Šajā grūtajā gadā esmu noskatījusies veselu kaudzi ar sliktiem seriāliem. Daudzi no tiem ir amerikāņu sitkomi, kuru skatīšanās nereti sagādā gandrīz fizisku nelabumu to jēlā seksisma dēļ, un tomēr es tos turpinu skatīties. Izskaidrojums ir vienkāršs – kvalitatīvas filmas vai seriāli pieprasa lielu uzmanību un intelektuālu sasprindzinājumu un slikti seriāli ir gandrīz vienīgā izklaides forma, kur es ļauju smadzenēm atpūtu. Tomēr pēdējā laikā sāku nojaust, ka manam kaunā tītajam vaļaspriekam ir vēl cits iemesls. Slikti seriāli tagad nereti aizpilda manus vakarus, kurus senāk aizpildīja tikšanās ar draugiem. Pēdējos mēnešos savus vakarus pavadu iluzoru surogātdraugu klātbūtnē, kas manā vietā izdzīvo fiziskus piedzīvojumus, ballītes, kopāsanākšanas. Nojaušu arī to, ka manai ikvakara interesei par to, kas jauns Šeldona Kūpera dzīvē, ir rituāls raksturs un šis rituāls izveidojies nemanāmi, gandrīz bez manas ziņas – jo vēlme pēc ritma un rituāliem ir ķermeniska prasība pret realitāti. Manā ziņā ir tikai lūkot pēc tā, lai šie rituāli ir veselīgi, bet šo labi domāto padomu arvien grūtāk izdodas ņemt vērā.
"Pandēmijas nogurums" ir īsta parādība, un tā tikai pieaug un izplešas. Pacietība un optimisms, kas šķita piemēroti ieroči pavasara fāzē, izrādījušies derīgi sprinta, nevis maratona distancē. Par labu nenāk arī ciklotīmijas dimensija jeb sezonālais nogurums no gaismas un saules trūkuma. Gaisma, ko ziemā sagādā mirdzoša sniega sega, arī kļūst par arvien ekskluzīvāku parādību – klimata pārmaiņu dēļ ziema pamazām atkāpjas no Latvijas gadalaiku saraksta, dodot vietu gadalaikam "pelēkās skumjas" apmēram pusgada garumā. Visam pāri, protams, ir nepārejošā fona trauksme par neziņu, kad "šis viss" beigsies, un to papildina individuālās sadzīves grūtības. Ģimenēm ar bērniem tā ir izdegšana, partneriem vai dzīvokļa biedriem – nespēja atpūsties vienam no otra citos cilvēkos. Man kā cilvēkam, kurš dzīvo viens, arvien grūtāk saglabāt veselo saprātu pasaulē, kurā nesaņemu nekādus pieskārienus; ķermeniskā līmenī tas līdzinās soda izciešanai vieninieka kamerā. Savā ziņā tādēļ pandēmija šķiet mazliet pretdabiskāka katastrofa par citām: ciešanu stāvoklī ir dabiski meklēt cita cilvēka klātbūtni vai apskāvienu, taču šobrīd tieši sastapšanās klātienē ir tas, kas mums kopīgi visiem spēkiem jāierobežo.
Es vairs sevišķi bieži medijos neredzu rakstus ar ieteikumiem, kas pārpludināja ziņas pavasarī, par to, kā jaunajā realitātē saglabāt možu garu un stabilu psihi. Iespējams, tāpēc, ka diez vai izgudroti jauni ieteikumi bez tiem pašiem banālajiem golden oldies: būt fiziski aktīvam, sākt meditēt, doties dabā, samazināt pie ekrāniem pavadīto laiku, taču vienlaikus izmantot ekrānus tam, lai socializētos attālināti. Intereses pēc mēģināju ārvalstu presē atrast kādus oriģinālākus ieteikumus un dažus tiešām atradu, lūk: kāds žurnālists iesaka biežāk klausīties mūziku nevis no digitālajām pleilistēm, bet no platēm (protams, ja mājās ir plašu atskaņotājs), jo tas dod iemeslu ik pēc pusstundas izkustināt krēsla formu ieņēmušo dibenu, lai ietu plati apgriezt vai nomainīt. Kāds cits ieteikums bija vēl īpatnāks: tā autors, strādājot pie datora, blakus ekrānā tur atvērtus slow TV videoklipus jūtūbē, kur garos kopplānos safilmētas pirmspandēmijas laika pilsētu ielas un pa tām staigā cilvēki, brauc auto, rit normāla dzīve. Šāds paņēmiens ieteikuma autoram palīdzot ikdienai piešķirt normalitātes ilūziju.
