Jana Siberehta glezna "Svētais Francisks sprediķo dzīvniekiem"
 
Reliģija
06.10.2020

Mazais brālis Francisks

Komentē
0
Saglabā

Nu jau gandrīz gadsimta garumā 4. oktobrī tiek atzīmēta Starptautiskā dzīvnieku diena, kurā cilvēki aicināti atcerēties, ka mūsu planēta ir māja ne tikai mums, bet arī citām radībām. Tajā pašā dienā tiek svinēta svētā Franciska piemiņas diena. Francisks, iespējams, ir visplašāk zināmais svētais – ne tikai katoliskās baznīcas ietvaros, bet arī ārpus kristīgās pasaules vispār. Vienlaikus viņš ir viens no dīvainākajiem un radikālākajiem katoļu svētajiem, proti – svētais Francisks ir dzīvnieku aizbildnis. Kāpēc dzīvniekiem vispār vajadzīgs aizbildnis? Jo viņi par savām ciešanām nav spējīgi pastāstīt paši.

Mūsdienās caur leģendāro atstāstu miglu grūti saskatīt Franciska patieso seju, bet šajos dažreiz mitoloģiskajos, dažreiz metaforiskajos stāstos var saskatīt viņa īpašo attieksmi. Francisks mīlēja un cienīja visas dzīvās radības – stāsta, ka viņš, līdzīgi džainistiem, centās neuzkāpt pat tārpiem un mācījās no bitēm – viņa laikos bites vēl nebija uz izzušanas robežas. Šo kukaiņu stropos Francisks saskatīja Dieva mūžīgo gudrību un brīnījās par to strādīgumu. Ziemā viņš aicināja cienāt bites ar medu un vīnu, lai tās nenosaltu. [1] Taču īpaši dzīvo radību starpā viņš izdalīja putnus un jērus.

"Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku."" (Jāņa 1:29)

Kādu reizi brālis Leons (viens no Franciska sekotājiem) klāja pusdienu galdu un aiz žoga sadzirdēja lakstīgalas dziesmu. Francisks aicināja Dieva māsu lakstīgalu pievienoties slavēšanai. Francisks iedziedājās, lakstīgala apklusa, tad apklusa Francisks, bet lakstīgala turpināja dziedāt. Un tā viņi dziedāja – pamīšus. Francisks un lakstīgala. Lakstīgala pārdziedāja svēto Francisku, kas teica, ka māsa lakstīgala uzvarējusi viņu Dieva slavēšanas sacensībās. Un tad tā apsēdās uz viņa rokas un Francisks dalījās ar to maizē.

Kristīgajā tradīcijā par atsevišķu svēto attiecībām ar dzīvniekiem ir atrodami vairāki stāsti, kuri vēsta – pastāv iespēja ar dzīvajām būtnēm nodibināt attiecības, kas nav balstītas kontrolē un pakļautībā. Francisks bija unikāls gadījums – ar savu attieksmi pret dzīvniekiem viņš ir izņēmums arī starp citiem svētajiem. Iespējams, Francisks bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas prata sadzirdēt dzīvnieku balsi, tulkot to un sludināt pasaulē dzīvo būtņu sacīto. Vienā no grāmatām par Franciska dzīvi lasāms: "Nav zināms, vai Francisks apzinājās dzīvnieku gudrību pats vai dzīvnieki saprata Francisku, sajūtot viņa mīlestību un attieksmi pret tiem. Dzīvnieki mīlēja viņu un uzticējās viņam – visdažādākās radības, vai zaķis, fazāns, vai vilks, kā arī puķes un zāle, ūdens un Saule. Tie visi runāja ar viņu Dieva vārdā un uz viņa dziesmām atbildēja ar savējām." [2]

