsiet viņu uz Parīzi ziemā
un viņas acis būs zilas

No krājuma “Atšķirtie dārzi”, 1995.


Inga Gaile

no miglas vien uz miglu vien,
pār ceļu stirnu bērni skrien
virst piķa melnas debesis
kāds zvaigznītes tur iesviedis
brien vientuļš Dieva bandinieks
pār tumšu pasauli krīt sniegs


Contra

ļaudis nedaudz padomājiet
kas jums eglē karājas
egļu zaros ar kājām uz leju
rūķu vīriņš šūpojas
zilu jau seju

Atdzejojis Guntars Godiņš.


Eduards Aivars
 
Ziemas saulgrieži, un jāsāk viss no jauna
Vispirms šķēli karašas ar avokado
Vaigi sūrst no aukstuma, ne kauna
Salā rīstos es kā sausums plāta žaunas
Mēness pilns, tam vēl nekā no jauna
Nakts un  portugāliete ar savu fado
Ziemas saulgriežos viss iesākas no jauna
Arī karaša un arī avokado
              

                                 22.12.2010

                           
                           
Liāna Langa

mājā, kur smaržo pēc marinādēm un salnas,
ienāk zelta žuburiem rotāts alnis

rokmūzika skan
viņa pautu dūdās

sniega segas slāpst
viņa gārsas lūpās

ienāc, nekautrējies, –
te viss, kā jau naktīs,

uzdejosim, alnīti manu,
nektāra taktīs


Inga Ābele

Imperatora Ziemsvētki

Amandai Aizpurietei

viņš aizbrien kails caur nolādētām telpām
ar Dievam kādreiz palienētu elpu

tāds skumjš un tumšs līdz sirmo acu zīlēm
kails imperators dodas jūras dzīlēs

kur ledains tuksnesis un dzīvei neredz malas
kas nomoka ar salu un ar galu

kā apvārsnis, kas tuvs, bet tuvāk nenāk lūdzams
un varbūt spriedums šis ir nepārsūdzams

bāls, bezkrāsas, bez asiņu, bez naida
bez mīlas, jā, bet varbūt vēl kur gaida

kāds gaismas zibsnis melnā tumsā, dzirdi? –
tas pulss ir cilvēka ap cilvēcisku sirdi

ir miesas savijušās asinsvadu rakstā
un pulss ir cilvēka, bet skatiens – Visuaugstā

bet varbūt tas vien oranžsārtais augusts
kas rasu sejā ietrieca un saullēktu kā taku

pret liedagu ar pergamentu klāja
un burtos atburtos reiz dzemdināja mājas

kur sviedru karstums, sarunas un asinssāļais vīns
klau, dzejas tauta, imperators dzīvs, vēl dzīvs!

vai gavilēt vai likties zemē viņa priekšā
vai pacelt dūri, ietriekt sirdī iekšā

tas katram pašam... kails viņš, jā, bet riekšā
ir kaijas bērns no olas tikko šķīlies

no kaijas viņam tikai mazliet bail
kad tumsā cilvēkiem kā vilkiem acis gail

viņš aiziet viens caur nolādētām telpām
lai Dievam aiznestu reiz palienēto elpu


Māris Salējs

viens prasa kā iet un smaržo iela kā parasts
šai ziemā pēc sniega kas sabraukts brūns
kā manas bērnības šerbets uz ko
es pamāju atbildei galvu – jā viss
notiek un vakar piemēram ieslēdzis tālrādi
es ļoti brīnījos kad pretī man rēgojās tumsa

tas gan nav labi – tas otrs teica: jo redzi
bērnībā dziļā es redzēju sapni
būdams pavisam trīs gadus mazs: tur
luksofors stāvēja ielas malā
un rādīja sarkanu gaismu kas
izrādījās marmelāde un es tur gandrīz līdz nāvei ieķepu

sīkums – es teicu: tas viss ir sīkums kādā dienā tu redzēsi
ka viss ir galīgi otrādi. piemēram mēs tagad
stāvam daudzus tūkstošus gadus vecā atmiņā un
Viens visai miglaini atceras mūsu vaibstus kādā
pīlādžu čemuriem pilnā ielā

– kādi pīlādži?
– tie lielie
trešā oga no apakšas. tūdaļ nodzisīs

viņš atkāpjas un sniegs nogurkst zem viņa kājām


Amanda Aizpuriete
 
Gaismas gariņi dejo
visos istabas kaktos.
Gaisma tev noglāsta seju
Ziemsvētku naktī.

Tevi ar labu vārdu
tālās sarunās piemin.
Klusi no zvaigžņotā āra
ienāk neredzams ciemiņš.

Svecītes rāmi liesmo.
Kāds tev noglāsta vaigu.
Šonakt pie tevis nāk viesos
visas pasaules maigums.


Justīne Janpaule

Kā baltu kreklu pie mūsu kājām
ziema nometusi sniegu. Viss kļuvis
neredzams, un ikdienas saviebtā
seja pārsteigumā aizturējusi elpu.
Aizputinātas trotuāru līnijas
un ceļazīmes, autobusi iestiguši
nepareizā laikā. Bet debesu
kailajā mugurā duras egļu piramīdas,
kuru tumšajos zaros pilsētnieki
slēpjas kā lampiņas spožas.


Jānis Vādons

atnākšana
manās mājās ir durvis un logu ducis
šķīvji visādi nieki asaru trauks
viss rūpīgi ierāmēts saskaitāmās un precīzi citējamās laika zīmēs
aiz kurām katra telpa ir noslēpusi citu telpu
un aiz laika kāds nepieskaitītais
asiņu rievām pārvelk švīku un izrādās – viņš te jau ir bijis

kad vedu suni pastaigā krēslas draugs
uz palodzes košļā ēnu kurā savādi atspīd svece
un savādi runā par nakti pēc dienas
kurā viņš nebija klāt
un es steidzos es steidzos aiziet
lai atnāktu ātrāk ne jau pirmajam būt
bet paspēt pie sevis atnākt kad atbīdās visādas zemes un debesu sienas
nevienas klusēšanas vairs nepaliek tikai kāda balss
visam pieskaita nesaskaitāmo


Uldis Bērziņš

El Niño. K.Hugenberģera motīvs

Visi saka: Lielais, Lielais... Lai nopērk ziloni! Tik tālu: tukšais vēders urkšķ. Un par to „smagumu” i neprasiet: nuja, ar katru soli smagāk. Es – nesu pasauli? Ar sapņiem un ar sodiem? Kas man, tik zinu: Bērns mani izredzējis. Yo traje al Niño sobre el mar, es, Lielais – ko niekus muld mormoņi: es! Kristnesis, saukts Christophorus. Dīdies man plecā, puika! Va, te dziļš... Tik nepaslīdēt.
   Re, jau debesskrāpis! Zēn, turies nu pie matiem! Cieši ķeries man pinkās sirmajās!

2010



*Attēlā: dejojoši svētie, Krakova, Ingmāras Balodes foto.

Latvijas dzejnieki Ziemassvētkos

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!