Iespējams, ka cilvēkiem, kas dzīvo pilsētās bez iespējas regulāri nokļūt pie dabas, savukārt var noderēt astronauta Skota Kellija ieteikums, kurš gadu savulaik pavadījis īstā izolācijā prom no planētas, Starptautiskajā kosmosa stacijā. Kellijs minēja, ka ar laiku neizturami sācis ilgoties pēc dabas: pēc zaļās krāsas, svaigas zemes smaržas, saules staru pieskāriena sejai. Šo sensoro izsalkumu viņš ar kolēģiem kompensējis, regulāri atskaņojot dabas skaņu ierakstus: putnu čiepstēšanu, vēja šalkoņu un pat odu sīkšanu.
Ja raugās no psiholoģiskās perspektīvas, tad klīniskajiem psihologiem ir viens konkrēts padoms, kā aprūpēt savu mentālo veselību grūtību un neziņas laikā, proti: vērst savu uzmanību ārpus sevis. Nemitīga raudzīšanās uz sevi, savām problēmām un negatīvajām emocijām tās tikai sakāpina, un mūsu skatpunkts sāk šķobīties. Pētījumi pierāda, ka mēs kļūstam laimīgāki un līdzsvarotāki, kad atceramies paraudzīties arī uz citiem cilvēkiem un norisēm pasaulē. Daži psihologi to formulējuši aicinājumā sevī kultivēt tā saucamo "mazo es" jeb veselīgu izpratni par attiecībām starp sevi pašu un lielo bildi par pasauli mums apkārt. Viena no metodēm, kā kultivēt savu "mazo es", ir labdarība jeb ļoti praktiski izjūtamā prieka sajūta par palīdzēšanu kādam citam, kas atgādina par to, ka esam kopienas daļa, mūsu rokās ir spēks kaut ko mainīt un uzlabot pasaulē, un, lūk, uz brīdi jau izdevies aizmirst par trauksmi, ko izraisa koncentrēšanās uz bezspēcību pandēmijas priekšā. Īsāk sakot, altruisms mums katram ir personīgi ļoti izdevīgs. Psihologi arī iesaka "labos darbus" variēt, lai tie nekļūst vienmuļi. Vienu dienu piezvani un papļāpā ar kādu vientuļu draugu, citu dienu piedāvā kaimiņienei atnest pārtiku no veikala vai noziedo kādai labdarības iniciatīvai.
Cits ieteikums saistās ar pozitīvā atrašanu ikdienā. Kādā pētījumā divām cilvēku grupām bija uzdevums doties 15 minūšu garās pastaigās. Viena grupa devās pastaigā bez konkrēta uzdevuma, savukārt otrai grupai pastaigas laikā bija jācenšas atrast lietas vai objektus, kas izraisa prieku vai apbrīnu. Protams, ka otra grupa uzrādīja daudz lielāku apmierinātību ar dzīvi, taču, kas ir īpaši būtiski, šis efekts bija ilglaicīgs. Efektīvs šī principa pielietojums ir rakstīt "pateicības dienasgrāmatas". Ja nav spēka saņemties jaunam paradumam, man šķiet, ka šādu dienasgrāmatu nekas netraucē kaut vai rakstīt galvā, pirms miega.
Visbeidzot šad tad pandēmijas noguruma kontekstā iedomājos par stratēģiju, ko izmanto anonīmajās grupas terapijās atkarību ārstēšanai, un šī stratēģija ir šāda: beidz cīnīties. Atmet fantāzijas par to, ka tavā varā ir spēt kaut ko kontrolēt. Atzīsti savu vājumu, un šī atzīšanās tevi darīs brīvu. Es atzīstu, ka viss notiekošais mani biedē, es atzīstu, ka esmu vājš un nobijies. Es necīnos pretī un akceptēju realitāti: manas ieceres, sapņi un plāni mainīsies. Realitāte mainīsies. Šie būs bēdīgi Ziemassvētki bez cūkas šņukura ģimenes lokā. Sejas maskas un apskāvienu trūkums būs ikdienas sastāvdaļa. Nolieguma fāze, kurā, kā izskatās, joprojām dzīvo liela daļa sabiedrības, ir ļoti izsūcoša savā bezprātībā. Tajā gribas uzkavēties, jo atzīt, ka man nav kontroles pār to, kas šobrīd notiek pasaulē, nozīmē dusmu vietā sākt izjust bēdas. Bet bēdas ir veselīgas, tās atlaiž slimīgo kontroles fantāziju un ielaiž pa durvīm realitāti. Un realitāte ir šāda: šobrīd ir grūti, bet tas kaut kad beigsies. Visas pandēmijas kaut kad ir beigušās, tāpat kā visi kari. Un tāpat kaut kad beigsies arī šīs pelēkās skumjas.
4