Kāds cits stāsts vēsta par to, kā Francisks pierunājis vilku neuzbrukt cilvēkiem. Laikā, kad Francisks uzturējās Gobio pilsētā, tās apkaimē parādījās milzīgs vilks, kas uzbruka gan mājlopiem, gan cilvēkiem, un to nebija iespējams nomedīt. Tad Francisks saticis vilku un sarunājis, ka tas nevienam vairs neuzbruks. Francisks teicis vilkam: "Brāli vilk, tu dari daudz posta šajā novadā un esi nodarījis milzum daudz ļauna, plosīdams un galēdams Dieva radības bez Viņa atļaujas. Ne tikai nogalējis un aprijis zvērus, bet bijis arī tik pārdrošs, ka galējis cilvēkus, radītus pēc Dieva ģīmja un līdzības, šā iemesla dēļ tu esi pelnījis dakšas kā visļaunākais zaglis un slepkava." Bet Francisks tomēr saprata vilka dabu: "Es zinu, ka aiz bada tu esi darījis visu ļaunumu." Viņš noslēdza mieru starp vilku un Gobio pilsētas iedzīvotājiem – vilks neuzbruks ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem, bet iedzīvotāji gādās par vilka uzturu. Es nezinu, vai vilks kļuva par veģetārieti, droši vien tas būtu pret viņa vilku dabu, bet viņš turpmāk dzīvoja pilsētā, staigāja pa mājām un tika cienāts ar dažādu barību. Pēc diviem gadiem vilks mierīgi nomira. [3]

Ir divas pieejas dzīvnieku un cilvēka attiecību veidošanā. Viena balstās uz to, ka cilvēks tiek ierindots starp citiem dzīvniekiem kā līdzīgais. Viņš ir tāds pats dzīvnieks kā pārējie, dzīvnieks starp dzīvniekiem, lops starp lopiem. Bet, ja cilvēks ir lops, tad ar to var apieties kā ar lopu – slepkavot, paverdzināt, mocīt, kraut lopu vagonos un vest projām. Cilvēks tiek pazemināts līdz dzīvnieka līmenim, bet dzīvnieks netiek paaugstināts. Otrā pieeja ir svētā Franciska ceļš, kas dzīvniekos spēja saredzēt savus mazos brāļus un māsas, kuri cieš un kuriem nepieciešama palīdzība. Šī pieeja paaugstina dzīvnieku un dod mums iespēju saredzēt dzīvniekos radniecību. Franciskāņi sevi tā arī sauca – par mazākajiem brāļiem, un franciskāņu ordeņi tika saukti par mazāko brāļu ordeņiem (ordo fratrum minorum).

Pirms vairākiem gadsimtiem – laikā, kad visi cilvēki netika uzskatīti par cilvēkiem – Francisks saskatīja cilvēcību necilvēkos, citās dzīvās būtnēs. Ētikas robežas vēsturiski paplašinājās soli pa solim. Sākumā cilvēcību spēja saskatīt tikai savas ģimenes locekļos. Laika gaitā ētikas robežas ir izpletušās – līdz cilts, tautas, nācijas, rases, dzimtes vai sociālas grupas robežām. Tas ir garš ceļš, kam beigas vēl nav redzamas, un joprojām mēs saskaramies ar grūtībām saskatīt cilvēcību citos viņu dzimuma, ādas krāsas vai veselības dēļ. Bet cilvēce ir sasniegusi robežu, kad daži no mums – un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk – spēj saskatīt cilvēcību dzīvniekos. Iekļaut ētikas laukā arī citas dzīvas būtnes, saredzēt tajos brāļus un māsas. Cilvēki un dzīvnieki ir līdzīgi. Starp mums un viņiem ir cietēji, bēgļi, klimatiskie migranti. Ir etnisko vai sugu tīrīšanas upuri. Ieslodzītie un tirdzniecības upuri. Arī šādā ziņā mēs esam brāļi un māsas.

Reiz Francisks devās audiencē pie pāvesta, lai prasītu atļauju dibināt mazāko brāļu ordeni. Pāvests negribēja klausīties šo dīvaino, ķerto jaunieti, kas izskatījās pēc klaidoņa. Īpaši tāpēc, ka Francisks pāvestam – Baznīcas ķēniņam – stāstīja par nabadzību. Tomēr nākamajā dienā pāvests mainīja savas domas. Pat pāvesti dažreiz guļ, un sapnī viņi nevar paslēpties ne no Dieva, ne no sevis paša. Sapnī viņš redzēja Laterāna baziliku, kas tolaik bija galvenā kristīgās pasaules baznīca. Tā izskatījās pamesta, sienas šūpojās, un drīzumā bazilikai vajadzēja sagrūt. Bet garām gāja vienkārši ģērbts neliela auguma cilvēks, kas atbalstīja grūstošo baznīcu un noturēja to. Pāvests saprata, ka šis cilvēks ir Francisks.

