Mazākais, ko mēs varam ieraudzīt

Atceros, kā agrāk kopīgu iedzeršanu laikā Inese Zandere mēdza stāstīt par savu simtprocentīgi komerciālo biznesa ideju – avīzes „Kapu vēstis” izdošanu. Tur varētu publicēt skumjus dzejoļus un metafiziskus apcerējumus par pēcnāves dzīvi, padomus kapu pieminekļu un soliņu izgatavošanā, bet galvenais satura elements tajā būtu sēru un bēru sludinājumi, kam noiets ir garantēts, jo cilvēku interese par to, kurš šonedēļ nomiris, ir nepārejoša.

No mārketinga viedokļa Aivars Eipurs izmanto līdzīgu paņēmienu – viņa jaunākajā grāmatā teju vai katrā trešajā anekdotē ir pieminēti vairāk vai mazāk pazīstami cilvēki, nosaukti vārdā un uzvārdā. Tas gluži negribot liek viņiem un viņu radiem vai paziņām nopirkt šo grāmatu vai vismaz pašķirstīt veikalā (ja tur ir pieejams eksemplārs bez aizsargplēves). Kompensējot šo acīmredzami komerciālo triku, grāmata ir izdota askētiski baltu, vizuāli neierosinošu vāku un tiek pārdota par necilvēcīgi augstu cenu. Mērķa auditorija vairāk kā neskaidra.

Spriežot pēc agrākām publikācijām presē (fragmenti no topošās grāmatas ir saukti par minimām jau vairākus gadus iepriekš), Eipurs ir apzināti krājis un veidojis materiālu ar noteiktu ideju. Atšķirībā no literatūras vēsturē jau zināmiem žanriem – aforismu, anekdošu vai dzejisku miniatūru krājumiem, kā arī „rakstnieka dienasgrāmatām”, kurās iekļūst uzmetumi un tekstuāli vingrinājumi, šajā tiek definēts jauns un oriģināls pasaules pieraksta modelis. Būtiskākais tajā, manuprāt, ir noteikts ikdienas notikumu redzējums vai vismaz mēģinājums šādu redzējumu uzturēt.

„Man šodien dzimšanas diena. Braucu mikroautobusā. Nav diez cik ērti, jo visi, kas iekāpj, pilnīgi sveši cilvēki, nāk, pieliecas un nobučo mani un tikai tad apsēžas. Tāpat vien bučo, nezina, ka man dzimene. Gan sievietes, gan vīrieši tā dara. Neko nesaka, tikai bučo. Kas viņi ir? Krievi? Geji? Citi?”

Pirmais, kas duras acīs, ir sava veida maģiskais reālisms. Varētu pat teikt, latvisks un mūsdienīgs maģiskais reālisms. Vienkāršā atgadījumā veikalā vai vilcienā tiek ieraudzītas noslēpumainas zīmes, garāmgājēja izmestā frāzē saklausīts pravietisks padoms vai spēja ieskatīties liriskā varoņa dvēseles nostūros. Brīžiem tas ir uzspēlēts naivums, kas bīstami robežojas ar psihiskas novirzes pazīmēm, taču autors no tā nebīstas. Lai arī lielākā daļa aprakstīto situāciju izskatās tiešā viedā ņemtas no reālās dzīves, lasītāju nepamet aizdomas, ka tās varētu būt izdomātas. Piesauktās reālās personas šajos gadījumos varētu sniegt savas liecības un apstiprināt vai noliegt notikušo, taču visdrīzāk tās neatceras vai arī nav pievērsušas uzmanību tam, kas Eipuram izrādījies svarīgs un „zīmīgs”.

„Abi kastaņi izkrita no jakas kabatas, kad vilku to mugurā, un ar troksni aizripoja pa vagona grīdu. Es pametu skatu tajā virzienā, un redzēju, ka divus solus tālāk jauns vīrietis manī noskatās ar apbrīnu – it kā es ar kastaņiem būtu uzmetis divus sešiniekus. Izlikos par burvi un kāpu tik ārā no vilciena.”