Baznīcas kungi dara visu, lai nogremdētu baznīcu, pasaules kungi dara visu, lai nogremdētu mūsu planētu, bet dažādi ķerti radikāļi un dīvainīši parāda jaunus ceļus un visu glābj – vai vismaz mēģina to izdarīt. Ja katoļu baznīca jau pirms vairākiem gadsimtiem būtu pieņēmusi Franciska uzskatus un attieksmi pret dzīvniekiem, mēs, iespējams, dzīvotu citādā pasaulē. Tas nenotika, tomēr Francisks parādīja, ka viss nav zaudēts un arī kristīgajā tradīcijā ir cilvēki, kas saredz dzīvniekos savus brāļus un māsas.

Es nezinu, ko Francisks darītu šodien. Varbūt viņš kopā ar Grētu Tunbergu dotos uz ANO konferenci, kā kādreiz bija devies pie Turcijas sultāna, lai pastāstītu tam par Kristu. Varbūt viņš brauktu uz kādu no dzīvnieku patversmēm, lai pastaigātos ar saviem brāļiem suņiem. Taču skaidrs, ka viņš nestāvētu malā. Viņš celtu trauksmi, meklētu tos, kuriem nepieciešama palīdzība un atbalsts. Un būtu piemērs tam, ka viens cilvēks var panākt pārmaiņas, jo vienam cilvēkam var sekot citi. Piemērs tam, ka nevajag klusēt, bet vajag pacelt savu balsi par tiem, kuriem savas balss nav.

Francisks mīlēja dabu kā Dieva radītu realitāti. Ja viņš redzētu, cik ievainota tā ir šodien, viņš prasītu tai piedošanu un meklētu ceļus tās dziedināšanai.

Franciska himna. [4]

Tu esi Dievs, Tu labs un visuvarens, no augstumiem Tu nāc.
Tev dodu visu slavu un godu, uz Tevi pateicībā visi sauc.

Lai viss, ko radīji, ir svētīts,
Lai brālis Saule, atspulgs Tavs,
Kas Spīd debesīs un silda mūs,
Ir svētīts.

Un brālis Mēness, māsas Zvaigznes,
Ko radīji Tu gaišus kā dārgakmeņus debesīs,
Ir svētīti. 

Tev pateicos par brāli Vēju, par Lietu un par skaidro Dienu.
Par visiem laikiem, kuros dodi Tu barību visai radībai.

Paldies par brāli Ūdeni,
Kas kluss un dzidrs, tik nevainīgs un dāsns.
Par brāli Uguni Tu esi svētīts, Kungs,
Tas skaists un spēcīgs, jautrs,
Kas tumsu izdzina mums apkārt, kad zvaigznes paslēptas
Un gaismas naktī nav.

Un esi svētīts, Kungs,
Par mūsu māti Zemi,
Kas audzē un barību mums sniedz,
Par visiem augļiem, zāli, raibiem ziediem.
Par visu esi svētīts Tu arvien.

 

[1] Par to rakstīja tēvs Andrejs, kapucīnu mūks, savā grāmatā "Святой Франциск Ассизский", Я. Павловский (о. Андрей, францисканец – капуцин), Рига, 1993.182. lpp.

[2] Святой Франциск Ассизский, Мария Стикко, Христианская Россия, Милан.

[3] Stāstu par svētā Franciska atgriezto vilku pilnībā var izlasīt grāmatā "Svētā Franciska Ziediņi", 21. nodaļa, Rīga, 1999.

[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Canticle_of_the_Sun Brīvs, daļējs atveidojums latviešu valodā.

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!