Tieši šajā apstāklī slēpjas viens no vērtīgākajiem „Minimu” ieguldījumiem latviešu literatūrā – lai arī to noskaņā absolūti iztrūkst pamācošais tonis, tās māca īpašu intelektuālo izbrīnu, bez kura nav īsti iedomājams labs rakstnieks, dzejnieks vai filozofs. Lai arī brīnīšanās par citiem saprotamām lietām bieži vien ir aprakstīta ļoti personiski, pat intīmi, pati intence šādi skatīties uz pasauli ir daudz universālāka. Ar to šīs piezīmes atšķiras no „klasiskā” latīņamerikāņu maģiskā reālisma, kurā autors burtiski izšķīst, atstājot tikai brīnumainas un elpu aizraujošas realitātes aprakstus, bet stāstu un romānu varoņi par notiekošo jau sen vairs nebrīnās, samulsis ir tikai lasītājs. Atšķirība ir jūtama arī no krievu rakstnieku tradīcijas – piemēram varētu nosaukt Vasilija Rozanova dienasgrāmatas, kurās gluži tāpat krātas izlasīto vai pamanīto notikumu izraisītās pārdomas, taču tur grūti noslēpjama autora cenšanās visam rast izskaidrojumu, lai arī noslēpumainu vai reliģiska misticisma apdvestu, bet tomēr tādu, kas lietas kaut kādā veidā „sakārtotu”. Eipurs necenšas ieviest skaidrību, vien iegūt vēl vienu attaisnojumu pārsteigtai un sajūsminātai sejas izteiksmei liriskā varoņa portretā, kas lasītāja apziņā nesaraujami saplūst ar paša autora vizuālo tēlu.

„Ilgi stāvu vannas istabā, galva strādā, domas iet uz riņķi kā centrifūgā. Tad nomierinos un ilgi nesaprotu, ko es te stāvu un kādēļ. Tad apjēdzu, ka var nodzīt bārdu, laikam jau tādēļ te ienācu. Citreiz Rīgā pie biļešu kasēm ilgi klusēju, skatāmies ar kasieri viens otrā kādu minūti, aizmugurē, par laimi, neviena nav. It kā viņai vajadzētu zināt! Tad attopos: - Jelgava! Viņa saka: - Jums vajadzētu mēnešbiļeti iegādāties, jaunais cilvēk!”

Negribu iedziļināties psihoanalītiskos teksta analīzes maršrutos, taču vienu lietu ir grūti nepamanīt – būdams uzsvērti atklāts, Eipurs ar zināmu baudu atklāj visintīmākās savas psihes un sadzīves detaļas. Šķiet, ka vēlme izskatīties sliktākam (piezemētākam, grēcīgākam) ir raksturīga viņa pašizziņas un izdzīvošanas modelim. Mēs uzzinām, kādas domas autoram nāk prātā, guļot nūdistu pludmalē, uzzinām par viņa pretrunīgajām attiecībām ar sievietēm (tās, atšķirībā no paziņām, kas satikti uz ielas, netiek sauktas vārdā), uzzinām, ka viņš šķērso ielu pie sarkanās gaismas un iepērkas intīmpreču veikalā. Šādas detaļas var šķist pašmērķīgas vai  liecināt par zināmu ekshibicionismu (kas literātiem, jo īpaši – dzejniekiem, nav nekāds retums), taču attieksme arī pret intīmo šajā grāmatā ir tāda pati – izbrīna un mulsuma pilna. Autors nenošķir šīs dažādās pasaules un sevī rakņājas tikpat ieinteresēti kā citos.

„Cilvēki ir lādzīgi. Kādu rītu man dikti nāca miegs. Tad rakstīju cilvēkiem īsziņas, ka netieku augšā. Un ko jūs domājat? Viņi visi, bez izņēmuma, atrakstīja, lai paguļot vien.”

Šī iemesla dēļ krājumu grūti nosaukt par anekdotēm (lai arī formas ziņā daudzi no fragmentiem šim nosaukumam atbilst – tie ir īsi kāda jocīga notikuma atstāsti, kuros darbojas sabiedrībā zināmas vai autoram svarīgas personas), taču kopējā noskaņa to padara par sava veida rokasgrāmatu noteiktam intelektuālam treniņam. Nevaru apgalvot, ka izvēlētais nosaukums – minimas – ir tas atbilstošākais, taču tas norāda uz zīmīgu šī treniņa sastāvdaļu. Minima ir mazākais, ko mēs varam ieraudzīt ārēji nesvarīgā notikumā. Bet varam arī palaist garām